Par Latviju mūsdienu lietuvietis zina pavisam nedaudz: dziesmu svētki, Raimonds Pauls, Laima Vaikule, konfekšu fabrika Laima, mikroautobusi Latvija un... klusums, kurā vēl pavisam nesen tarkšķēja tikai radiouztvērējs VEF. Ne tikai Rīgas, bet arī visas Latvijas vēsture lietuviešiem līdz šim brīdim ir mīkla; lai to atminētu, teic autors, sākumā jāpārlec pāri lietuviešu un latviešu nesaprašanās bedrēm. Ar rakstnieku Arvīdu JOZAITI sarunājas vēsturnieks Roberts ŠIMKUS.
Roberts Šimkus: Grāmatā Ryga - niekieno civilizacija Jūs pagātni saistāt ar tagadni. Kādēļ Jums ir svarīga vēsture?
Arvīds Jozaitis: Pagātne nav svarīgāka par tagadni — tā ir tagadnes sastāvdaļa. Ko tu dari, vien padomājot par dzīvi? Tūliņ tveries pie pagātnes, kuru iztēlojies kā vēsturi. Šādā skatījumā tagadne ir mans stāstījums par aizgājušo laiku. Es neesmu no tās politiķu kastas, kuri vēsturi uzskata par pagātnes virzienā vērstu politiku vai no nākotnes atnākošu politiku. Neuzskatu, ka pagātne ir politikas darbarīks, pamats sevis nostiprināšanai. Pagātne ir veids, kā paturēt rokās laiku, turpināt dzīvību. Ir cilvēki, kas aizspiež ausis, lai nedzirdētu pagātnes šalkoņu. Bet arī viņi nespēj aizbēgt no vēstures — no savas ģimenes pagātnes, saviem gēniem, dzīves notikumiem, fotogrāfijām, galu galā — bērnības. Īsi sakot, man vēsture ir mana — vienīgā — pagātnes versija. Mana mūžība.
Vienā no stāstiem rakstnieks Jurģis Kunčins minēja, ka pilsētu pazīšana sākas no kapiem. Starp citu, arī Jūsu rakstā par Rīgas vēsturi „Sapnis par Latviju“, žurnālā Metai (2009), par izejas punktu kļuva Lielie kapi. Vai tā ir apzināta izvēle? Vai tieši šeit būtu jāmeklē un varbūt izdotos labāk uztaustīt ne tikai Rīgas, bet arī visas latviešu civilizācijas pavedienu?
Latviešiem ir tā sauktie kapu svētki. Tas nav veļu laiks, bet tieši svētki. Un latvieši lepojas, ka šādi svētki viņiem ir vienīgajiem pasaulē. Tiesa, draudzene no Klaipēdas tikko atrakstīja, ka Mazajā Lietuvā tādi paši „svētki“ tiekot svinēti no 1945. gada. Tie sākās, atnākot reliģiskās vajāšanas un ateisma mērim. Lai nu ko, bet kapus gan komunisti neaizliedza. Pat tiem skulptoriem, kas bija padzīti no publiskās vides, nevarēja aizliegt strādāt kapos — veidot kapakmeņus un pieminekļus. Starp citu, rīdzinieks, lietuviešu rakstnieks Jozs Baltušis mēdza sacīt: „Ja vēlos saprast, vai ļaudis šeit mīl dzīvos, dodos uz kapiem paskatīties, kā viņi ciena mirušos.“ Man liktenis lēmis no sava ceturtā stāva Miera ielā redzēt Lielos kapus. Lūk, arī šajā acumirklī, rakstot šīs rindas, arvien palūkojos uz to pusi, kur atdusas latviešu tautas dižgari: Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Andrejs Pumpurs.
Saka, ka māksliniekiem, to skaitā arī rakstniekiem, kas runā par vēsturi, esot atļauts krietni vairāk. Vai nebaidāties no latviešu vēsturnieku kritikas? Piemēram, par skatījumu uz aktualizēto un mitoloģizēto latviešu valdnieku tēlu, īpaši starpkaru periodā? Cik aktuāli vispār ir mīti mūsdienu Latvijas sabiedrībā?
Bez mītiem dzīvot nav iespējams. Mīts nav tikai mākslinieka — radītāja darbalauks, tas ir veids, kā katrs cilvēks sakārto dzīvi. Mīts ir kā slota, ar kuru izslaukām pagalmu. Faktu ir tik daudz, un tie šķiet tik neaptverami, ka atgādina atkritumus. Un, lūk, sākam slaucīt un sakārtojam sevi. Faktu pārpilnību samazinām līdz dažām pasakām.
Atmodas sākumā daudzi steidzās radīt mitoloģiskus tēlus, izplatīt mītus par savu „cīņu komunisma laikos“. Viņi zināja, ko dara! Pasaka nav noziegums, un pasaku teicēja meli ir svēts radīšanas akts. Nekādu problēmu. Taču pavisam kas cits ir valdības nama celšana no šīm pasakām. Brīnumainā pasaka kļūst par varu, godu un naudu. No zeltamutēm izvairīties nevar. Bez viņiem neiztiek ne Baznīcas hierarhija, ne politiskā valdība. Visi politiķi bez izņēmuma ir bijušie mītu radītāji.
Tad ko gan lai gaidām no brāļiem latviešiem? Viņiem nebija varenas pagātnes, tāpēc nācās krietni nopietnāk ķerties pie mītiem par pagātni. Izveidot tās aizvietotāju. Un viņi radīja tautas eposu. Bija it kā par vēlu, likās, ka jau nogulēts — bija taču jau 19. gs. beigas. Bet, lūk, 1888. gadā Andrejs Pumpurs ņēma un uzrakstīja „Lāčplēsi“. Mēs to nedarījām. Kāpēc? Laikam jau mums pietika ar dzejoļiem un katrā mājā gruzdošo pārliecību, ka lietuvietis ir dižvīru, Vītauta cilts cilvēks. Lai arī dzimtcilvēks, bet „kaut kad taču atmodīsies“.
Skrejot laikam, mazinās mana ticība, ka dzīvi var izskaidrot ar racionāliem principiem, balstoties uz taisnīgumu vai kādiem citiem „prātīgiem likumiem“. Desmit Dieva baušļu — lūk arī visi principi. Un dzīve ir dūņas, apķepušas ap likumiem.
Grāmatā Jūs sniedzat vairākus piemērus, kā arī Latvijas vēsturnieki mēģina no jauna izvērtēt Latvijas vēstures mītus. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz Kārļa Ulmaņa režīmu ilgi raudzījās caur rozā brillēm, kuras mūsdienās arvien biežāk nomaina kritisks skatījums. Varbūt tas simbolizē attiecīgu lūzumu — latvieši beidzot ir gatavi pieņemt tādu tautas vēsturi, kāda tā patiesībā bija? No otras puses, kas zina, kā šis lūzums ietekmēs ilgi loloto valstiskuma sapni, kuru tad arī iemiesoja Pirmā Republika? Bez starpkaru perioda latviešiem, šķiet, nav daudz uz kā balstīties...
Protams, brāļi latvieši nepieder tai vēsturiskā svara kategorijai, ar kuru lepojas lietuvieši. Tāpēc viņi tā idealizēja starpkaru periodu - tad taču Latvija bija Baltijas piekrastes zvaigzne! Bet mēs? Lai arī vēsturiski bagātāki, starpkaru periodā mēs godbijīgi atzinām jaunu varu - uzvarētājus. Latvija tajā laikā mums bija Amerikas vietā.
No vāciešiem guvuši kultūras pamatus, no Krievijas noskatījušies impērisko vērienu, viņi dāvanā saņēma vēl arī Baltijas pērli - Rīgu. Latvieši reiba no lepnuma. Ar ko viss beidzās? Žēl, bet mūžīgu uzvarētāju nemēdz būt. Pēc Otrā pasaules kara latviešus sagaidīja baiss tautiskuma pagrimums. Pie tā vainīgi arī sarkanie strēlnieki un viņu pēcteči, īpaši latvietis Arvīds Pelše, kurš īstenoja agresīvu rusifikācijas un sovjetizācijas politiku.
Kārļa Ulmaņa fenomens - tā ir cita runa. Viņš ir daļēji vainīgs arī mūsdienu politiskajās krīzēs: 1991. gadā Latvijas parlaments, lai uzsvērtu demokrātiskas tiesiskas valsts turpinājumu, pieņēma 1922. gada Satversmi. Bet jau Ulmaņa apvērsuma gadā (1934. g.) bija taču sagatavoti apjomīgi tās labojumi.
Lietuvas vēsturniekiem bieži tiek pārmests, ka viņi ir iebarikādējušies savā cunftē un viņiem trūkst motivācijas uzturēt sakarus ar sabiedrību. Vai latviešu vēsturnieki aktīvāk piedalās Latvijas sabiedriskajā dzīvē un rada latviešu identitātes pamatus?
Latviešu vēsturnieki vairāk runā ar sabiedrību, ir pat prezidentāla Vēsturnieku komisija, kuru vada profesors Antonijs Zunda. Šī komisija tika ņemta palīgā, arī gatavojoties prezidenta Valda Zatlera vēsturiskajai vizītei Maskavā 2010. gada decembrī. Tomēr latviešu vēsturnieku darba mērogs ir mazliet mazāks nekā lietuviešu.
Popularizējot vēsturisko tematiku, droši vien svarīga ir arī rakstnieku loma?
Pirmskara Latvijā rakstīja Aleksandrs Grīns - slavenā krievu rakstnieka vārda un uzvārda brālis. Viņš izveidoja vēsturisko žanru, rakstīja par zemgaļu valdnieku Nameju, par Kurzemes Tobago. Ļoti dzīvīgi vēsturi tautas apziņā diedzēja dramaturgs Mārtiņš Zīverts, kuram bija priekšroka Mindauga tēmas atklāšanā. Drāmu Vara, kas veltīta Mindauga kronēšanai un bojāejai, viņš uzrakstīja Otrā pasaules kara gados, tā tika arī iestudēta teātrī. Vēsturisko tēmu lobīt sāka Aspazija; viņa vēl pirms Jāņa Raiņa uzrakstīja drāmu Vaidelote - arī lietuviskos motīvos.
Šajā pavasarī Latvijas grāmatnīcās parādījās vēsturnieka Ilgvara Butuļa grāmata Sveiki, aizsargi!. Šķiet, Latvijas vēsturnieki joprojām pastāvīgi bagātina grāmatplauktus ar pētījumiem, kas veltīti kareivīga latviešu tautas tēla atklāšanai. Kā Jūs izskaidrotu šādu angažētību?
Tā ir latviešu militārās apziņas eskalācija, citādi neizskaidrosi. Bagātīga taču ir arī latviešu Waffen SS leģionam veltītā literatūra, bet 16. marts, uz Rīgu pārnests no Anglijas 1993. gadā, ir kļuvis par teju valstisku jautājumu. Dziļa Livonijas sakne.
Jūsu grāmatas nodaļa Latviai Rusijoje(Latvieši Krievijā)-man personiski pateica priekšā, kāpēc septiņdesmito gadu vidū, manam tēvam (no Lietuvas) nokļūstot padomju armijā Maskavā un iepazīstoties kā Из Прибалтики, mēdza atbildēt: А, из Риги! Латышские стрелки – вот это солдаты! Vai latviešu sarkano strēlnieku dēļ, kuri vēlāk kļuva par neatkarīgās Latvijas armijas un pirmo neatkarības cīņu kodolu, mūsdienās nerodas kādas pretrunas?
Sarkano strēlnieku liktenis ir traģisks - šobrīd viņi vairs nav vajadzīgi ne Krievijas, ne Latvijas vēsturiskajai piemiņai, jo neatbilst to mītiem. Nav zināms, cik ilgi tas turpināsies, taču desmitiem tūkstošu dzelžainas disciplīnas latviešu loma Krievijā nav pārvērtējama. Nav pārvērtējama viņu nozīme arī Latvijas vēsturē - viņi Latvijai atdeva Latgali. Taču mūsdienās ir iespējams viss, visu var aizmirst, padarīt par virtuālu realitāti, spēli. Varbūt mūsdienu aizmirstība ir maksa par pārlieku lielu slavu?
Bet kāda tur slava! Latvieši taču tiešām kalnus gāza - Ļeņinu izglāba, boļševismu no eseru nagiem izrāva. Sev par nelaimi. Tiesa, liela daļa no viņiem bija laimīgi, jo dzīvoja pēc savas pārliecības, bija reliģiozi militāristi. Latvieši - tā ir dzelzs reliģija, viņi mēdza sacīt. Bet tagad? Vecrīgā stāvošie trīs granīta Sarkanie latviešu strēlnieki ir zaudējuši pat vārdu: tagad uz postamenta izkalts tikai... Latviešu strēlnieki.
Starp citu, varbūt tas arī ir taisnīgi - 1915. gadā Krievijas armijā izveidotās latviešu apakšvienības taču bija tieši tā ola, no kuras izšķīlās sarkanais cālēns. Ar Krievijas impērijas svētā Jura kara ordeni apbalvoti daudzi Latvijas armijas veidotāji (viņu skaitā arī Oskars Kalpaks).
Latviešu tautas cīņu vēsturi var sadalīt divos posmos: latviešu cīņa ar vāciešiem līdz Otrajam pasaules karam, un pēc tā - cīņa ar krieviem, kas turpinās joprojām. Šķiet, padomju laiks pakoriģēja latviešu un vāciešu pretnostatījuma vērtējumu, it īpaši - runājot par latviešu leģionāriem. Varbūt vāciskā vēsturiskā piemiņa kļūst arvien pieņemamāka latviešu pašapziņai?
Uz šo jautājumu daļēji jau atbildēju. Mums jāsaprot, ka lietuvieši nevarēja kļūt par Waffen SS kareivjiem un doties karagājienos ar Hitlera karogiem pēc obligātas zvēresta došanas fīreram, jo mums ir Žalgira uzvara. Latviešiem nekā līdzīga nav, viņi vismaz 600 gadus kalpoja vāciešiem un pat Žalgira kaujā cīnījās pret mums! Līdz ar to viņiem bija daudz vieglāk noticēt mītam par vāciešiem - atbrīvotājiem. No šī mīta viņi nav atvadījušies joprojām. Runāju, protams, par tagadējo politisko eliti un mediju apziņu.
Grāmatā īpaši daudz uzmanības veltāt padomju laikam. Vai tā laika realitāte, ar kuru esat saskāries pats, ir paklausīga Jums kā rakstniekam? Vai padomju Latvijas realitātei bija kādas atsevišķas īpatnības, salīdzinot ar Lietuvu? Pārlasot Jūsu grāmatu, nākas secināt, ka mūsdienās Rīga joprojām stāv uz padomju pamatiem un drīzāk uzskatāma par krievisku, nevis latvisku...
Padomju realitāte ir ļoti ražīga un tik dzīvīga, ka to aizēnot nespēj nekādas pārmaiņas. It īpaši Rīgā, kura arī mūsdienās dun vairāk krieviski nekā latviski. Lūk, arī šajā mirklī zem maniem logiem trako piedzērušies krievi. Bet nevajag pat piedzērušos: Parex bankas dibinātāji Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis visus divdesmit Latvijas neatkarības gadus runāja tikai krieviski, un visas valdības viņiem klanījās. Līdz 2008. gada rudenī šie vīri latviešu pazemību sabāza asociētajos kredītos un iztukšoja Latvijas bankas rezerves.
Jūsu grāmatā ir daudz interesantu gan Latvijas vēsturi, gan Lietuvas un Latvijas saiknes atspoguļojošu vēsturisko paralēļu, kuras lietuviešu vēsturniekiem ir maz zināmas. Grāmatas anotācijā rakstīts, ka starp lietuviešiem un latviešiem ievērojāt vairāk atšķirīgā nekā kopīgā, un nākas secināt, ka divas radniecīgās baltu tautas tomēr nelolo tādu kopību, kāda oficiāli tiek sludināta. Vai tas maz ir iespējams?
Nezinu, kā atbildēt uz šo jautājumu. Jā, pār nesaprašanās bedrēm ir jāpārlec. Bet, lai pār tām pārlēktu, ir jānoskaidro, cik lielas un dziļas tās ir.
2010. gada rudenī Latvijas un Lietuvas foruma kongresā Rīgā doc. Edmunds Trumpa vērīgi piezīmēja, ka kopējos pasākumos, satiekoties lietuviešiem un latviešiem, pirmkārt vajadzētu runāt par to, ko jau esam sasnieguši deklarējamās kopības ziņā. Varbūt sarunas jāsāk ar vienkāršākām lietām, ar to izplatīšanu, to simbolizētu arī jūsu grāmata - tā vietā, lai izvirzītu nereālus un nez vai īstenojamus uzdevumus, piemēram, plānus izveidot abās valstīs redzamu televīzijas kanālu vai ieviest obligātas abu valodu nodarbības skolās? Jo vairāk tādēļ, ka jāšaubās, vai abas tautas ir tajā ieinteresētas.
Latviešus plosa vēsturiskais mantojums, un viņi svaidās - te viņiem svarīgāki šķiet igauņi, te lietuvieši. Ar igauņiem viņiem nācās peldēt vienā vēsturiskajā Livonijas laivā, tāpēc arī tagad: kā kas - tā salīdzina sevi ar igauņiem. Ar lietuviešiem mazliet retāk, kaut gan arī biežāk, nekā lietuvieši sevi salīdzina ar latviešiem. Manuprāt, viņi nevēlas atzīt, ka Igaunija ir Somijas vektors, tās turpinājums, tās province. Tallina nekad nelīdzināsies Rīgai. Tai sānos ir Helsinki, sapņu un ieceru pilsēta, nostiprinājies mīts. Pat nacionālo himnu melodija ir vienāda. Viss, kas notiek Somijā, neizbēgami atkārtojas Igaunijā. Pavērojiet, pamanīsiet. Kaut vai eiro: tajā dienā, kad somi (vienīgie no skandināviem) to ieviesa, varēja droši minēt - tagad arī igauņi to izdarīs. Neraugoties ne uz ko - izdarīs. Un izdarīja. Nekāda Baltijas trijotne, tās vienotība igauņiem nav svarīga. Apspriedies ar igauņiem, cik gribi, bet, tikko somi pamās ar pirkstu, - tūlīt aizskries viņiem pakaļ, aizmirsuši gan latviešus, gan lietuviešus. Šīs rindas nevajadzētu saprast kā pārmetumu igauņiem, drīzāk kā skaudību. Igauņiem ir ļoti labs kaimiņš, viņiem ir paveicies. Bet mums ar latviešiem? Tāpēc abām valstīm jāturas kopā. Divatā. Varbūt pat nolemt - kam mums tas eiro? Pietiktu ar kopēju „baltu“ valūtu abām valstīm. Ar ko mūsu federālā ekonomika būtu sliktāka nekā, teiksim, Dānijas? Mums taču ir tāda Rīga!
Liktos, ka ne tikai Rīgas, bet arī vispār visas latviešu vēstures kontekstā lietuviešiem būtu jāieņem svarīga vieta. Taču aprobežojamies tikai ar mītu par karaļa Mindauga kapu, Durbes vai Saules kaujām. To, ka lietuviskās pēdas zūd, lieliski atklājat grāmatā, minot faktu, ka par Žalgira kaujas 600 gadu jubileju Latvijā netika bilsts ne vārdiņš. Vēl daiļrunīgāks ir fakts, ka no Rīgas līdz Bauskai diez vai atradīsim ceļa rādītāju Viļņa. Varbūt tikai mēs, lietuvieši, traucamies draudzēties ar latviešiem, bet viņi lūkojas uz ziemeļiem, un kas zina, vai vispār esam viņiem interesanti, ja neskaita dažus entuziastus? Varbūt tādēļ arī rodas grūtības sadarboties?
Tas arī ir saistīts ar vēstures bedrēm, kurām mums ir ļoti grūti pārlēkt pāri. Traucē atšķirīgi pamata mīti. Bet censties saprasties vajag. Un pat vajadzētu pasteigties.
Jā, pamata mīti atšķiras: Rīga uz vēsturiskās piemiņas pjedestāla mūsdienās ceļ zviedrus, bet Lietuvas Dižkunigaitija it kā joprojām asociējas ar latviešiem naidīgo tālaika Poliju, tā sauktajiem „poļu laikiem“. Kā Jūs izskaidrotu šādas tendences? Kāds, pēc Jūsu domām, ir iemesls starpkaru laikā nostiprinātās koncepcijas par labajiem zviedru laikiem tādai popularitātei mūsdienās?
Lietuvieši paši sevi sodīja, ļaujot Polijai dominēt. Jā, 1562. gadā Rīgas pilī, Livonijas sirdī, lietuvietis Mikalojs Radvila Melnais pēdējam iznīkušā ordeņa mestram Gothardam Ketleram piešķīra jaunas valdības regālijas, padarot viņu par vasali. Citiem vārdiem, Lietuva sadalīja Livoniju, aizsargāja to no Krievijas cara Ivana Bargā. Un kas tālāk? Jau 1582. gadā, kad Rīgā iesoļoja karalis Stepans Batorijs, neviens par Lietuvu vairs nerunāja: atjāja Polijas valdnieki. Un paši lietuvieši ar to samierinājās. Vārdu sakot, mīts mums nepalīdz. Un par to pārmetumi pienākas Vītautam. Tieši viņš tā vietā, lai izmantotu Žalgira uzvaru un nostiprinātu lietuviskumu, 1413. gadā visu savu karalisko svītu, 47 lietuviešu augstmaņu dzimtas, pārpoļoja, pat viņu uzvārdus sāka rakstīt poliski (cik aktuāls jautājums mūsdienās!)...
Jūsu grāmata ir kā vēl viens akmens vēsturnieku dārzā — analizējot lietuviešu un latviešu sakarus, filologi jau sen ir apsteiguši vēsturniekus. Starp citu, dzejnieks Sigits Geda dienasgrāmatā par Latvistikas kabineta atklāšanu Viļņas Universitātē rakstīja tā: tais laikos daži cilvēki vispārējam divu tautu labumam padarīja vairāk nekā visas universitātes 18 gadu laikā! Preses izdevumi labprātāk aprakstīs lietuvieša un khmeru tautas pārstāves kāzas nekā publicēs kaut ko no latviešu vēstures, kultūras, dzejas... Droši vien par latviešu un lietuviešu kopību mūsdienās sāk šaubīties arī literāti? Bet varbūt tomēr redzat kādas pozitīvas tendences? Vai šī problēma ir aktuāla arī Latvijā?
Teikšu vēl vairāk: mūsdienu lietuviešu augstprātība pret latviešiem ir apkaunojoša un postoša. Tā nupat uzziedēja ļaunuma puķe - ar to es domāju Lietuvas vēstnieka Latvijā Antana Vaļoņa bezkaunīgos komentārus par Latvijas prezidenta Valda Zatlera drosmīgo lēmumu likumīgi atlaist Saeimu. Tādu soli Latvija bija gaidījusi visu savu vēsturi, tajā vakarā ļaudis raudāja pie TV ekrāniem. Bet mūsu augsta līmeņa diplomāts (bijušais ārlietu ministrs, kad Lietuva iestājās NATO un ES!) brāļu latviešu politiskā vadoņa soli komentēja kā nez kāds mačo no Āzijas vai Latīņamerikas. Baisi. Kad izdzirdēju, ko pateicis Vaļonis, nodomāju: "Tās ir beigas..." Tādi paziņojumi nodara kaitējumu uz ilgu laiku. Centies gadu desmitiem, bet atnāks, atvainojiet, bezkauņa, un pateiks savu vārdu. Ne vēsturi viņš zina, ne latviešu valodu saprot. Tumsoņi tie lietuvieši, - nodomās brāļi latvieši, - ar ko tur runāt? Par laimi, prezidente Daļa Grībauskaite reaģēja zibenīgi, un latvieši šoreiz nesadusmojās. Paldies baltu dieviem.
Šī ir jau otrā Jūsu grāmata, kas veltīta pilsētu vēsturei. To abu nosaukumi ir gana intriģējoši. Savā ziņā gan Kaļiņingrada, gan Rīga ir pilsētas ar līdzīgu likteni, abas bez karaļiem... Vai ir iespējams kādā veidā nostatīt līdzās Kaļiņingradu un Rīgu?
Nostatīt līdzās? Iespējams: Lietuva dzīvo starp diviem seismiski aktīviem vulkāniem. Grāmatu nosaukumi? Tie radās bez iepriekšēja nolikuma, kavēdami vilcienu, t.i., kad grāmatas jau bija uzrakstītas. Tas visu pasaka. Negatīvs nosaukums izlēca kā džins no pudeles, lai arī korķi turēju uzspiestu ar plaukstu līdz pēdējam acumirklim. Rīgai vācu visvisādus „dzintara“ un „rožu“ īpašības vārdus. Nepielipa neviens. Un tad pēkšņi izlēca vispareizākais. Jupis, protams, tas Vārds.
Tādas grāmatas jāraksta, lūkojoties uzmanīgi, redzot ar atvērtu sirdi. Vai arī nav jāraksta nemaz. Esmu neapšaubāmi mūsu brāļu latviešu pusē, sniedzu viņiem roku, gaidu sapratni. Bet stāvoklis ir slikts, un jūtu, ka netikšu saprasts. Un ko te vēl piebilst?