Groteska un ironija, valdzinoši klupieni laika plūdumā, askētiska elegance, brīnišķīga mūzika un izsmalcinātas baiļu trīsas kā labā šausmu filmā — ar šādām īpašībām apveltīts balets Smilšuvīrs, ko slavenais vācu horeogrāfs Kristians Špuks kopā ar domubiedriem — scenogrāfu Dirku Bekeru, kostīmu mākslinieci Emmu Riotu un gaismu mākslinieku Reinhardu Traubu 2006.gadā radīja Štutgartes Baleta trupai. Tagad tas uzticēts arī Latvijas Nacionālās operas dejotājiem un mūziķiem: skanot Roberta Šūmaņa, Alfrēda Šnitkes un Martina Donnera mūzikai, Normunda Šnē diriģētajā pirmizrādē 26.septembrī Smilšuvīra baiso stāstu izdejos Andris Pudāns, Artūrs Sokolovs, Baiba Kokina, Elza Leimane, Raimonds Martinovs, Sergejs Neikšins, Aleksejs Avečkins, Jūlija Gurviča, Sabīne Guravska un citi baleta mākslinieki.
"Izlasīju Hofmaņa stāstu Smilšuvīrs, pavadot brīvdienas Grieķijā, un man tas tik ļoti patika, ka izlasīju visu grāmatu. Kad nolēmu veidot baletu, studēju arī paša rakstnieka dzīvi, biogrāfiju, laikmeta kontekstu. Visi zina stāstu par Kopēliju, Kopolu un citiem šī stāsta tēliem. Tas vēstīts gan operā (Ž.Ofenbaha Hofmaņa stāsti), gan baletā (L.Delība Kopēlija). Redzēju arī mūsdienu mākslinieku izstādi, kurā visi darbi bija veidoti par Smilšuvīra tēmu. Taču es gribēju uzzināt un izprast, kas slēpjas dziļāk aiz šī stāsta virspuses: no kurienes tas nāk? Kas ir Smilšuvīrs?" stāsta Kristians Špuks, kurš pats Rīgā strādāja ar LNO baleta māksliniekiem.
Hofmanis Smilšuvīru sarakstīja 1816.gadā, un tas ir tipisks romantisma literatūras paraugs ar baisu, negaidītu pavērsienu pilnu sižetu. Galvenais varonis, psihiski nelīdzsvarotais Natanaels dzīvo savā mistisku vīziju pasaulē, jaucot pagātni ar tagadni, un ir līdzcilvēku nesaprasts. "Taču tās nebūs tikai šausmas. Baletā ir arī vietas, kuras smīdina skatītājus. Mani šajā stāstā aizrāva gan psiholoģija (Natanaela tēlā), gan cilvēku atšķirīgā pasaules uztvere, sabiedrība un tas, cik izcili rakstnieks spēlējies ar folkloras motīvos sakņotā stāsta tēliem un formu," K.Špuks stāsta, ka Hofmaņa stāstā vēl arvien katru reizi atrod jaunu vielu pārdomām par cilvēku un sabiedrību. Štutgartes baleta pastāvīgā "mājas horeogrāfa" un pasaulē plaši pieprasītā mākslinieka radošajā biogrāfijā tas ir jau otrs "šausmu balets" pēc Lulū. Rīgā viņu gan esam iepazinuši no citas puses, baudot parodiju baletvakarā Pusdārgakmeņi iekļauto, komisko Grand Pas de Deux.
Sižets vēsta par studentu Natanaelu, kuru bērnībā aukle biedējusi ar stāstiem par Smilšuvīru, kurš zog mazuļu acis, lai ar tām pabarotu savus bērnus ligzdā uz Mēness sirpja. Baisais Smilšuvīra tēls vajā Natanaelu arī jaunekļa gados, bērnības atmiņām arvien putrojoties ar ikdienas realitāti. "Bet šī problēma pastāv joprojām: katrs redz realitāti citādu! Tas mani šajā stāstā aizrāva visvairāk!" atzīstas K.Špuks. Viņam to izprast palīdzējusi paša dzīves pieredze, divus gadus strādājot Vācijas pilsoņiem obligātajā civilajā dienestā — sociālajā darbā ar garīgi slimiem cilvēkiem. Tas nebija viegli, toties es daudz iemācījos un sapratu par dzīvi, par cilvēku. Slimnieki dzīvoja citā, paši savā pasaulē. Man bija jāiemācās viņus saprast un viņiem palīdzēt. Jā, tas brīžiem dzina depresijā, taču man bija dzīves visbūtiskākā skola."