Gribas cerēt, ka tā ir kļūda

Es Ābeli mēģināju lasīt, bet nekas nesanāca - murgi un fufelis.

tas tak ir par traku, tici vai ne

Ir. Viens ir un taatad - bus citi ari?

Es lasu! Lasu, lai rastu spēku pretoties TV aicinājumiem ieziest smadzenes ar pretgrumbu krēmu. Lasu, lai mācītos redzēt pāri tilta margām, kad mašīnas uz tilta izrāda viena otrai savus krutos dzelžus. Slēpjos grāmatās, kad mani cenšas sabraukt partiju lokomotīves. Un man nav kauns!!!

Visu cieņu gan Ābelei, gan Lūsei.

Kāds traucas pa Vanšu tiltu nedaudz ātrāk par pārējiem – zilas un sarkanas atspīd miegainu šoferu un viņu blakussēdētāju sejas visapkārt. Signāltaures brīdina – dodiet ceļu, dodiet mums to, kas nu jums šobrīd ir. Kāds sacīs – nu, ko gan Viņš ar tām taurēm un ugunīm, ko nu te tādu cirku un ambrāžu… Kāds atkal drosmīgi būs vienmēr gatavs dot pretī: - Cik var par to nabaga prezidentu – būtu labāk partiju reitingu reljefos metušies! Tur viss iet uz leju, bezdibenī un nebūs nedz TP, nedz LPP, nedz Z, nedz S! Un jaunpienācēji var balsis Jaunajam laikam arī neatņemt, bet gan tā krievu partija! Ak, jā – jāsakatās avīze, lai beidzot saprotam, kurš ar kuru sasatika, kurš zīmīgi skatījās ar nodomu, un, kurš beigu beigās būs Īstā Lokomotīve. Nu jā, pareizi – kaut kaur gar šauru maliņu tam lielajam ziņojumu un Svarīgo Pārspriedumu dēlim ir arī vēl kāda tur Ābele ar jaunu romānu. Un kāds tur vēl ar dzejoļiem un lugām. Pulsē jautājums: Kāpēc kāds vispār vēl iziet ārpus zilajiem ekrāniem, ārpus reitingiem, un lasa drukātus tekstus dažādu krāsu un mīkstuma vākos? Vai tāpēc, ka tā piedien? Vai dēļ nemotivēta un pašam nesaprotama kauna? M?

lasot šo, patiešām šķiet, ka Lūse ir komentāru autoru un latvju prozas lasītāju slimīgās iztēles auglis, nevis reāls cilvēks, kam ir savs viedoklis un kas saņēmās to paust.

Par Ingu Ābeli bez kakām izteikties ir tas pats, kas neko nepateikt. Kakas rakstnieces aizstāvjiem kļūst par brendu. Lūse pēc nāves izgaisīs, varbūt pat Ābele un Laura arī izgaisīs, bet kakas paliks. Tās dzīvos Ingas Ābeles stāstos un romānos.

Gluži manas domas."Austrumos no saules ziemeļos no zemes" ir lieliska grāmata sevišķi tā daļa ,kas par Igauniju.Tāda sajūta ,ka pats vasarā dzīvotu pie jūras .Tik precīza tur noskaņa.

Mīļā Inga Ābele! Tu jau esi latviešu literatūras klasika, tevi lasa, mīl un slavē filoloģijas profesori par siltumu, vērtībām un valodas skaistumu. Lūse literatūru nelasa un uz teātri neiet, bet viņai par visu ir kakains viedoklis. Viņu nekas nevar iepriecināt, kas saistīts ar īstu mākslu. Ir tādi cilvēki. Viņi noder kā tēli mākslas darbos, kā izpētes objekti. Bet tā plašāk raugoties, viņu skatījums patiešām ir kļūda. D. Lūse izgaisīs pēc savas nāves, bet Tavi darbi priecēs vēl mūsu mazbernus :)

Pievienošu arī es savu subjektīvo viedokli.. :) "Tumšos briežus" lasīju pirms vairākiem gadiem, kad tie bija publicēti "Karogā" (tas laikam bija pirmpublicējums). (Filmu vakar diemžēl neredzēju, jo nebija laika.) Man nepatika. Pirmkārt jau atbaidīja tie dīvainie vietvārdi un personvārdi, kaut gan darbība it kā notiek Latvijā (?) - māju vārds Rasa Panemune (??), meitenes vārds Ria... Tas likās pārāk tendenciozi, samāksloti un bezgaumīgi. (Man kaut kā likās, ka tas laikmets literatūrā, kad lasītāja uzmanību piesaistīja ar visādiem frīkainiem darbojošos personu un vietu vārdiem, ir jau sen pagājis...) Un arī tā vispārējā "černuhas" atmosfēra, kas valdīja lugā, man nepatika - nekā jauna un interesanta, tikai kaut kādas slimīgas ģimenes slimīgās attiecības, kādas jau drūmi apzelētas tūkstošiem jauno rakstnieku tūkstošos grāmatu. Lūk, tādas ir manas subjektīvās atmiņas par "Tumšajiem briežiem". Bet, piemēram, tās pašas Ābeles luga "Dzelzszāle", kas "Karogā" parādījās pāris gadus vēlāk, man patika. Lai gan arī tur darbojās tāda ne visai laimīga un veselīga ģimenīte, tomēr visam cauri bija jaušams arī kaut kas labs un cerīgs; bija reālistiskāki momenti, dabiskāka valoda un arī savs humoriņš. Domāju, ka rakstnieces talants pa to laiku bija audzis. (Par "Paisumu" pagaidām vēl nevaru spriest, nav lasīts.)

aabelei lieliski sanaak personiigo piedziivojumu apraksti-nezinu kaa to sauc-dokumentaalaa literatuura? dienasgraamatas? bet dailjliteratuura paaraak paarbliiveeta, sasmakusi

cerams, ka tā ir kļūda, jo autorei pašai komentēt savu romānu ir apsolūts bezstils. turklāt tas kaitē Ābeles PR, dodot iemeslu citiem viņu uzskatīt par pašapmierinātu un nepelnīti saslavētu. tomēr, ņemot vērā autores statusu, atļauties tik prastu gājienu bija, maigi sakot, neapdomīgi.

Paga, paga. No sūda pīrādziņu neuztaisīsi. Filma man kā samērā inteliģentam skatītājam bija pilnīgs šoks par to aktierspēles, sižeta un tēlojumvides savārstījumu. Kaut kādi pagātnes ļauno dēmonu cīņas elementi, naturālisma spļaudekļi un pāri visam stiklais trulums aktieru acīs. Man šķiet, ka vietas, kuras V.Kairišs nav spējis ekranizēt, ir I.Ābeles romāna teksts par Žagara un Krūzes tēloto varoņu domām. Tās varbūt ir vērts izlasīt. Pārējais ir liels, liels, liels mēsls.

Latvijā ir tāda parādība - daži kultūras darboņi ir tik infantili, ka ir vienkārši greizsirdīgi uz citiem kultūras darboņiem, ja tie tikpat meistarīgi vai meistarīgāk vai kaislīgāk, vai pamanāmāk par viņiem pašiem aizstāv kādas iadeja. Dace Lūse ir piemērs un savā greizsirdībā nepieļauj, ka rakstniecei varētu (arī) būt taisnība. Starp citu arī Demakova ir līdzīga greizsirdīga persona tāpēc nevar ciest ka citi ir un dara :)