Izstāžu zālē Arsenāls līdz 23.novembrim apskatāma Krievijas laikmetīgās mākslas ekspozīcija A(rt)R(ussia)T(oday)-index, ko sagatavojis Valsts laikmetīgās mākslas centrs (Maskava). Izstādes atklāšanas dienā Arsenālā notika diskusija, kurā piedalījās gan izstādes veidotāji un dalībnieki, gan Latvijas mākslas aprindu pārstāvji. Kas notiek Krievijas mūsdienu mākslā? Kas māksliniekiem ir aktuāls? Kas viņus uztrauc? Piedāvājam viedokļu apkopojumu.
Leonīds Bažanovs, izstādes kurators, Valsts laikmetīgās mākslas centra (Maskava) mākslinieciskais vadītājs
Nolaidības dēļ 80.gados palaidām garām iespēju integrēties pasaules mākslas apritē, bet pašlaik mums tiek dota otrā iespēja. Lielā mērā tas ir saistīts ar finansēm, ar kurām manipulē Krievijas bagātākie iedzīvotāji — viņi ierodas Venēcijas biennālē un iepērk Džefu Kūnsu un Treisiju Eminu. Taču Krievijā joprojām nav sabiedrības, kas spēj adekvāti uztvert laikmetīgo mākslu. Mums nav laikmetīgās mākslas muzeja, nav izglītības šajā jomā, nav infrastruktūras. Tādēļ laikmetīgās mākslas procesu Krievijā veido pašas radošās personības. Mūsu mākslinieki veido savu pasauli, savu skolu, savas mākslinieciskās kultūras vēsturi. Viņi izgudro savus personāžus, sižetus un savu individuālo mitoloģiju — Krievijā tas ir vērojams daudz izteiksmīgāk nekā Rietumos.
Krievu mākslinieki izrāda gan liriskas un poētiskas instalācijas, gan visai skarbus un ironiskus darbus. Pastāv uzskats, ka nākotne pieder projektiem, kur māksla savienojas ar zinātni — krievu māksliniekiem ir arī šādi darbi. Viņi spēlējas ar pseidozinātniskiem eksperimentiem un ir gatavi sadalīt cilvēku asins frakcijās — šāds "zinātnisks" portrets jeb krāsu kopums ir daudz "precīzāks" un "objektīvāks" cilvēka atveidojums, nekā tradicionāli gleznots portrets, kurā cilvēks tiek parādīts savā veselumā un organiskumā.
Irina Gorlova, izstādes kuratore, Valsts laikmetīgās mākslas centra (Maskava) mākslas programmu nodaļas vadītāja
Krievijas mūsdienu māksla iekļaujas starptautiskajā sistēmā, taču joprojām paliek noslēpumainības un neizpratnes sajūta. Krievija ir valsts, kas nav līdz galam saprotama. Taču šī izstāde Rīgā nav pašidentifikācijas akts. Tie laiki, kad meklējām pašidentifikāciju, jau sen ir pagājuši! Krievu laikmetīgajai mākslai ir sava seja, bet mēs paši vēl īsti nezinām, kāda tā ir. Šī izstāde ir mūsu pašu novērojums. Mēs vērojam, kas notiek. Esam atveduši jaunus darbus, kas tomēr jau ir izturējuši laika pārbaudi. Esam atlasījuši to, kas pašiem šķita interesants. Jebkurš no šiem darbiem var piedalīties kādā starptautiskā skatē.
Krievu mākslai ir raksturīga īpaša, poētiska atsvešinātība un savdabīga intonācija. Ja ASV mākslinieks vēlēsies izteikties par karu Irākā, viņš, visticamāk, uzņems dokumentālus videodialogus. Ja krievu mākslinieks veidos darbu par karu, viņš, piemēram, no diegiem veidos Kaukāza kalnu siluetu, piestiprinot pie diegiem mazus zaldātiņus. Tāds darbs bija Leonīdam Tiškovam. Krievu mākslinieki dod priekšroku šādiem dīvainiem objektiem, metaforām un poēzijai.
Krievu mākslinieki var līdzvērtīgi runāt un piedalīties dažādos mākslas forumos ar saviem ārzemju kolēģiem. Mums ir izveidojusies ticība mākslas spēkam. Taču politiskā žesta māksla — tāda, kādu izrāda izstādē Manifesta, Krievijā nav iedzīvojusies. Krievu mākslinieks ir tuvāks XIX gadsimta krievu filozofiem, taču viņš nenodarbojas ar dokumentālismu. Politiskām studijām mākslinieks netic. Pat runājot par karu, viņš neizies ārpus mākslas teritorijas, viņš negrib pārkāpt šo robežu.
Aleksandrs Rapaports, mākslas kritiķis
Nacionālās mākslas laiks ir beidzies. Ir pienācis universālu, cilvēcisku ideju laiks. Mākslā kustība nacionālās identitātes virzienā ir neproduktīva. Cita lieta ir nacionāla vai lokāla situācija, taču tai nav nekāda sakara ar nacionālo identitāti. Situācijas visur ir atšķirīgas: Losandželosā tā ir viena, Ņujorkā — pavisam cita, bet tā neietekmē amerikāņu mākslas nacionālo identitāti. Franču impresionisti nekad nav domājuši par nacionālo identitāti. Par to nav runājuši arī jaunie britu mākslinieki (Young British Artists/YBA). Patlaban, enerģētikas krīzes priekšvakarā, daudz aktuālāks ir tieši enerģētikas konteksts, jo māksla ir viens no enerģijas avotiem. Cilvēks no tās var saņemt pozitīvu vai negatīvu lādiņu. Tāpēc būtu vērts pāriet no nacionālā līmeņa uz enerģētisko.
Igors Makarevičs un Jeļena Jelagina, mākslinieki
Izstādē apskatāma mūsu instalācija Krievu ideja, kas ir tikai viena daļa no tāda paša nosaukuma projekta, pie kura mēs strādājam kopš 2006.gada beigām. Taču nekādas "nacionālas idejas" šajā mūsu iecerē nav. Mūs interesē kultūras tradīcijas un situācijas, to attīstība un analīze. Šie vārdi — krievu ideja, noslēpumainā krievu dvēsele — jau kļuvuši par banalitāti un klišeju. Mēs cenšamies analizēt kultūras situācijas vienas valdošās ideoloģijas prombūtnes laikā. Sabiedrībā ir liela interese par šo problēmu, šis ir ļoti aktuāls jautājums. Mūsu darbi ir reakcija, reflekss uz impulsiem, ko mēs uztveram esošajā kultūras vidē. Visa valsts atrodas jaunas ideoloģijas mēklējumos. Sākumā bija komunisma ideoloģija, kas sabruka. Tad bija mēģinājumi nostiprināt pareizticības ideoloģiju, bet tas nesanāca. Mēs pētām "krievu idejas" pirmssākumus, nodarbojamies ar problēmas anatomiju — nedrīkst metāties ar vārdiem, kamēr neesam izpētījuši būtību.
Krievu idejas fragments, kas ir apskatāms Arsenālā, ir veltīts krievu filozofiem, tā ir mūsu projekta vēsturiskā daļa. Tas ir veltījums Solovjovam, Berdjajevam, Korsavinam, Rozanovam. Daudzi no izciliem domātājiem devušies emigrācijā ar "filozofu kuģi". Visas viņu idejas bija saistītas ar reliģiju, taču tās neiekļāvās krievu pareizticības tradīcijās. Vēl viena Krievu idejas daļa ir veltīta Dostojevskim, kurš arī izgudrojis šo jēdzienu — krievu ideja. Savukārt nākamā daļa, ko veidosim, būs veltīta krievu kosmismam.
Viktors Aļimpijevs, mākslinieks
Maskavas konceptuālisma pamatlicējs Iļja Kabakovs teicis, ka krievu mākslu pasaules skatījumā simbolizē trīs nozīmīgākās parādības. Pirmā — XIX gadsimta krievu literatūra. Otrā — Varenās kopas komponisti Balakirevs, Borodins, Rimskis-Korsakovs, Musorgskis un Kiī. Trešā — XX gadsimta sākuma krievu avangards. Tādēļ katram krievu māksliniekam ir jāidentificējas ar kādu no šīm plūsmām, uzskatījis Kabakovs. Viņš pats sevi asociējis ar XIX gadsimta literatūru, jo savos darbos atspoguļojis mazā cilvēka būšanu. Kabakova koncepcija, protams, ir ļoti ironisks un pat augstākajā mērā cinisks apgalvojums, bet nevajag to ignorēt. Es jūtu saikni ar Varenās kopas komponistiem. Tā ir tieksme pēc liriskas valodas, pēc apbrīnojamas bezatbildības un bezrūpības, tieksme pēc utopijas. Tā arī veidojas cilvēka un kopienas veidols, kas ir skulpturāls, sporādisks, nemotivēts un cēls.
Uzskatu, ka patlaban mākslai ir ļoti interesants un labvēlīgs laiks. 90.gados mākslas darbs bieži vien tika uzskatīts par projektu, kam ir pakalpīga funkcija, kam bija jāapkalpo kaut kādas sociālas stratēģijas, tagad māksla atgriežas pati pie sevis.
Leonīds Tiškovs, mākslinieks
Man ir grūti teikt, vai esmu aktuāls mākslinieks. Mana personība veidojusies padomju sistēmā, taču mana māksla dzimusi ārpus padomju mākslas konteksta. Maniem darbiem drīzāk ir saikne ar sirreālismu un konceptuālismu, ar fantāziju un eskeipisma sajaukumu. Taču es nekad neesmu bijis disidents. Perestroikas laiku pat nebiju pamanījis — manā sociālajā statusā nebija nekādu strauju pārmaiņu. Vienmēr esmu bijis brīvais mākslinieks.
Māksla man ir cilvēcīguma iemiesojums. Tas ir kaut kas, ko cilvēks cenšas saglabāt. Postindustriālajā laikmetā, politiskās nošķirtības apstākļos, kad notiek dabas resursu agresīva sadale, mākslinieks, komponists vai rakstnieks izjūt vēlmi to cilvēcisko, kas mūsos ir palicis, iemūžināt. Zinātnes sasniegumiem mūsu dzīvē ir liela loma, taču māksla rodas tajā brīdī, kad darbā ir ieguldīta poēzija, emocijas un pārdzīvojumi. Radošais process ir poēzijas meklēšana vizuālajā pasaulē. Nenotveramā un smalkā meklēšana ir mākslas pamatuzdevums. Man svarīgākā ir mākslas humānā misija un humānisma saglabāšana. Fabrikas var būt skaistas. Lielais hadronu paātrinātājs var būt skaists, bet tā vēl nav māksla, jo tur nav poēzijas. Arī ironija, kas piemīt dažiem mūsdienu mākslas darbiem, neapraksta to pasauli, kurā mēs dzīvojam. Ironija pati par sevi vēl nav pietiekami spilgta krāsa, tā pat var traucēt pateikt kaut ko svarīgu.