Kurpes un kedas

Kad sarkanās kedas vēl smaržoja pēc veikala plaukta putekļiem, tās mēģināja pēc iespējas tuvāk iepazīt dažādas kurpes un dauzīties ar citām kedām. Reiz tās iepazinās ar baltām kurpēm, kuras vēl neviens nebija vilcis kājās. Tā sarkano kedu draugu lokā parādījās augstās, dzeltenās kedas pārī ar ļoti skaistiem bēšīgiem puszābakiem. Par bēšīgiem es tos saucu tikai tādēļ, lai būtu atskaites punkts, jo šie puszābaki bija ļoti mainīgi krāsās. Ļoti.

Baltajām kurpēm bija ļoti daudz draugu. Tik daudz, ka sarkanās kedas nespēja izsekot tam, kura kuram ir pāris, kura kuram ir draugs. Tādēļ tās kļuva nevērīgas. Piemēram, tās nepamanīja ne brūnos zābakus, ne zilās kedas, kas, papildus draugu statusam ar baltajām, bija arī pāris. Kā pāris tās turējās kopā jau vairākas sezonas. Kedām mēdz plīst aukliņas, bet zābakiem mēdz sašķiebties papēži. Tādēļ pēc kāda laika tās aizgāja katra uz savu pusi. Zilās kedas devās dziļāk pilsētas troksnī, bet brūnie zābaki meklēja mieru pludmales smiltīs. Liedagā tie satika zandales. Zandales ir kedas, tikai ar speciāli iestrādātiem caurumiem. Zandales un brūnie zābaki kļuva par lieliskiem, nešķiramiem draugiem. Citām kurpēm un kedām šķita, ka tie ir pāris, bet patiesība bija starp viņiem. Daudz vārdu, domu un pēdu. Ne vairāk. Jo zandalēm jau bija pāris sarkanie mokasīni.

Bēšīgie puszābaki ar dzeltenajām kedām piedzīvoja daudz, bet, kad ir gana, tad nepieciešamas pārmaiņas, ko dzeltenās nespēja saprast, un puszābaki aizgāja citu ceļu. Tajā sezonā bēšīgie iepazinās ar melnajām kedām. Šim pārim gāja dulli. Tik dulli, ka pēc vienas sezonas tie izšķīrās un kopš tā laika turas viena no otras pa gabalu. Man nav ne jausmas, kādēļ tā. Pēc šķiršanās bēšīgie puszābaki uz mirkli atgriezās pie dzeltenajām kedām. Tieši uz mirkli. Šodien tie ir gaiši brūni puszābaki pārī ar zaļām kedām.

Jā. Kādā starp iepriekš pieminētajām sezonām, baltās kurpes pasāka nakšņot svešās mājās līdz pazuda pavisam. Sarkanās kedas ilgojās un sēroja precīzi septiņas dienas. Tad devās uz kurpju un kedu izstādi. Katram apavam ir sava smarža. Ir. Iedomājies kāda buķete izveidojas vietā kur ir ap 200 unikālu smaržu. Noreibt var pamatīgi. Noreibt var ātri, un sarkanās noreiba. Visi apavi noreiba, bet pirms tam pelēkās jēzenes kļuva par sarkano kedu sarunu biedru. Jēzenes sastāv no kurpes zoles ar striķīšiem, kurus sien pie kājas virs potītes. Tā tās runāja par kurpjukastēm, tīrāmajiem līdzekļiem, smērēm un kā nenonēsāties. Kad runājamais apsīka, jēzenes aizbēga pie gumijas kedām. Sezonu vēlāk, apgalvojot, ka gumijas kedas tās sit, paslēpās aiz zeltītām kedām ar Svarovski kristāliem. Šķiet, ka tur tās slēpja vēl aizvien.

Gumijas kedas kļuva par labām paziņām sarkanajām. Diezgan tipiski, kad izmēri venādi. Nevar teikt, ka tās ir draudzenes, bet, ja nāktos spārdīties ar citādi domājošām, noteikti to darītu zoli pie zoles, lai vēlāk skrietu un ārdītos pļavās. Skaļās pļavās un klosteros. Tomēr melnās kedas ir tuvākas draudzenes sarkanajām kā gumijas. Interesanti, ka baltās kurpes ir pāris ar melnajām kedām. Reāls iņ un jaņ piemērs dzīvē.

Apavu stāsts ir nebeidzams, jo to ir par daudz. Miljardiem. Piemēram, vai es pieminēju zaļās dejojamās kurpes ar melno svītriņu pāri purngalam? Nē. Vai es pieminēju zilās ar krāsu nosmērētās kurpes, kuras meklē labāko skatpunktu visā? Nē. Traki, traki, ka par katru pāri nevar pateikt kaut vārdu. Kur nu vēl atcerēties. Apavi nemīl, ja par tiem nerūpējas un nepiedod, ja tos izmet un aizmirst. Tomēr jāatzīst, ka būt kurpei ir daudz grūtāk kā kedai, jo kurpniekam no laika gala ir bijusi smalka humora izjūta.