Ko tad mēs varam, vai ne?

Tādos brīžos var redzēt, cik ļoti maz cilvēkiem rūp citu dzīve. Šajās nedēļās, kopš medijos aktualizējies Tibetas okupācijas jautājums un cilvēktiesību pārkāpumi, man jādomā par savu uz Sibīriju aizvesto māti 1941.gadā un saviem uzstājīgajiem jautājumiem viņai, kālab cilvēki nepretojās, kālab nebēga laukā no vagoniem utt. Man jādomā par viņas allažīgo atbildi, ka visi bijuši pārliecināti, ka pasaule taču to nepieļaus, ka Rietumi nāks talkā un pārpratums tiks novērsts. Pasaule bija aizņemta pati ar sevi. Gluži kā latvieši tagad - ar saviem namiņiem, kredītiem, bērniņiem un degunpriekšas komfortu. Ko tad mēs varam, vai ne? Mēs varam izglābt savu sirdsapziņu, raidīt domu spēku un gluži vienkārši būt cilvēki, ne vienaldzīgu līķu nācija. Jo tas budistu mūks, ko Ķīna ir solījusi pāraudzināt par kārtīgu patriotu, ir ikviens no mums. Ko pasaule labprāt bezkaislīgi aprīs, ja tai neliks pretī katras dienas cīņu par brīvību. Man skauda, ka es neesmu francūziete, angliete, kas protestēja pret melīgo saskaņas uguni Parīzes un Londonas ielās, man skauda, ka neesmu igauniete, kuras valsts prezidentam nebija vajadzīgas garas stundas sava lēmuma pieņemšanai olimpiādes sakarā. Es diemžēl neatrodos Rīgā, bet visu domu enerģiju raidīšu ceturtdien uz Ganību dambi, uz Ķīnas vēstniecību. Tas ir tas mazumiņš, kas ikvienam būtu jāspēj, - vienoties līdzcietībā un protestā, jo pretējā gadījumā mēs savu brīvību neesam pelnījuši. Un varam arī zaudēt. Pirms sešdesmit gadiem A.Kamī rakstīja, lūk, ko: "Nav dzīves bez pārliecināšanas. Bet mūsdienu vēsture pazīst tikai iebaidīšanu. Cilvēki dzīvo un spēj dzīvot tikai ar domu, ka viņiem ir kaut kas kopīgs, ka viņi vienmēr var sastapties. Bet mēs esam atklājuši ko citu: ir cilvēki, kurus nevar pārliecināt. Koncentrācijas nometņu upurim bija un ir neiespējami izskaidrot tiem, kas viņu pazemo, ka tā nevajag darīt. Jo šie pēdējie vairs nav cilvēki, viņi iemieso ideju, kas novesta līdz visnelokāmākās gribas temperatūrai. Tas, kurš grib vadīt, ir kurls. Ar tādu sastopoties, jācīnās vai jāmirst. Tāpēc mūslaiku cilvēki dzīvo bailēs. Mirušo grāmatā lasām, ka taisnie ēģiptieši iemantoja piedošanu, ja viņi varēja ar pilnām tiesībām sacīt: "Es neesmu iedvesis bailes nevienam." Ar tādiem noteikumiem mēs pastarajā tiesā velti meklēsim mūsu dižos laikabiedrus svētlaimīgo rindās