Kāns interpretē ļaunumu ne vien kā ļaunu lietu darīšanu vai piedzīvošanu, bet arī kā "veidu, kā eksistēt pasaulē". Ļaunums, viņš apgalvo, grozās ap to, ka mēs paši sevi padarām par savas jēgas avotu; avotu, ko reiz garantēti izdzēsīs nāve un kuras nenovēršamība savukārt piešķir aktualitāti veidam, kādā mēs lemjam dzīvot. Pie viltus dievu pielūgšanas mūs noved mūsu mirstības apzināšanās un atteikšanās pieņemt tās robežas, raksta Kāns. Piešķirt galīgo vērtību kaut kam, kas patiesībā nav nekas, rezultē "gribas pataloģijā". Grāmatas sākumā Kāns ilgstoši kavējas pie pirmās Mozus grāmatas pirmajām divām nodaļām. Cilvēce, šis mīts mums stāsta, pieder sakārtotai pasaulei, kuru var uztvert kā labu un kurā var saskatīt jēgu. Taču kā cilvēki mēs arī esam skaidrībā par savu radikālo nepietiekamību, par savu biedējošo vientulību un par to, ka mums ir galīga griba, kas mēģina īstenot bezgalīgu jēgu. Šos radīšanas mītus Kāns kontrastē ar Edipa traģēdiju, kura eksistences problēmas nebija pasaules kārtībā, vai viņa gribā, bet viņa zināšanu robežās un likteņa ļaunumā. Kāns savā grāmatā arī demonstrē, ka ļaunums dažkārt ir netīkami tuvu svētajam.
Ļaunums mūsos
Ar vārdiem, -"Ļaunums dara mūs par Cilvēkiem," Pauls Kāns atklāj savu grāmatu "Out of Eden. Adam and Eve and the problem of evil" jeb "Ārpus paradīzes. Ādams un Ieva un ļaunuma problēma." Kāns nemēģina šajā grāmatā cilvēkiem skaidrot Dieva iekārtoto pasauli. Tā vietā viņš mēģina skaidrot pašu ļaunuma dabu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.