tu kā mošejas vēderā noliec galvu uz manas muguras,
aizver acis un skaiti kādu burvestību.
es esmu faraons, es esmu svēta kā kaķis,
mani pielūdz nebrīvie,
pielūdz plakanu pie sienas,
es izšķīstu tavas elpas ēterī un tvaiku veidā
iesūcos tapetēs.
šajā istabā pēc gadiem piecdesmit
kāds vīrietis ekstāzē izkliegs sievietes vārdu,
pēc dažām minutēm piecels galvu no viņas muguras,
vērsies tapetēs un tad teiks:
“paldies. bija labi.”
* *
es tevi mīlu visu, arī tavus dūmakainos apskāvienus un apaldījušos skatienu. tavi pirksti iedzeļ manās plaušās, tas ir īstākais siltu jūtu žests jaungada vakarā. šī ir viena no tām lietām, ko abi darām pirmoreiz. tu tik skaidri zini, kā pietuvoties manām lūpām, man šķiet, ka tavi pirksti to iemācījušies jau iepriekšējā dzīvē, kad tu biji faraona ārsts un es, faraona palagu pārzine, vienmēr izgudroju sev kaites, lai tikai tu mani izmeklētu. tu esi skaists, tavā bārdā aug brūklenes, zem pirkstiem šūpojas ādas atsperes, atsperes, atsperes. tev blakus atsperties ir tik viegli, tas ir tas, ko es mācos no tevis. ir tik viegli arī nokratīt pelnus no cigaretes un no ierūsējušajiem pleciem, kuri čīkst pie katra apskāviena un mīļa vārda. tevis runātais atsitas pret mani, ar katru reizi arvien dziļāk, erodējot manu čaulu un tuvinot sauli horizontam.
* *
es tuvojos tev
un pirms robežas šķērsošanas apturu kamieļu karavānu ar bagātīgajām cieņas un labvēlības dāvanām tev
svešzemju valdniek
ieskatos tavās acīs
ieraugu plakstiņu krastu ieskautu
visdziļāko un bīstamāko jūru
un gaidu
paisumu vai bēgumu
* *
Paklausies, kā runā tavas meitenes vecmodīgā veļa, cik vijīgi un ilgi stāsta gadsimtiem ilgas mežģīņu tendences.
Paskaties, cik augstu pie tavām acīm zib viņas apaļās bulciņas no piena, siltiem miltiem un sievietes maiguma.
Atceries, kā tev patīk tām pieglausties, aizvērt acis un ieelpot viņas ādu litriem vien, tad tu jūties kā bērnībā piecos no rīta, aizbraucis līdzi vecmāmiņai uz darbu, uz maizes ceptuvi kaut kur Rauzā, tavs deguns sajūt tikai saldās bulciņas un fonā nedaudz saldskābmaizes; tu atver acis, un tās redz tikai austošo sauli tāpat kā tajā rītā pēc maizes ceptuves, vecmāmiņa brauc ar divriteni, tu sēdi uz bagāžnieka, un jūs dodaties
mājup.
* *
mēness ir tikai vizoši pelni.
kad ogle izdziest, pār mūsu sasalušajiem ķermeņiem
pārlīst pelnu lietus.
vieni vienīgi Pompeji.
kādreiz atbrauks mazi, zaļi vīriņi no citas planētas,
atraks mūsu mīlošās pozas
un nobālēs cilvēces svētuma priekšā.
* *
ik vakaru es stundām ilgi rūpējos, lai mana miesa būtu atsegta un tīra, lai tavu durvju priekšā es ierastos kā balta lapa, neapzīmogota un brīva no jebkādām zīmēm.
ik rītu, atgriežoties sava spoguļa priekšā, mans kakls ir apkārts lūgšanu krelēm, un visu dienu pavadu, šķetinot tās nost no sevis un cenšoties tās, nevienam neredzot, haotiski sabāzt starp dzejoļu grāmatas lapām, lai vakarā atkal dotos pie tevis.
* *
tavas lūpas smaržo pēc ugunskura
un garšo pēc Hirosimas.
ar to šai pasaulei pietiks – gaisma, lai skūpstu ēnas būtu pierādījums mūsu eksistencei,
atombumbu varenais priekškars, lai mēs mirtu laimes zenitā kā filmu varoņi, sadodoties rokās un smaidot viens otram, kamēr tuvojas, tuvojas, tuvojas
beigas.