Juka Rislaki. Vēl ticu, ka latvieši ir kultūras tauta
Precīzākais spogulis reizēm ir skats no malas, ja tam uzstādīts pareizais asums. Somu publicists Juka Rislaki šogad izdevis pērn zīmēto karikatūru izlasi un tikko saņēmis Atzinības krustu. Intervijā viņš stāsta par to, kādu šopavasar redz Latviju un cik nozīmīgi šodienas Eiropā zināt vēsturi.
Lasīju, ka katra diena jums piedāvājusi pat vairākas tēmas karikatūrām.
Jā, Somijā karikatūristiem nav tik viegli. Es gan neesmu profesionālis. Gribēju rakstīt, bet tā kā avīzēm iet grūti, nav vietas, domāju — labā karikatūrā var pateikt tikpat daudz kā tūkstoš vārdos. Zīmēju par Jūrmalas lietām, Latvijas politiku un ekonomiku. Neesmu Latvijas pilsonis, bet man ir tiesības balsot pašvaldības vēlēšanās ,un uzskatu, ka varu teikt, ko domāju. Aizvien vairāk skatos no iekšpuses. Protams, man ir Somijas pieredze, esmu daudz strādājis ārzemēs kā žurnālists un varu salīdzināt. Varbūt tieši to es varu dot latviešiem.
Pašreizējās valdības laikā man vairs nav tik daudz ideju. Bet šogad sākšu rakstīt grāmatu par Albertu Kronenbergu. Tikko biju Amerikā, vācu materiālus jaunai grāmatai somu valodā Atombumba, Aukstais karš un Somija. Tomēr vēl vajadzētu uzzīmēt ko par pašvaldību un eiroparlamenta vēlēšanām. Esmu drusku bēdīgs, ka latviešus tās neinteresē. Ievēlēs Ždanoku un Rubiku, varbūt vēl kādu, un ja pašiem latviešiem neinteresē, kas tur būs — Latvijas ienaidnieki vai draugi — tad neko nevar darīt.
Tas ir nogurums, nacionālā īpatnība vai politiskās dzīves pieredzes trūkums?
Jāsaka, latvieši ir pasīvi un ļoti mierīgi. Šeit nav demonstrāciju, nav NVO. Lasīju interviju ar Šimku. Viņš teica, ka Latvijas tauta nav dzīvotspējīga. Taču tā nav! Ja paskatāmies, kas te, Baltijā, ir noticis, brīnums, ka latvieši šeit vēl dzīvo, ka valoda dzīva. Tāpēc man ir ticība, ka arī nākotnē dzīvos.
Arī Somijā bija karš, simtiem tūkstoši somu emigrēja. Pēdējā karā nomira gandrīz simts tūkstoši somu, tomēr tagad mūsu zemē dzīvo 5,3 miljoni cilvēku, gandrīz divreiz vairāk nekā XIX gadsimta beigās. Bet kā somam man diemžēl jāteic, ka latvieši no Īrijas gan nekad neatgriezīsies. Pirms četrdesmit gadiem tūkstošiem somu emigrēja uz Zviedriju. Strādāt, jo Somijā bija grūti laiki. Gandrīz neviens neatgriezās.
Ja runājam par Latviju un Somiju, kur saskatāt līdzības, kur — atšķirības?
Kara laikā Somijas situācija bija cita. Somiju bija vieglāk aizstāvēt — mums bija lielāka, stiprāka armija, bija demokrātija un visa tauta bija gatava cīnīties. Bet ir arī daudz kopīga. Piemēram, tas, ka mums ļoti nozīmīga valoda un literatūra. Un daba. Ja vajag, esam karavīri, bet principā esam miermīlīgi. Es vēl tagad ticu, ka latvieši ir kultūras tauta, kaut zinu, ka šeit politiķi lepojas ar to, ka nelasa grāmatas. Un arī par preses likteni esmu bēdīgs. Žurnālisti šeit saka — pēc pāris gadiem Latvijā vairs nebūs drukāto avīžu, tikai internets. Tas nav demokrātiski. Visiem latviešiem nekad nebūs iespējams lasīt avīzes internetā. Un kurš maksās žurnālistiem? Avīzes pašas rok sev kapu.
Kādām, pēc jūsu domām, vajadzētu būt Latvijas avīzēm?
Ideāli būtu, ja avīzes vairāk rakstītu par ārzemēm. Jums gandrīz nav korespondentu ārzemēs, varbūt tāpēc latvieši īsti nesaprot, ko dara Eiropas Savienība. Par Krieviju jums vajadzētu daudz vairāk rakstīt, arī par citām zemēm. Vajadzīgi ne tikai tūristu raksti par to, kā spīd saule, ka viss kārtībā. Tā nav īstenība. Un vismaz dažiem žurnālistiem vajag daudz vairāk laika pētīt lietas. Tā kā, piemēram, televīzijā Nekā personīga. Vairāk vajadzētu rakstīt par ekonomiku. Ja nelasa Dienas Biznesu, nepietiek.
Vai no tā, ko raksta dienas prese, var spriest par to, ko lasītājs vēlas, kāds tas ir?
Visur pasaulē cilvēki grib vieglumu. Bet ir arī daļa lasītāju, kas grib nopietni zināt, kas notiek sabiedrībā. Vajag domāt arī par viņiem. Diena, manuprāt, ir šeit labākā avīze. Nupat biju Amerikā, tikos ar ārlatviešiem un vienmēr teicu — ja gribat zināt, kas notiek Latvijā, lasiet Dienas komentārus. Ārlatviešiem ļoti interesē viss, kas Latvijā notiek, bet viņi arī daudz ko nesaprot. Piemēram, viņi daudz runā par to, cik šausmīgas lietas krievi darījuši Latvijai. Piedodiet, bet cik krievu ministru ir bijis Latvijas valdībā kopš 1991.gada? Latvieši paši ir spējīgi izjaukt lietas.
Cik aktuāla krievu kā iekšējo ienaidnieku mitoloģija pašlaik ir Latvijā?
Nerunāju par krieviem kā par ienaidniekiem principā, bet daži krievi tādi ir. Man bail, ka tieši viņi būs Eiropas parlamentā. Zinu, ka krievu vidū ir daudz Latvijas patriotu. Bet kad 9.maijā pie mums bija igauņu draugi, viņiem mute palika vaļā, redzot, cik daudz krievu Uzvaras laukumā. Varbūt tas nav nekas slikts — latviešiem ir savi Dziesmu svētki, lai krieviem arī vienreiz gadā būtu savi svētki. Bet tā dubultmorāle! Kad latviešu veterāni 16.martā iet pa Rīgu, attieksme ir ļoti negatīva. Kad 9.maijā maršē cilvēki ar Krievijas karogiem, cilvēkiem tas neliekas nekas īpašs. Tāpēc es rakstīju Maldināšanu: Latvijas gadījumu.
Pie kāda secinājuma attiecībā uz minoritāšu jautājumiem nonācāt?
Atkal gribu runāt par Somiju. Mums bija ļoti stipra komunistiskā partija, vēl 50.gados, bet somi viņus prata integrēt — deva viņiem atbildību, valdībā bija komunistu ministri... Un viņi vairs nebija revolucionāri. Tieši otrādi — beigās viņi bija par Somijas neatkarību. Varbūt ko tādu vajadzētu arī šeit. Latvieši ir daļēji vainīgi, ka minoritātes nav integrējuši, bet tās arī dzīvo citā realitātē — lasa Krievijas presi, skatās krievu televīziju.
Kā šo plaisu pārvarēt?
Vajag mierīgi gaidīt. Cerēt, ka jaunā paaudze būs citāda, ka latviešu skolās skolotāji varēs paskaidrot, kāda ir vēsture. Vēsturi vajag zināt. Vajaga labas vēstures grāmatas, arī tādas grāmatas, ko jaunatne varētu lasīt. Un nevis tikai par Latvijas vēsturi, bet Latviju Eiropā. Varbūt latvieši vēl īsti nesaprot, ka Latvijas liktenis vienmēr bijis atkarīgs no citām Eiropas valstīm. Mīti ir, un ļoti dzīvotspējīgi. Bet varbūt tos arī vajag. Ir, piemēram, mīts par Ulmaņlaikiem, bet ja tā nebūtu, varbūt latvieši būtu gājuši bojā. Bija tik grūti laiki, ka latviešiem šo mītu vajadzēja.
Starp citu, vajag lasīt manu grāmatu. Ir nodoms to tulkot arī krievu valodā. Politiķiem nepatīk tas, ko rakstu par Latvijas politiku, ka rakstu ne tikai "viss ir kārtībā, latvieši ir gudri, bet citi — muļķi".
Kā latvieši paši uz sevi skatās?
Ir minoritātes komplekss. Somiem arī bija, īpaši pirms Nokia — ka mēs esam maza tauta, kas neko nevar. Tagad, izrādās, tomēr var. Tāpēc varbūt arī katrs sēž mājās un gaida, kaut varētu iet, piemēram, NVO. Man daudzi cilvēki saka — burvīgi, jūs tik aktīvi aizstāvat Jūrmalu. Bet nākt līdzi? Nē, ko nu mēs.
Varbūt tas ir padomju mantojums, bet latvieši tik daudzreiz vīlušies, arī tagad Latvijas laikā. Atmodas laikā bija tik daudz cerību, tad privatizācija, sliktas valdības, negodīgi politiķi, un varbūt ir normāli, ka cilvēki domā — vienalga, par ko balso, būs sliktāk. Ja lietas nemainīsies, nezinu, vai cilvēkiem vēl ilgi būs spēka cīnīties.
Vai jūs redzat potenciālu pārmaiņām?
Dažas jaunas partijas. Jaunais laiks ir populārs. Bet, piedodiet, zaļie zemnieki... Kā viņi gadiem ilgi var piedāvāt premjeru, kas apsūdzēts nopietnās krimināllietās? Kur vēl Eiropā varētu kaut kas tāds notikt? Varbūt Itālijā.
Viens no pamatojumiem ir — lai zog, vismaz dara to atklāti un arī strādā.
Jā, daži cilvēki ir gatavi balsot par tiem, kas zog, ja viņi nezog tikai sev, bet dod ko citiem arī.
Vai modernajā politikā, ņemot vērā reālo, ne ideālo situāciju, var piemērot morāles kritērijus? Kur ir robeža, kad sākas kompromiss?
Protams, vajadzētu būt pilnīgi skaidram, kas ir morāle, ētika, kur ir robeža. Bet kad vadošie cilvēki rāda, ka viņiem vienalga, cilvēki sāk domāt, ka viņiem arī vienalga. Kāpēc cilvēki ir vīlušies? Pirms katrām vēlēšanām dzimst jauna partija, cilvēkiem ir lielas cerības, tomēr nekas nemainās. Šeit ir ļoti lielas svārstības politikā. Igaunijā, piemēram, par jaunu partiju var nobalsot ceturtdaļa iedzīvotāju. Somijā, ja mainās 1%, tā ir ziņa.
Kā jūs to skaidrojat?
Partiju sistēma vēl veidojas. Jums vajadzētu īstu sociāldemokrātisku partiju. Vajadzētu godīgu, nepopulistisku kreiso partiju. Ir daudz mazo partiju, kas nekā neatšķiras. Biznesmeņiem ir ļoti liela ietekme. Kamēr būs LTV un Diena, neesmu īpaši satraukts. Bet mierīgs es būšu, kad Šlesers sapratīs, kas ir vārda brīvība, ko presei vajadzētu darīt normālā sabiedrībā.
Ko presei vajadzētu darīt? Ir nemitīgas diskusijas, ka presei nevajadzētu tiražēt negatīvas ziņas.
Daži cilvēki negrib vairs lasīt avīzes, tā ir. Jā, ir daudz negatīvu ziņu, bet tā nav jūsu vaina. Šeit ir objektīvi daudz vairāk skandālu nekā Ziemeļzemēs.
Vai redzat ceļu, kā integrācija Latvijā varētu notikt nevis uz papīra, bet pēc būtības?
Vispirms vajadzētu darba vietas. Ja krieviem arī neatkarības sākumā būtu bijušas darba vietas, kas viņus būtu integrējušas... Bet tās tika iznīcinātas. Vajag labus skolotājus, lai minoritātes mācītos latviešu valodā. Un vajag mierīgi gaidīt, dot Latvijas krieviem tādus dzīves apstākļus, ka viņi negrib braukt uz Krieviju un negrib dzirdēt to, ko viņiem saka krievu propaganda. Daudzi jau tagad saprot, ka labāk ir šeit.
Somijā mums vēl nav tādas problēmas. Mums ir 50 tūkstoši krievu, un viņi vēl nerunā, ka Somijā krievu valodu vajadzētu kā nacionālo, bet, šķiet, tāpēc, ka viņiem ir labas darba vietas.
Divkopienu valsts veidojas arī emocionālā līmenī.
Jā, sākumā man bija ilūzijas, ka šeit ir mierīgi, ka viss ir labi. Bet tagad es saprotu, kas ir bailes. Var notikt tas, kas Tallinā notika pirms diviem gadiem. Nezinu, varbūt cerība ir jaunā paaudze, kuri laikam jau runā labāk latviski un kuriem nav tādas vēsturiskās nastas. Viņi neko nezina par kara laikiem.
Man radies iespaids, ka krievu jaunieši par kara laikiem zina daudz vairāk nekā latviešu jaunieši. Viņiem tiek uzturēta vēstures saite.
Jā, ģimenēs un arī televīzijā. Tik ilgi, kamēr viņi dzīvo tādā mediju vidē, varbūt nav cerību. Un es ļoti labi saprotu — ja vectēvs, vectēva tēvs ir bijis karā, viņi īsti nevar... Viņiem grūti domāt citādi. Nezinu, ko patriotiskās latviešu ģimenes stāsta bērniem. Varbūt neko. Daudzi latvieši man ir teikuši, ka manā grāmatā bija daudz jauna, lietas, ko viņi vispār nezināja. Latviešiem vajadzētu labāk zināt savu vēsturi.
Jūs runājāt par Latviju kā kultūras tautu.
Pagaidām. Tas, kas tagad notiek ar bibliotēkām, grāmatām, presi... Somijā Eiropas Savienības laikā literatūrai ir daudz vairāk naudas, daudz vairāk tulko Somijas literatūru svešvalodās. Mūsu valodas, arī latviešu, taču ir oficiālās ES valodas. Tas ir nopietni, jo ES nav tikai ekonomika, bet arī kultūra.
Daļa latviešu skatās uz Eiropas Savienību kā uz visa sliktā cēloni. Pastāv priekšstats, ka ES apdraud latviešu kultūru. Kāpēc?
Somijā ir politiskā partija, kuras sauklis ir — viss, kas ir slikti, nāk no Eiropas. Viņus atbalsta aizvien vairāk, kaut vairākums somu tomēr saprot, ka mūsu lauksaimniecībai, ceļu būvei būs nauda no Eiropas. Somi maksā ES vairāk nekā dabū, bet latvieši dabūs vairāk nekā maksā — to vajadzētu saprast.
Kas jebkuras kultūras izdzīvošanai ir svarīgi globalizācijas apstākļos?
Daudzām mazām tautām Eiropā tagad iet ļoti labi, arī kulturāli. Varbūt arī ES dēļ — kataloņi, baski, sāmi... Ir mazu tautu atmodas laiks, patriotisma laiks. Nebūs vienas kopējas Eiropas, bet Eiropa ar daudzām mazām tautām un valodām. Latvijai arī būs nākotne, un latviešu valodai. Vienā nozīmē globalizācija, protams, pastāv — ekonomikā. Bet tas nenozīmē, ka mēs visi būsim vienādi, līdzīgi. Ietekmes, protams, vajag, neviens nevar dzīvot tikai savā pasaulē. Arī latviešiem vajadzētu vairāk ieklausīties tajā, ko domā eiropieši. Ja, runājot ar latviešu politiķiem, somu politiķis dzird, ka lielākais drauds Latvijai ir homoseksuālisti un sorosieši, viņš domā — vai kāda skrūvīte nav izskrūvējusies? Bet tā latvieši runā.
Cik lokani domāšanā latvieši ir?
Vēsture ir laba mācība. Latvijas vēsturē ir tik daudz noticis, jūs esat mainījuši domāšanu vairākas reizes. Latvieši ir uzmanīgi, konservatīvi, piemēram, salīdzinot ar somiem, kuri vienmēr ir sajūsmā par jauno, kas ienāk no rietumiem. Latviešu domāšana nemainās tik ātri. Bet jo vairāk latvieši brauc pa pasauli, redz, kas notiek pasaulē, domāju būs jauna paaudze, kas domās citādi. Vai tas ir vienmēr labi, nezinu, jo pats esmu tradicionāls.
***
Juka Rislaki
Somu žurnālists un publicists.
Grāmatu Maldināšana: Latvijas gadījums, Kur beidzas varavīksne. Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena, Pingvīnu un kvaukšķu rokasgrāmata, Ar pedāli grīdā, Kluso slēpotāju zeme Somija autors
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.