x
tu esi Dieva dota māksliniece
uz piesātinātu nakšu melnā fona
smalkām mirdzošām līnijām iešvīkā rītus
tavā skicē virtuves galdam pretī spogulis
brokastīs kaprīzi žesti neizdibināms smaids
un mazas skaistas žēlastības dāvanas
vēlāk visu dienu tu staigā apdāvināta
sīkās veltes slepus līmē kā murgainas mozaīkas uz
katras gludās virsmas arī spoguļiem
bet bilde nekad netop gatava
tu nejūti kā tavas rokas pārmaiņus
žņaudz viena otru
kā ordeni savu vainu aizgrābta nēsā redzamā vietā
un par visu vairāk gaidi grēksūdzes dienu
kad kunkstēdama graizīsi sevi caurspīdīgos gabaliņos
veidosi no tiem ciešanu vitrāžas neapdzīvota
tempļa logos
un gaidīsi svešu lūdzēju jūsmīgās elsas
x
vārdi ir putni nokaltuša koka zaros
kura pavēnī nekustīgi guļu un skatos debesīs
līdz satumst
karsts pāri deniņiem
sīkās nerimstošās tērces
nenovēršami ieskalo mani izžuvušajā mālā
kamēr rokas virs zemes
pēdējiem spēkiem sasitu plaukstas
putni paceļas spārnos
un klusi švīkstot ieplūst bezgalībā
uz nesatikšanos
mazas baltas gaismiņas
iztrūcinātas sabirst man acīs un matos
pirms ieaugu zemē
nepaliek vairs nekā –
vien tukši zari un
sarkans māls cauraudzis mirušām saknēm
un baltās maldugunis augusta naktīs
ir apsolījums tevi nemīlēt
mūžīgi mūžos
x
tūkstoš klusēšanas gadu
cits aiz cita stājušies kā
neskaitāmu krustu rindas brāļu kapos
turpat līdzās māsas
nolaistiem skatieniem mazgā viena otrai kājas
un nerunā par savām dziņām un bailēm
ilgajā ceļā uz šodienas nogurumu
bet krusti dzen saknes
un saplaukst ziemsvētku kaktusa ziediem
kā sarkanām izvērstām plaukstām lūdzoties pret
izbijušajām debesīm kuras krītot izliekušās
baiļu necaurlaidīgā kupolā
pār māsām un brāļiem
nogurušiem no
nepielūdzamā – nekad vairs
tur Dievs klāj savus siltos plakstus
par palagu gurušajiem
pirms apgulties māsas izrotā matus
uzziedējušo krustu sarkanajiem ziediem
un klusēšana piepeši izlīst no kuslajām mutēm
kopā ar lūgšanām lāstiem un
atzīšanos
Viņš tāpat kā pirms tūkstoš gadiem
kā pirms mūžības ieklausās
daudzbalsu murdoņā un zina
ka stāstam nebūs beigu
nekad vairs ir bezgalīgs
x
tālāk es dzīvošu lēni
tik ilgi un cēli kā filmas galvenais varonis sašauts mirst
pateicis visu kas jāpasaka atklājot pēdējos noslēpumus
lai top naidniekam atriebts
tur viss ir tik skaisti un galīgi
mazais dēlēns līdzās lepni rij laimīgas sāpju asaras par tēvu
kurš nesalīks un nenosirmos bet paliks mūžīgi stiprs un skaists
vēl pēdējais mīlas pilnais skatiens sievai
(tu esi vienīgā ko mīlējis esmu)
vēl pēdējais cēlais žests dodot svētību viņai iziet pie vīra
vēl vismaz vienu reizi
un tad arī viss
bet viņa pavisam klusi asaru aizžņaugtā balsī izdveš
ou no stīven no sori sori
un viņi saskatās tik kaislīgi un ilgi
ka pavēdere savelkas siltos tīksmīgos krampjos
tik laimīgi un pamatīgi es dzīvošu
tikai smeldzīga orķestra mūzika neskanēs fonā
x
nāc
es tev izzīlēšu pagātni
viegli ar mēles galiņu lasot plaukstas līnijās
kur smaržo pēc tabakas un garšo pēc zemes un akmens
tavas rokas mulsīs no manas mutes kautrīgā maiguma
bet ļausies
tu neteiksi neko
noklusēsi par tiem vienatnes gadiem kalnos un aizās
pirkstu galos zem ādas sadzītas pelēkas klinšu drumslas
un saules uzkarsētu akmeņu dvesma cieši ieaudusies tavā elpā tik sen jau
ka neatceries vai ir bijis citādāk
un tie suņi
manu murgu asinskārie suņi
skaistām zelta acīm un nodevīgi iekritušiem sāniem
pavisam īsti un silti
neuzticīgā spriegumā izliektām mugurām
un mikliem badīgiem purniem mūžam nesagaidījuši maltīti
tavā pagātnē klīst līdz izzūd kalnos kā atbalsis
tu esi tos aizmirsis
vēl tu man nestāstīsi par sievieti
augstiem vaigu kauliem un šauriem karstiem gurniem
(kura bija vēl daudz senāk pirms kalniem un suņiem)
kā viņa rītos negribīgi atraisījusies no tevis sēja mezglā savus palsos zīdainos matus
ik reizi ievijot tajos kādu no saitēm kas jūs turēja vienu pie otra
tās izbeidzās nekas jau nav mūžīgs
un visu var saskaitīt līdz
pēdējam
bet nu tu esi atgriezies tagad viss būs pavisam citādi
tavas rokas ir daudz raupjākas un stiprākas kā tajos tālajos rītos
un drošākas
nāc un ļaujies
noliec atvērtas plaukstas man uz ceļiem
kā mīlēts suns ļāvīgi galvu liek saimniekam klēpī un tic
es atraisīšu zīdainos matus pār tavām rokām un maigi zīlēšu pagātni tev
tu tikai nebaidies
mani pareģojumi piepildās
x
veltījums ne tikai mājai kalna galā
sapnī redzēju
baltu māju kalna galā
atvērtiem logiem un saules piemirdzētu pagalmu
plaša mierīga upe liecās ap kalnu
es stāvēju otrā krastā
veltīgi saukdama pārcēlāju
tikai nosmaržoja kalmes
sudraba rauda uzsita ar asti
un upes tārtiņš smīnīgām dzeltenām acīm
čaloja un guldza riestā
putniņ pārcel mani otrā pusē
es lūdzu bet nepratu vīterot viņa valodā
vējš sašūpoja mājas logus
saules atspīdumus pāri man lejot
un es skaidri zināju
ka tur beidzot atradīšu to pēc kā esmu gājusi
garu un putekļainu ceļu
līdz šīs nakts sapnim
bridu upē un laidos peldus
atvars izrādījās stiprāks par mani
pēdējais ko dzirdēju bija tārtiņa sauciens
kāds atspulgs vēl pārlaidās pāri
un mirkli vēlāk plaši atvērtām acīm klusi un stingi
slīdēju pa straumei
aizvien tālāk no vietas
kur vēlējos nokļūt vairāk par visu
un sirds vairs nesāpēja
bet baltajā mājā
lielās istabas vidū pie galda
kāds stiprām rokām lauza gabalos
lielu siltu un smaržīgu klaipu
dalīja visiem kas bija tikuši savām upēm pāri
un viņu sejas tapa balti starojošas
kā māja kalna galā
tādi tie aizgāja atpakaļ pasaulē
pilnām rokām un gaišām acīm
dalīties tālāk ar tiem kuri palika viņā krastā
vīrs rūpīgi savāca saujā drusciņas no galda
un devās lejup pie upes pabarot raudas un putnus
bet es biju jau tālu
un mana sirds vairs nesāpēja