Viņā nebija ne domu, ne kaislību pārmēra, šis Gints neko nemeklēja, ne pēc kā neilgojās un tā arī nomira — pa tukšo, sevi kā sīpolu lobīt pat nesācis. Izrāde absolūti respektē Henrika Ibsena lugas tekstu, tēls ir ne vien ticams un saprotams, bet pat ļoti mūsdienīgs. Un tomēr pēc izrādes ar izbrīnu konstatēju — tas pārsteidz. Mani. Latviešu kultūras tradīcijās Pērs ir citāds — cilvēks ar vērienu, neparastais cilvēks, kurš nespēj samierināties ar vides šaurību un aprobežotību. Un kaut arī nepieņemu heroizēto varoņa versiju — tā man tomēr ietekmē. Pērs, protams, nav tik vienkāršs, kā māca vidusskolā, aizkustinoši attēlojot kristālskaidro Ginta un Solveigas mīlestību. Bet aprobežots un sekls Pērs tomēr liekas gandrīz vai Amerikas atklāšanai līdzvērtīgs emocionāls notikums.Šī personiskā epizode ienāk prātā, lasot Maijas Burimas grāmatas Ibsens Latvijā ievadu. Pētījums veltīts izcilā norvēģu rakstnieka nāves 100.gadadienai. Grāmata, kas, autores vārdiem runājot, analizē iemeslus, kad un kāpēc H.Ibsens Latvijā ir aktuāls un ko no viņa daiļrades guvusi latviešu kultūra.Pētnieciskās problēmas uzstādījums ir ārkārtīgi interesants — šādi definētam pētījumam būtu jābūt ne tik daudz grāmatai par H.Ibsenu, kā par latviešu kultūru caur Ibsena prizmu. Iecere ir svaiga un drosmīga, jo pētniece piesaka sevi uzreiz divās nozarēs — literatūrzinātnē un teātra zinātnē, pretendējot izsekot ne vien pasaules un Latvijas literatūras attīstībai, bet arī latviešu teātra vēsturei, teātra un literatūras kritikai vairāk nekā simt gadu periodā. Turklāt — kādu simt gadu! Mākslinieciskie, sociālie un politiskie satricinājumi, kuriem mūsu vēsture pārpilna un ar ko (to parāda arī Ibsens Latvijā) norvēģa daiļrade Latvijā savijas visai cieši.Lasot grāmatu, jāsecina, ka ievadā šoreiz runāts par citām problēmām, pieteikti citi teksta veidošanas principi, nekā izmantojusi autore. 500 lapaspušu garais pētījums tā vietā, lai runātu par likumsakarībām, daudz vairāk piedāvā izvērstu bibliogrāfijas apskatu. M.Burima veikusi titānisku darbu — Ibsens Latvijā pārliecina, ka atrasta katra rindiņa, kas Latvijā jelkad rakstīta par H.Ibsenu. Tāpēc pārsteidz, ka autore izvēlējusies veidot grāmatu no avotu un pētījumu citātiem un pārstāstiem hronoloģiskā kārtībā, nevis rakstījusi savu analītisku tekstu. Jaunās pētnieces skatījums (tāds noteikti ir, jo citādi taču grāmata nebūtu tapusi!) pilnīgi pazūd citātu gūzmā.M.Burima citātus nekomentē, secinājumus neizdara, viņas grāmatai trūkst elementāra faktu karkasa — kad un kas notika. Interpretācija taču seko tikai pēc tam. Līdz ar to grāmatā nevar atrast ne "oriģinālo" H.Ibsenu, ne to, kāds viņš bijis mums. Autore, piemēram, raksta, ka Ibsena lugas XX gs. sākumā izņemtas no iestudēt aizliegto lugu saraksta, pašu aizliegšanas faktu pirms tam pat neminot. (Kuras lugas, kas, ar kādu pamatojumu, kad aizliedza un kāda tam bija nozīme?) Bet vai tas nav skumji, ja šo faktu pētnieks nefiksē tikai tādēļ, ka par to neviens žurnālists vai kritiķis nav izteicies presē? Tiek rakstīts par H.Ibsena darbiem kā argumentiem publiskajās diskusijās par feminismu, simbolismu, nacionālo jautājumu, bet kas, kādos apstākļos, kādiem argumentiem un par ko strīdas? Kāda nozīme faktam, ka H.Ibsenu XX gs. sākumā augstu vērtē gan reālisma, gan dekadences pārstāvji? Kāpēc Jaunais Rīgas teātris tik spītīgi iestudē "publikas nemīlēto" H.Ibsenu? Kāpēc...Jautājumu lasot sakrājas daudz. Protams, sava "vaina" jāuzņemas arī, piemēram, teātra kritikai, kas ilgstoši analizējusi vien aktierdarbus, ne vārda neminot par koncepcijām, lugu traktējumu. Tāda vēsturiski ir žanra un konkrēto recenzentu īpatnība, bet pētniekam taču pieejami arī citi avoti, lai izrādes kaut daļēji rekonstruētu. Kaut vai grāmatas noformēšanā plaši izmantotie fotoattēli.Pirmo grāmatas pusi lasīt ir grūti, jo reizēm pat nevar saprast, vai citētais recenzents runā par lugu vai izrādi, vai apzinās, ka dramaturģija un teātris nav viens un tas pats, par iestudējuma stilistiku un nozīmīgumu teātra vēstures vai laikmeta kontekstā pat nerunājot. Pētījums pamazām kļūst saistošāks un loģiskāks, nomainoties kritiķu paaudzēm vai precīzāk — personībām. Sākot ar XX gs. 70.gadiem veltītajām nodaļām, grāmata tuvinās pētnieces izvirzītajiem mērķiem — raksturot H.Ibsenu laikmetu kontekstā, iezīmēt tēmu un traktējumu atbilstību garīgajiem procesiem Latvijā. Recenzenti šiem jautājumiem pakāpeniski velta arvien vairāk uzmanības, arī M.Burima atraisās, viņas tekstā parādās patstāvīgas domas. Tomēr lielākajā grāmatas daļā grūti atrast mērķtiecību. Ja nu vienīgi grāmata lieku reizi uzsver, kuri tad ir mūsu svarīgākie autori, ja jārunā par teātri vai dramaturģiju. H.Ibsena kontekstā lasiet Zentu Mauriņu, Robertu Kroderu, Liliju Dzeni, Andu Burtnieci, Benediktu Kalnaču, Silviju Radzobi, Edīti Tišheizeri, lai nosauktu tikai pirmos un plašāk citētos. Bet šim secinājumam pietiktu arī ar izdevumā iekļauto izrāžu un recenziju hroniku — dziļāk ieinteresējoties par tēmu, viņus mēs taču lasītu pirmos.
Protams, veicot šāda mēroga darbu, ikviens pētnieks ir saistīts ar iepriekšējo laikmetu autoriem, pat atkarīgs no tiem.
Bet nedomāju, ka šī atkarība ir nepārvarama.