Pētījums ir par vienādi rakstāmiem vārdiem un to atšķirību tikai izrunā ar zilbes intonāciju, kā piem., koncertu zāle un jāpļauj zāle. Kā zināms, viens no latviešu valodas retumiem un dārgumiem ir skaņu valodas distinktīvas zilbju intonācijas.
Latviešu valoda ir viena no nedaudzām, kas ir saglabājusi indoeiropiešu seno zilbes intonāciju starpību, ko sastop tikai vēl arī leišu, slovēņu un serbu valodā. Latviešu vidus dialektā, kas ir mūsu literārās valodas pamats, šķiŗ visas trīs intonācijas: stieptu, krītošu un lauztu, piem., mīt: ‘mīņāt’, ‘mājo’, ‘mainīt’.
Latviešu valodā ir vārdi, kas izrunā atšķiŗas tikai ar zilbes intonāciju. Tādi ir bieži lietojamie, vienādi rakstāmie, viscaur vienādi lokāmie vārdi (un arī atvasinājumi no tiem), kā piem., koncertu zāle, jāpļauj zāle. Dr. philol. Rasma Grīsle tos ir nosaukusi par heterotoniem(termins heterotoni radīts pēc tādiem paraugiem, sākotnējiem grieķu adjektīviem, kā heterogens, oksitons, baritons).
Rasma Grīsle klajā nākušā izdevumā ir savākusi un ar zinātniskās līdzstrādnieces Antras Miezes palīdzību arī apkopojusi pāri par 800 leksisku un gramatisku heterotonu vienību – dupletu un tripletu – balstoties latviešu vidus dialekta triju intonāciju izrunā.
Jau 1945./46. profesors Jānis Endzelīns teicis: "Var puslīdz droši domāt, ka mūsu intonācijām nav vairs ilgs mūžs ko dzīvot, jo ļaudis jaucas. Ja tēvam un mātei dažāda izruna, ko lai bērns mācās?" – Tad nu pareizo intonāciju iemācīšanās visaktuālāka un reāli daudzmaz iespējama šķiet heterotonos. Tāpēc bija ļoti vēlams sagatavot un izdot heterotonu vārdnīcu.
Tā nu secināms, ka senā intonāciju nozīme ir svarīga valodniecībai, īpaši etimoloģijai, kas savukārt dod liecības citām zinātnēm, piem., tautu un kultūras senvēsturei. Un arī sazinoties intonācijas ir svarīgas vārdu pareizai uztverei novēršot homonimiju.