Dzīve kā draņķīgs romāns

Arī varoni sauc Georgijs Gospodinovs. Tāpat arī apgāda redaktoru, kurš publicē Gospodinova manuskriptu. Ak, šie samocītie, apnicīgie postmodernie triki un buršanās ar vārdiem, varētu bilst. Taču šai intelektuālajā, aizgrābjošajā un nepretenciozajā darbā tie izmantoti pamatoti. Dabiskais romāns izaug no kāda cilvēka (Gospodinova) "mēģinājuma runāt par savu neveiksmīgo laulību, un romāns (nezin, kāpēc izlēmu, ka tas tieši ir romāns) vērpās ap nespēju tērpt šo neveiksmi vārdos". Varoņa sieva Emma ir kļuvusi grūta no cita, un viņš ir nolēmis pamest savu dzīvesbiedri. Gospodinova postmodernie paņēmieni un struktūra varonim palīdz izstāstīt savu dzīves sajūtu — svārstīšanos starp apziņu par "dzīves nekādību" un sajūtu, ka "pēc visa tā, kas šogad ar mani noticis, zemei būtu jāsašķeļas, debesīm jānogāžas vai vismaz būtiski jāpalielinās ozona caurumam". Kā zināms, mēģinājums pateikt kaut ko nopietnu par dzīvi nereti noved pie frustrācijas. Reizēm šķiet, ka cilvēki šo faktu pieņēmuši tiktāl, ka pat vairs nemēģina pateikt ko nopietnu. Gospodinovs Dabiskajā romānā ir izvēlējies sākumā runāt šķietami humoristiskā tonī, kas pakāpeniski pāraug dziļās dzīves skumjās, savērptās ar atsaucēm uz mūsdienu populāro kultūru. Karlsons — labdabīgs pedofils? Trīsdesmit gadu vecajam romāna varonim ir sajūta, ka dzīve jāsāk no sākuma. "Sākt no sākuma. Visstulbākais izteiciens, kas ir derīgs tikai otršķirīgiem romāniem un lētiem grāvējiem. No kura gala sākt? Kas vispār ir sākums?" viņš vaicā un viņam rodas vēlēšanās uzbūvēt romānu/dzīvi tikai no sākumiem. Romānu, kurš visu laiku sākas, kaut ko apsola, nonāk līdz 17.lappusei un tad iet vaļā no jauna. "Viss var turpināties jebkurā virzienā — piemēram, jātnieks bez galvas var ierasties uz pieņemšanu pie Rostoviem un lamāties Holdena Kolfīlda balsī. Var notikt arī daudz kas cits," viņš raksta. Taču šāds sākumu romāns neko neaprakstīs. Tas dos tikai pirmo grūdienu un būs pietiekami delikāts, lai atkāptos nākamā sākuma ēnā un ļautu varoņiem savienoties, kā pagadās. Šī metode viņam ļauj to nosaukt par Dabisko romānu. Tas ir būvēts no miniatūrām, epizodēm, atgriezumiem, kurus ievada šarmanti epigrāfi, piemēram: "Karlsons? Vai viņš nebija tāds labdabīgs pedofils...?", "Mani interesē tikai banālais, nekas cits mani neizklaidē", "Neviens vēl to nav redzējis, bet tas pastāv". Gospodinovs gribētu imitēt Flobēru, kurš sapņoja par grāmatu, par nebūtību, bez jebkāda ārējā sižeta, "kas turēsies kopā pati no sevis, ar iekšējo stila spēku — kā zeme turas gaisā bez jebkāda atbalsta". Romāna visai brīvā struktūra ir Gospodinova apceres objekts, taču pats varonis nešķiet nejaušs un konstruēts, bet ļoti personīgs. Gospodinovs uzmanīgi un smalkjūtīgi apraksta varoņa sajūtas, un arī pats varonis ir emocionāli vērīgs.Mušas un tualetes Paralēli laulības iziršanai romānā risinās arī vecās sociālistiskās sistēmas brukšana un kapitālisma nākšana. "Apokalipse var notikt arī vienā konkrētā valstī," rakstīts kādas miniatūras epigrāfā. Latviešu sirdīm šis romāns droši vien būs tuvāks nekā rietumniekiem, kuri arī sajūsminās par Gospodinovu, taču ir kritiski pret viņa daudzajām atsaucēm uz populāro kultūru ("Kā beigsies 90.gadi — kā trilleris, gangsteru filma, melnā komēdija vai ziepju opera?"). Interesanta sakritība, ka Bulgārijā, tāpat kā Latvijā, šajās dienās notiek vardarbīgi protesti pret valdību. Gospodinovs īsi, trāpīgi un komiski raksturo cilvēku attiecības: "Spriedze kā laulības lielākais noslēpums"; "ja tu vari izturēt mīļākās smaku, tad tu paliksi kopā ar šo sievieti"; "iztēlojos, kā tuvinieki raudās, kad uz tiesneses jautājumu mēs atbildēsim "galīgu un negrozāmu jā". Bet viņi jau raudāja arī kāzās." Varonis sevišķi pieķēries divām tēmām — mušām un klozetiem. Mušas varoni fascinē, jo tās parādījušies uz Zemes vairākus miljonus gadu pirms cilvēka un arvien dzīvo nebēdādamas un pārtikdamas no mēsliem (te ieteikums no romāna: "Ēdiet sūdus! Nevar būt, ka miljoniem mušu ļauj sev darīt pāri."). Varonis, kam ir tik grūti panest antropocentrisko esību, uz mušām noskatās ar skaudīgu apbrīnu. Savukārt tualete viņam simbolizē ēnaino norobežošanās un vientulības telpu. Pasaule jaunajam vīrietim, kam iestājusies trīsdesmitgadnieku krīze, ir zaudējusi burvību. Dīvainie ļaudis, kuru nostāsti viņu reiz ielīksmoja, tagad izskatījās drūmi un nomākti. "Kādreiz stāsti par ciemata ļaudīm likās smieklīgi. Tagad šie cilvēki, ja vēl ir starp dzīvajiem, uzdzen skumjas, tādas skumjas...," viņš gaužas. Bet visvairāk viņu nomāc labi pazīstamā sajūta par "briesmīgo līdzsvara trūkumu starp lietu vārdiem un pašām lietām." Tiktāl nomāc, ka viņš paliek pie apziņas, ka "viss, kas ar mani ir noticis, nāk no kāda slikta romāna un esmu to lasījis. Un man paliek cerība, ka kādu dienu mēs satiksimies kādā citā romānā." Pēc šī vienreizēji sarakstītā un tulkotā darba izlasīšanas gribētos cerēt, ka tas notiks kādā Gospodinova romānā.