Dziednieku gaidot

/ Jo laimīgs tas, kas strādāt prot: / Kam spēku devis mīļais Dievs. / Pie darba acis gaiši mirdz, / Ātri aizsteidz laiks, / Kad padarīts, tad prieks sirdī mīt / Un miers pār visu maigs." Tā Marta Rācene, kuru visi Latvijā zina pēc vārda Zilākalna Marta, savā grumbuļainajā rokrakstā kādā apsveikuma kartītē Lieldienās. Viņa dzimusi 1908.gada 30.martā Dikļos, mirusi 1992.gada 22.maijā Iecavā. Izdziedinājusi aptuveni 75 tūkstošus cilvēku. Tādēļ, šaubu nav, Jaunajam Rīgas teātrim ir tiesības viņai veltīto izrādi ievadīt ar vārdiem: "Izrāde par Zilākalna Martu, parastu latviešu lauku sievieti, kurai piemita visneparastākās spējas. Dziedniece, pareģe — sava mūža laikā viņa spēja palīdzēt tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas. Neviens politiķis, mākslinieks vai sabiedrisks darbinieks Latvijas tautas vēsturē nav izpelnījies tik lielu tautas cieņu un neviens arī nav mācējis Latvijas tautas labā izdarīt tik daudz, cik viņa — Zilākalna Marta. Viņa bija vieda, un viņa mīlēja savu dzimteni." Izrāde, kura formāli būtu piepulcējama Latviešu stāstu kopai, tikusi veidota pēc aculiecinieku atmiņām, kuras lielākoties apkopojis Jānis Arvīds Plaudis grāmatā Leģendārā Zilākalna Marta (izdevn. Aplis, 2003). Tajā aktieri Maija Apine, Jana Čivžele, Vilis Daudziņš, Jevgeņijs Isajevs, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Andis Strods, Liena Šmukste, Sandra Zvīgule, Kaspars Znotiņš un režisors Alvis Hermanis mēģinās "uzburt" brīžus no laikiem, kad pie visā tautā populārās dziednieces Zilākalna Martas mājām rindās vien stāvēja auto un cilvēku simti — ar cerībām, ka viņa tiem palīdzēs tikt galā ar kādu bēdu, vainu, apgrēcību vai ligu. Vēl par Martu: "Ārkārtīga vecmodība. Asa, skarba, punktuāla turēšanās pie tradīcijām, sīkumiem, norādījumiem. Atzīst gan garu, gan burtu. Es nebrīnītos, ja Marta kādreiz būtu sacījusi vārdus: "Kā es teikšu, tā būs." Vara. Necieš pretī runāšanu. Ja rakstā ievilkts komats, tam tur noteikti jābūt. Nav sīkumu. Sīkumi vispār nav vajadzīgi. Viss ir svarīgs. Vienmēr līdzjūtība pret cilvēkiem un dzīvniekiem, tomēr nekad tā netiek pārspīlēta. Neuzticas nevienam, tikai sev." (No iepriekšminētās grāmatas). Režisors šoreiz nekomentē neko par topošās izrādes stilu vai žanru, vien, atsaucoties uz krīzi, nosaka, ka atkal jāstrādā bezbudžeta jeb fantāzijas intensīvas kurbulēšanas apstākļos: "Bet mūsu teātris jau pie tā ir pieradis, grūtāk būs tiem lielajiem, kas naudu tērēja bezjēgā." Tā arī neuzzinu, vai teātra vēršanās no "vienkāršajiem cilvēkiem", kuriem katra dzīvesstāsts ir vairāku Šekspīra lugu vērts, pie teju mitoloģiskas, apdievišķotas un nostāstu nostāstos folklorizētākās personības Latvijas pēdējo piecdesmit gadu vēsturē, kāda Zilākalna Marta neapšaubāmi bija, ir teātra konceptuāla norāde, ka Latviju no visa veida krīzēm, morālo ieskaitot, nu vairs var glābt tikai kolektīva ticība atsevišķu personību, izredzēto "pārdabiskajām" spējām, vai arī tas — savveida piemiņas vakara/izrādes formā — ir cieņas apliecinājums šim konkrētajam īpašajam cilvēkam, kurš daudziem atvieglojis fiziskas vai morālas ciešanas. Viens gan — JRT, šķiet, atkal ir trāpījis desmitniekā, apcerot Latvijas garīgā klimata noskaņojumus, to, kas šimbrīžam visvairāk nepieciešams cilvēkiem garīgā līdzsvara nodrošināšanai — jo pozitīvi orientēta izrāde, māksla taču arī ir ideāls tautas dziedināšanas paveids. Tāpēc izrādē nodarbinātie aktieri mēģinājumus beidzot ar vārdiem "nu, kaut tik Martiņai viss šis būtu pa prātam". Un braši nodzied viņas mīļāko dziesmu Dievs kungs ir mūsu stiprā pils. Vai jūs zināt tās vārdus? Un lai jums palīdz Martas Septiņi rožu vārdi (skaitīt klusītēm, kad smagi ap sirdi) — Trīs puķes auga uz Kristus kapa: vienu sauc žēlastība, to otru sauc pazemība, to trešo — Dieva prāts. Amen.