Kas notiek Latvijā?

Lakoniskā (1 h 45 min), skatuviskajās izpausmēs paskopā, talantīgi sacerētā izrāde kopā ar programmiņā publicēto LR finanšu ministra Slaktera bēdīgi slaveno interviju Bloomberg patiešām norāda, ka ne jau pasaules ekonomiskās krīzes dēļ esam dziļā "sū*u (n vai d — pēc katra paša garšas un izvēles) ciemā" un nekāds Laimes lācis mums nespīd — ne Starptautiskā Valūtas fonda "labvēlības" verdziski nereālistisko aizdevumu nosacījumu izskatā, ne naivajās cerībās uz nācijas politiskās elites pašattīrīšanās spējām, nemaz nepīkstot par pašas tautas drosmi ironiski paskatīties uz sevi no malas (Zīmīgi, ka pirmais, ko dzirdēju, atstājot NT skatītāju zāli, bija gados jauna, tak pie tā saucamajiem Nacionālā teātra konservatīvāko tradīciju mīļotājiem piepulcējama vīrieša histērisks komentārs savai acīmredzot mammai — šausmas, no tiem pārmodernismiem nekā nevar saprast — Upītim taču ir zirgs, bet te kaut kāds motocikls... un Jakovļevs ar sieviešu lakatu! Un kas tas par ripuli, kas visu laiku griezās? Vecā kundze gandarīti smaidīja.). Smieklīgākais, ka nekādu modernismu vai estētisku pārmudrību izrādē nemaz nav. Ir brīvs planējums pa Sūnu ciemā aprakstītajām arhetipiskajām vietām, piesaistot katrai kādu aktuālpolitisku vai sociālu parādību iz Latvijas mūsdienu dzīves. Oriģināli un pretrunīgi Hipnotiskais brauciens NT jubilejas gadā veido tādu kā Kairiša klasiskās latviešu literatūras interpretāciju trio (Kaudzīšu Mērnieku laiki, I.Ābeles dramaturģiskā kompilācija par skolas tēmu no nacionālā romantisma rakstnieku darbiem un nu — Andreja Upīša stāsta Sūnu ciema zēni skatuves versija), kurā bieži vien aktuālas idejas un spēcīga sociālpolitiska žesta vārdā tiek ziedota teatrālā disciplīna (un tādēļ režisora darbu var pamatoti kritizēt par estētisku un stilistisku neviendabību). Taču tie skatītāji, kuri ļaujas riskam kopā ar izrāžu pašaizliedzīgajām komandām doties jābūtības un fantāzijas darba brikšņos, vienmēr tiks gandarīti ar oriģinālu, pretrunīgu teātra iespaidu summu, kuru nu jau var droši saukt par Kairiša poētiski politisko teātri. Tā arī šoreiz — patchwork (lupatu deķīša) tehnikā veidotā izrāde dāsni dāvā saskumt, apcerot, kas, velns, latviešiem tā par dabu — izrādes pēdējais teikums ir: ak tu, razbainieks... — bet skumji žēlojošā intonācija, kādā Lāsmas Kugrēnas Ciepsliņa to novelk, ar mājāsgaidīšanas dāvanu — adītiem cimdiņiem rokās — maigi piedodoši vērdamās savā nožēlojamā potenciālajā brūtgānā — Ģirta Jakovļeva sarkanās ūziņās iekrampētajā pabailīgajā īdētājā Bukstiņā, ir kā rezumējošs refrēns, kurš tikpat labi varētu skanēt "ak tu, lempi/nelga/niekkalbi/dienderi/tizleni" un tikt attiecināms uz visiem Sūnu ciema iemītniekiem. Kad savulaik Ādolfa Šapiro vadītajā Jaunatnes teātrī Sūnu ciema zēnu izrādes darbību ziemas laikā režisors Uldis Pūcītis pārcēla uz teātra iekšpagalmu, tā bija sava veida mazā teātra revolūcija — spēlēt autentiskos apstākļos. Kaut tagad skaidrs, ka arī tolaik Ješkas kumeliņa ragavām bija piemontēti mazītiņi ritenīši, lai tie kustētu, fascinēja teātra uzdrošināšanās rotaļāties ar teātra nosacītības un realitātes faktūrām — Lāčplēša ielas sētā bija dzīvas egles, īsti kažoki, zirgs, tēja un sviestmaizes publikai. Kairišs un citi izrādes līdzautori — scenogrāfs Gints Gabrāns, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, skaņu režisors Uģis Vītiņš — dara itin visu, lai A.Upīša sižetu par Laimes lāča meklētājiem pārvērstu psihodēliskā trip"ā — apziņas iemiedža ceļojumā, kas līdzinās murgam slimības krīzes pašā noguruma augstākajā punktā. Te teātris ir pliks un nabags — tam laupīts nacionālromantiskais mīlīgums, no kā Upīša skarbie vārdi, kuriem rakstnieks raksturojis situāciju Sūnu ciemā, iegūst baisu saturu — nu iedomājieties vien šo posta zemi, šo provinces ūķi, kur ļaudis gadiem mokās ar kašķi, atrodas permanentā bada stāvoklī, zīdaiņu vietā šūpulītī grab šņabja pudeles, bet sievas par vienīgo cerību, kā aizbaidīt veču dzeršanas ligu, redz "pieburtas" dzīvesbiedra fotogrāfijas pabāšanu zem zārka vāka. Un arī vietējā pašpārvalde Sūnu ciemā tāda, s privetom/ar sveicienu — kolorītais Buķu pāris (Uldis Anže un Gunta Virkava) pēc skata nu galīgi nav latvieši, drīzāk čečenu/meksikāņu mistrojums. Vārdu sakot, uz jautājumu — kas notiek Latvijā (Sūnu ciemā) — ir iespējama viena īsteni latviska atbilde — bardaks un razruhadepresuha. Sūnciemiešu tēli Arī romantizētais Sūnu ciema drosminieku trio — Ješka, Andrs un Bukstiņš — drīzāk atgādina ciema ākstus, kas tikai paģiru vai izbadības neprāta drosmē sāk ceļu sagrabējušā Iž"ā ar blakusvāģi pēc nostāstu laimes zvēra. Hipnotiskais brauciens izrādē konceptuāli rādīts kā rotēšana uz vietas — motocikls karājas pusgaisā, skatuves ripa ar "zemē" saspraudītajiem alkšņu brikšņiem griežas uz vietas, bet skatuves fonā šo bezjēdzīgo rotēšanu dublē līkbāla videoprojekcija ar iņ un jan simbola dekoratīvām variācijām, kas pēc noskaņas drīzāk atgādina Ešera "optiskās ilūzijas" vai psihiatrijā izmantojamo Rošbaha testu šizofrēnijas diagnosticēšanai. Ješka (Jānis Reinis) ir sirsnīgs, bet naivs, Andrs (Gundars Grasbergs) — hiperaktīvs, bet dumjš un par varas makti itin visā cenšas atdarināt savu elku Ješku, taču vislielākā mīkla ir acīmredzamais Blaumaņa Ābrama radinieks — skroderis Bukstiņš (Ģ.Jakovļevs), kurš mūžam iekuļas visādās šķietamās ķezās, taču izrādē paradoksālā kārtā sanāk, ka viņš ir vienīgais, kas dzīvi bauda — gan teju noslīkt pamanās, gan piedzeras, gan it kā tā kā pamīlējas ar meža kroga saimnieci (vai meitu?) un, oj, jā, vēl arī cītīgi lasa grāmatas. Izrādes šarmantākā īpašība ir tā, ka te katrs acīgs skatītājs var sacerēt dažādas sūnciemiešu biogrāfijas. Piemēram, kas ir ļaudis Baltajā kalnā? Viņi sevi dēvē par adītājiem, dzīvo modīga dizaina restorānam līdzīgās telpās un ciena japāņu ēdienu un minimālismu. Tak, nedaudz orientējoties orientālajā kultūrā, baltais, citstarp, ir nāves un skumju krāsa. Vai smalki estetizēta labklājība (četri apcirkņi miežu, četri zirgi, divreiz kāsts ūdens...) ir sterilas nebūtības vieta, no kurienes latvju bāleliņiem jāmūk, vien baltas žaketītes līdzi paķerot? Un sadomazo kaislībām iezīmētās Melnās mājas, kurās kungs (Uldis Anže, viņš arī ir Baltais saimnieks), seksuāli locīdamies teju ginekoloģiskajā krēslā, tvīkst pēc "čigānu spīdzināšanas" ar pletni, bet viņa apteksnes (Liene Gāliņa, Daiga Kažociņa, Evija Skulte, Gunta Virkava) pārāk jau atgādina LNT nats reklāmu "stingrās kundzes". Kā tad sanāk? Trīs Sūnu ciema paduraki dodas "ārpasaulē" Laimi meklēt, bet, redzot civilizācijas sniegtos "brīnumus" — falšu estētismu un seksuālu izlaidību —, kopjas vien fiksi atpakaļ uz dzimto kaktu? Tā sakot, labāk dzīvot ar savu kašķi un polšu, nekā bāzt degunu "rietumu demokrātijas" vērtībās? Hipnotiskais brauciens rosina iztēli un visādas nepieklājīgas domas par globālo nākotni un Latvijas vietu tajā. Man liels prieks, ka kolēģe Linda Ģibiete atsauksmē NRA velk jēgas paralēles ar V.Kairiša izrādi un krievu neobrutālisma meistara Pjotra Lucika izcilo, provokatīvo filmu Nomale/Okraina — nomalības motīvu caurstrāvota ir ne tikai Hipnotiskā brauciena "nabadzības estētikā" risinātā tēlainība, bet pati izrādes atmosfēra. Hipnotisks — šo vārdu taču var un šai reizei arī, manuprāt, vajag uztvert arī kā "zombējošs", apdullinošs, saprāta mieru laupošs. Bet tiem, kam izrādes norises šķiet pārāk tiešas, banālas vai nesaprotamas, paliek visai vilinoša iespēja ieslīgt reālā transā — vajag tikai šo pusotru stundu koncentrēties uz hipnotisko apļu griešanos ekrānā. Un ļauties izrādes DJ Uģa Vītiņa uzliktajam Valsim, nemēģinot pat atminēties — kam pieder šī magnētiskā aizsmakusī balss: Tomam Veitam, Leonardam Koenam, Braienam Ferijam, Jānim Domburam vai Andrejam Upītim? Finālā jau atradīsies kāda Ciepsliņa vai Ciepsliņš, kas katrai lāga dvēselei uzdāvinās cimdiņu, kurā ielīst un sasildīties. Ja pirms tam savā Sūnu ciemā nebūsim noasiņojuši no kašķa vai kļuvuši par "utīm, tik lielām kā sienāžiem" (A. Upīts). Bet tas jau nasing spešal.