Dzejoļi 1995—1999 un par Juri Kunnosu

Vējš ir stiprs, laikraksts ir liels, dzejoļi plīvo, pārtrūkst, tiek sākti no gala, cenšas izrauties no autora rokām un aizlidot Esplanādes debesīs.1998.gada oktobris. Žurnālā Karogs publicēta lieliska Kunnosa dzejas kopa Tik vien. J.Akuratera muzejā notiek viņa dzejas vakars. Kunnoss ierodas daudzslāņainā reibumā, biedra pavadīts. Viņš apsēžas priekšā un sāk lasīt. Katrs vārds izskan kā tikko radies, kā pārsteigums pašam autoram un klausītājiem, dzejolim pa vidu iespraucas autora komentāri un sīki paskaidrojumi. Šķiet, autora balss tik ideāli atbilst viņa dzejai, ka cits lasītājs nav pat iedomājams. Pa vidu jaunais, nepilngadīgais dzejnieks Marts Pujāts uzstājas ar klavieru improvizācijām.1998.gada nogale. Ir nodibināta jauna, brīnišķa iestāde Kultūrkapitāla fonds, un viens no pirmajiem radošo stipendiju saņem Kunnoss. Novembra beigās kopā ar jauno dzejnieku Māri Salēju dodamies intervēt dzejnieku uz viņa apartamentiem Avotu ielā. Apartamenti sastāv no viena kambara ar izeju uz kāpņu telpu. Kambaris netiek apkurināts un nav aizslēdzams. Dzejnieks tiek pamodināts un sākumā ir visai neapmierināts. Līdzi paņemtais vīns tiek uzlūkots visai kritiski — jaunie dzejnieki taču būtu varējuši atnest normālu šņabi! 4. decembrī, Kunnosa 50. dzimšanas dienā intervija tiek publicēta tikko nodibinātajā Literatūras Avīzē. Bet drukātā veidā Kunnosa runas intonācijas atveidot nebija iespējams.1999.gada jūlijs. Žurnālā Karogs atkal ir Kunnosa dzejoļi. Sastopu Kunnosu pie redakcijas nama Kuršu ielā. Honorārs ir kabatā, un Kunnoss ir apmierināts. Mazliet parunājam, kā klājas. Jūlija otrajā pusē Dienas pirmajā lappusē ziņa — 18. jūlijā dzejnieks Juris Kunnoss atrasts miris savas mājas pagalmā. Gada nogalē iznāk viņa dzejoļu krājums Ar jaunu mirdzumu acīs.XXI gadsimts. Dzejniekiem naudas kļūst mazliet vairāk. Literāro pasākumu kļūst mazāk. Vairāki dzejnieki priekšlaicīgi nomirst. Mēs visi kļūstam vecāki un par dzeju runājam arvien mazāk.Finiša taisneJura Kunnosa pēdējie dzīves gadi bija radoši ārkārtīgi veiksmīgi. Dzejoļu bija daudz, tie bija lieliski, publikācijas regulāras, jaunāku kolēģu cieņa un apbrīns. Par spīti neglābjamam alkoholismam un pusbomža dzīvesveidam. 1999.gadā iznākušais krājums Ar jaunu mirdzumu acīs aptvēra tikai laiku no 1992. līdz 1994.gadam. Tagad, astoņus gadus pēc Kunnosa nāves, ir iznākusi viņa atstāto dzejoļu grāmata Austras Gaigalas sakārtojumā. Viņa ir arī plašā pēcvārda autore. Glīti izdoto grāmatu rotā Andras Otto grafikas.Kā literatūras vērtētāji mēdz atzīmēt, 90.gados Kunnoss pameta savu etnogrāfisko, episko dzejošanas manieri, kas raksturīga viņa pirmajiem trim krājumiem, un pievērsās mirkļa uzzīmējumiem, sadzīviskām situācijām, vieglām skicēm.Lasot grāmatu redzams, ka noteikta laika dzejoļiem caurvijas vieni un tie paši tēli — dzejnieka skaistā mūza Dzirxtgalvīte (šķiet, viņa arī Ponija Cepurīte), suns Pūciņš (kurš, kā nemitīgi tiek atgādināts, "nemaz nav stulbs"), vārniņas, apelsīndaiviņas un citas lietas, kuru nozīmi, domājams, jāšifrē galvenokārt kā Kunnosa personiskās mitoloģijas sastāvdaļu. Aktuāla lieta šo gadu dzejā ir arī "tīrraxta" jēdziens, kas saistāms ar Kunnosa paradumu rakstīt dzejoļus vienā piegājienā, neko nelabojot.Šīs īpatnības ļauj skatīt grāmatu nevis kā īpaši izmeklētu un sakārtotu dzejoļu krājumu, bet gan kā kopotās dzejas izdevumu, kurš ataino gandrīz visu, ko autors sarakstījis savas dzīves pēdējos gados. Dzejoļu motīvi mijas un atkārtojas, līdzās pilnīgi pabeigtiem darbiem ir arī vairāki mazi ekspromtiņi. Dzejoļi kārtoti hronoloģiskā secībā no 1995.gada marta līdz pēdējam dzejolim, ko Kunnoss sarakstījis piecas dienas pirms nāves. Tā ir dzejnieka finiša taisne, tēlaini runājot — maratons, kas noskriets sprinta ātrumā.Poētiskās kļūdasSastādītāja nav ievietojusi grāmatā visus dzejoļus, kurus Kunnoss šajos gados sarakstījis: apkopoti tie Kunnosa rokraksti, kas krājušies Andras Otto arhīvā un kurus Kunnoss bija iecerējis apkopot krājumā. Sastādītāja nav mainījusi ne vārda Kunnosa āķīgajos, visdažādākajām atsaucēm un kaprīzēm pilnajos dzejoļos.No vienas puses, šāda pieeja maksimāli ataino Kunnosa gribu — piemēram, ja jau viņš slavenās Bītlu dziesmas nosaukumu rakstīja Strowberry Field for ewer (213.lpp), tad varbūt arī neko nevajag labot, lai cik nepareizi tas arī būtu (arī pats Kunnoss ne vienā vien dzejolī atgādinājis, ka drukas kļūdas mēdz turpināt viņa dzejoļus pa savai vīzei). No otras puses, redzot kādā dzejolī iekļuvušās vēsturiskās personas Blēru Paskālu un Blēru Sandrāru (20.lpp), gribas kliegt — viņi taču abi ir Blēzi, nevis Blēri! Kā lai saprot, kur beidzas autora kaprīzes un sākas drukas kļūdas, neprecizitātes un, iespējams, rokrakstu šifrēšanā radušies pārpratumi? Varbūt nebūtu bijis par skādi pakomentēt visas ekstravagances, lai nabaga lasītājs galīgi neapmulst?Ir vēl viena lieta, kas šķiet pārdomu vērta: pārlapojot Kunnosa spožos dzejas ciklus 90.gadu beigu literārajos izdevumos, ļoti gribas, lai visi dzejolīši tomēr būtu savākti vienkopus. Šis sējums sava apjoma dēļ tik un tā uzskatāms par Kunnosa mūža kopsavilkumu, ne pabeigtu un noapaļotu dzejoļu krājumu, un ir žēl, ka daudzi dzejoļi potenciālajiem lasītājiem joprojām jāmeklē pagājušā gadsimta Karogā, Literatūrā un Mākslā, Jaunajā Avīzē, Sergeja Moreino krieviski atdzejotajā Kunnosa dzejas izlasē Contrabanda (2000) un citur. Bet varbūt tas nekas — gaidīsim Kunnosa Kopotos rakstus, un gan jau tur būs viss, kas vajadzīgs.Bet nevajag beigt uz kritiskas nots — grāmata ir laba un Kunnosa dzeja ir skaista. Pietiek kaut vai atšķirt vienu no pašiem pēdējiem viņa dzejoļiem 21 rindiņa + 33 (264.lpp), kurā apdzejotas gan Spice Girls un Red Hot Chilli Peppers, gan trubadūri un ķelti, gan olas, krējums, dilles, vīns, citrons un cukurs. Tur vajag būt riktīgam Kunnosam, lai visas šīs lietas sajauktu kopā un iegūtu vienu ģeniālu dzejoli.