Kas bija ļoti patīkami – filmu seansā 9.maijā skatījās paprāvs ļaužu pulciņš, starp cilvēkiem bija arī trīs latviešu kundzes, viena no tām – ievērojama trimdas sabiedriskā darbinieka atraitne. Tad, lūk, kāda “vietējā” no trijotnes pēc seansa skaļi pauda savu sašutumu apmēram šādā agresīvas vistas stilā: “un tie krievi – nu, ko viņi grib? Kā viņi nesaprot, ka te ir Latvija un viņiem ir jāpiemērojas mūsu kārtībai!”
Es zinu, ka noklausīties svešas sarunas nav glīti, taču runātāja uz ielas bija gana skaļa un, kā šķiet, ne vella no filmas nebija sapratusi. Kaut vai tajā ziņā, ka, manuprāt, paši latvieši nemaz nezina, kādu kārtību viņi grib. Vai gan citādi turpinātos šis bezjēdzīgais cilvēku dalījums viņos, svešajos, “kuri nepiemērojas latviešiem” un savējos. Sešdesmit piecus gadus pēc kara…
Pēc filmas pie Berga Bazāra vēl arī satiku prozaiķi Māri Bērziņu, kurš kopā ar kādu jauku būtni devās uz nākamo filmu – Romana Polaņska Rēgu rakstnieku. Tā arī ir teicama filma. Detektīvs ar politisku nokrāsu un amerikāņu imperiālisti tajā, šaubu nav, ir maitas – bet to jau mēs “visi zinām”. Un mans mīlulis Jūens Makgregors kārtējo reizi ekrānā redzams pliks (aktierim dikti patīk filmēties kailam – nu, var taču būt mākslinieciski orientētiem cilvēkiem piemist tādas sīkas vājībiņas).
Māris man pastāstīja, ka tikko – šitik zīmīgā dātumā! – saņēmis Literatūras gada balvu dramaturģijas žanrā. Ņemot vērā ieilgušo krīzi dramaturģijas lauciņā (patiesībā gan – Latvijas literātu un teātru absolūto domāšanas un izteikšanās “māksliniecisko formātu” nesakritību), abi pasmējāmies, ka principā tā ir “vienīgā pareizā izvēle” - iedot balvu rakstniekam, kura lugas ir, atzīšos, maz piemērotas dramatiskā teātra skatuvei, jo tās ir “pārāk” lasāmas, tik literāras, ka tajās patiesībā teātrim vairs nav ko darīt.
Tad es nopirku mājai, vakariņām nepieciešamas dažādas trūkstošās gastronomiskas blēņas, lai pagatavotu vistu sinepjgraudu mērcē, jo vakarā gaidījām ciemos draudzeni, kuru varētu saukt arī par kaimiņieni (tipa girl-next-door, kā franču filmās).
Tad es atgriezos mājās un interneta ziņu lentā atradu, lūk, šo:
Ņūhempšīrā aprīļa beigās piedzimis raibs kumeliņš, kuru nosaukuši par Einšteinu. Viņš sver 2,7 kilogramus un augumā ir 35, 5 cm maziņš. Miniatūrais zirdziņš nav nedz slims ar dvarfismu (pundurītis), nedz citām fiziskām kaitēm, jūtas možs un žiperīgs, un, kā saka zirdziņa laimīgā īpašniece Reičela Vāgnere, “viņš vienkārši ir tāds maziņš”.
Es tūdaļ iegūglēju Ginesa rekordu grāmatā – tur fiksēts, ka līdz šim pasaulē mazākais zirgu jaundzimušais svēris 4 kilogramus. Tātad Mrs. Vāgnere ar Einšteinu var lepoties – jauns pasaules rekords.
Bet galvenais jau, lai tas Einšteins izaug par kārtīgu cilvēku un ir laimīgs.