Mums jāizprot un jādokumentē leiputrijas sindroms, nevis jāizliekas, ka tādas pagātnes nemaz nav bijis. To izdarījuši, varēsim cerēt uz kādu pārmaiņu sevī un sabiedrībā. Kapu svētkiem nav dziļākas jēgas, ja neizprotam aizgājēju un no tā neesam atvadījušies uz visiem laikiem. Atbaidošu paraugu un trāpīgu pamācību netrūkst. Pirms divdesmitiem gadiem mēs ar labpatiku skrējām pārmaiņu virpulī, sludinādami ticību nākotnei. Bet nebijām panākuši izlīdzinājumu ar bijušo. Ja mēs toreiz būtu atzīmējuši kārtīgus kapu svētkus, nekad nebūtu nonākuši tādā strupceļā, kādā šobrīd atrodamies.
Šogad kapu svētki atskrējuši priekšlaikus. Nav labākas vietas, kur krīzes vētrainajos ūdeņos rast ticību un cerību nākotnei, kā kapi.Tas viss izklausās tik vienkārši! Dažs labs iebildīs, ka šodienas problēmām nemaz nevar būt vienkārši risinājumi. Kas būtu varējis paredzēt tik straujus pagriezienus? Bet izrādās, ka kapu svētku formula patiešām ir viegli pielietojama. Ar šo formulu mums ir iespēja iepazīties ik gadus, gatavojoties Lieldienām, kas savā būtībā nav nekas cits kā vienīgi lieli kapu svētki. Lieldienu simboli mūs ieved pārvērtību un pārmaiņu pasaulē. Neraugoties uz to, vai sevi uzskatām par ticīgiem vai neticīgiem, Lieldienas mums vēsta, ka var notikt atjaunošanās kā dabā, tā sabiedrībā un mūsos pašos. Bet pārmaiņas var notikt vienīgi tad, ja izprotam to, kas bijis.
Lieldienu rītā — brīdī, kad bijušās likumības atceltas — Jēzus nerunā par nākotnes cerībām, par iespējām, par to, ko mēs varam mācīties no krīzes, kā stimulēt attīstību, bet runā par bijušo. Viņš pakavējas pie tā, kas noveda pie krīzes. Kā mēs šodien raudzītos uz šādu pieeju? Ceļā uz Emavu panākdams divus mācekļus, viņš tiem nestāsta par pagriezienu, ko augšāmcelšanās pavērusi, nerunā par Lieldienu notikuma nozīmīgumu, bet gan atgriežas pagātnē un apliecina, ka, to neizpratuši, nepiedzīvosim gaišu nākotni. Šķiroties mācekļi var vienīgi sev pārmest — vai mūsu sirdis nedega? Tas ir — nevis drudžaini radīt jaunus nākotnes plānus, bet gan vispirms ieskatīties sirdīs un jautāt, kā mēs ar savu rīcību nonācām tur, kur tagad atrodamies. Ko es treknajos gados darīju? Kāpēc mūsu sirdis tad nedega? Kā tas iespējams, ka es un neviens cits it kā neko nebūtu manījis?
Jēzus mācekļiem nemudina pārkārtot valdību, samazināt ministriju skaitu. Viņš tiem pasniedz vēstures stundu, lēni un pamatīgi izskaidrodams pirms krīzes notikušo. Ja neizvērtēsim to, kas bijis, nokavēsim arī savu Lieldienu rītu un tikai atkārtosim tās pašas kļūdas nākamajā saimnieciskā skrējiena virpulī. Kas vēl svarīgāk — nemainīsimies arī paši. Tā tas bija pirms divdesmit gadiem. Kas notiks, ja tas atkārtosies vēlreiz?