Raksts publicēts 6. jūlija KDi speciālizdevumā, kas veltīts XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem
Indra Ozoliņa, tautasdeju lielkoncerta Līdz varavīksnei tikt mākslinieciskā vadītāja, vispirms palepojas ar skaitļiem. Tie ir iespaidīgi: Daugavas stadionā 10. jūlijā būs 16 939 dejotāji, kuriem šī koncerta jaunumā – Agra Daņiļeviča veidotajās horeogrāfiskajās ainās par Renāra Kaupera speciāli komponēto mūziku – piepulcēsies vēl 1400 dalībnieku. Diemžēl aiz strīpas atstāts vēl 170 pirmās pakāpes kolektīvu, jo stadionā nav iespējams satilpināt visus, kas to būtu pelnījuši. Koncerta nosaukums Līdz varavīksnei tikt nozīmē, ka dzīvojam nevis šodienā, bet gribam kaut ko augstāk, tālāk, sasniegt nesasniedzamo, varbūt pacelt sevi debesīs. Trīs koncerta mākslinieciskie vadītāji – Indra Ozoliņa, Inga Pulmane un Agris Daņiļevičs – īsteno Artas Melnalksnes izauklēto koncepciju, koncertu caurvij stāsts par mazu meitenīti Artu, kura grib nokļūt līdz varavīksnei debesīs. Ceļš ved caur dzīves līkločiem, jo piedzimstot bērns neprot neko. Pēc tam viņš iemācās runāt, dziedāt, dejot, sportot. Tā kā dejotāji uz Rīgu no visiem novadiem brauc ar autobusiem, stadionā Reiņa Suhanova scenogrāfijā būs "sabraukuši" daudzi autobusi. Mūziku vienoti veido Juris Vaivods.
Nogurums un uztraukums jau ir?
Noguruma vēl nav, bet uztraukums ir. Kā koncerta mākslinieciskajai vadītājai liekas, ka viss ir sakārtots, padarīts, tomēr ir uztraukums, kā viss notiks līdz galam. Virsvadītājam visgrūtākais ir uzlikt deju ieceres uz laukuma. Pirmo reizi deju stadionā arī dziedāsim!
Ko gan dejotāji dziedās?
Latvijas himnu! Tas būs brīdī, kad uz laukuma notiks futbola spēle, kurā mūsējie uzvar.
Cik ilgā laikā kopmēģinājumā laukumā var "uzlikt" deju? Cik koncerta deju ir jūsu rokās?
Katrai dejai paredzētas trīs stundas. Man uzticētas četras dejas, un viena no tām, Rupjmaizkukuls, ir manis pašas radīta – pati pirmā mana horeogrāfija, vēl 1998. gadā! Dažās dejās uz laukuma ir ļoti daudz dalībnieku. Pirmo – Andžiņš – izpilda 32 deju kolektīvi. Laukums "elpo", jo nav pārblīvēts. Dejotāji aizņem tikai vienu trešdaļu no laukuma, kurā var ietilpt 96 kolektīvi. Re, šeit uz laukuma izveidojas saktas zīmējums. Nākamajā dejā Maize aug piedalās 80 kolektīvu, un te vairs nav adatiņai kur nokrist. Rupjmaizkukuli dejo vēl lielāks skaits – 92 kolektīvi. Šajā dejā maizīte jau ir izcepta un nolikta uz dejotāju "izausta" dreļļu galdauta. Pēdējā deja Latiņ, lec! atkal ļauj elpot, jo to dejo tikai 43 kolektīvi.
Nav taču pirmā reize, kad plānojat laukuma zīmējumus?
Mana virsvadītājas debija bija 2000. gada Skolēnu deju svētkos, bet tikai vienai dejai. 2005. gadā biju Agra Daņiļeviča asistente.
Kas ir "laukuma suņi"?
Virsvadītāju labā roka, jo viņi palīdz katram kolektīvam noorientēties lielajā laukumā, saprast, kā virzīties pa iezīmētajiem punktiņiem un cipariem. Būtībā arī vadītājs ir laukuma suns pats savam kolektīvam, bet ir grūti, ja viņam ir vairāki kolektīvi dažādās grupās.
Kas palīdzēs jūsu pašas astoņiem Siguldas vidusskolas un ģimnāzijas kolektīviem, kamēr būsiet uz virsvadītājas komandtiltiņa?
Deju kolektīvs Vizbulīte sastāv no deviņiem skolas kolektīviem no pirmās līdz divpadsmitajai klasei. Es pati strādāju ar astoņiem, un visi astoņi tika uz svētkiem. Septiņi skatēs izcīnīja laureāta pakāpi, pieci kolektīvi uzstāsies laureātu koncertā Dailes teātrī. Tas ir ļoti daudz, gandrīz puse no koncerta dalībniekiem. Stadionā katrai klašu grupai drīkst būt klāt divi pedagogi. Nevis mammas, tēti vai omītes, bet skolotāji, kuri prot strādāt ar bērniem. Viņiem arī jāsaprot laukuma zīmējumi: kas tie par rimbulīšiem un kociņiem, kuri atgādina mazdārziņa plānu. Sagatavošanās darbiņš jāpaveic mājās, jo viņi ir fizikas, bioloģijas, valodas, nevis deju skolotāji. Vizbulītei šogad apritēja 51 gads, un mūsu stiprās saknes ir ielikusi ilggadējā skolotāja Daina Štāle. Viņa izaudzināja arī mani, un, lai gan pati vairs nestrādā, joprojām ir mans telefonkonsultants.
Vai Deju svētkos atgadījies arī kas traks?
Pagājušajos Deju svētkos, kad bija lielais vasaras karstums, dejotāji man lūdza atļauju paiet zem ugunsdzēsēju ūdensstrūklas. Neļāvu: saliedēsiet tautastērpu! Pēdējā koncertā beidzot atļāvu. Viņi atgriezās priecīgi, cik tas bijis forši. Bet es redzu, ka tas vilnas kostīms ir saliedēts! Nodomāju, ka, dodot atļauju, es tiešām esmu bijusi traka. Bet kostīmus izžāvējām, nekas slikts nenotika.
Pati sākāt dejot, jo māte bērnībā aizveda?
Nē. Tas notika tikai septītajā klasē. Esmu smilteniete, bet pārcēlāmies uz dzīvi Siguldā. Skolā biju laba sportiste. Sevišķi labi man padevās skriešana – sprints. Reiz nejauši izlasīju paziņojumu, ka tautas deju ansamblis Gundega uzņem dejotājus. Aizgāju. Mani uzņēma, un vienu brīdi bija dilemma: sports vai dejošana? Izvēlējos dejošanu un laikam jau izdarīju pareizi. Deju kolektīvā iepazinos arī ar savu nākamo vīru Māri.
Deja kļuva par jūsu dzīvi?
Par mūsu ģimenes tradīciju! Mūsu meita Laura ir izgājusi Vizbulītes skolu un arī tagad, 27 gadu vecumā, Rīgā joprojām turpina dejot deju kolektīvā Līgo. Arī viņa savu otro pusīti atradusi deju kolektīvā, un arī viņu sauc Māris! Jau ir saderinājušies. Kolektīvs jau ir kā ģimene.
Vieglāk strādāt ar sākumskolas bērniem vai jauniešiem?
Kādreiz bērniem varēja uzspiest savu gribu, bet tagad jāstrādā kā ar baltiem cimdiem. Pirmo klašu grupā skolotājs nedrīkst būt dusmīgs un bārties, jānāk ar smaidu. Jūtīgajā pusaudža (5.–6. klases) vecumā no bērniem jau var daudz un stingrāk prasīt, bet ir jāuzmanās ar izteicieniem. Slideni ir pateikt: tu uz skatuves izskaties kā kaza! Ar jauniešiem jāatrod tāda saprašanās, ka esi viņiem ne tikai pedagogs, bet arī draugs. Bet ne tā, ka viņi man teiktu: čau! Es esmu skolotāja, nevis čoms. Ja ir problēmas, mēģinām risināt. Ja man saka: es eju no dejošanas prom, es nesaku: ej! Nē – man tevi vajag! Mēģinām noskaidrot, kas noticis, kur ir iemesls? Pirms diviem gadiem ievēroju, ka viens otrās klases puika mani sāka uzrunāt nevis "skolotāj!", bet vārdā – Indra! No mazo mutes tas skan tik personiski, sirsnīgi.