Literatūras teorija: ļoti saistošs ievads

gadā izdotā antoloģija Uz kurieni, literatūras teorija?), tad ar pilnām tiesībām var teikt: šī grāmata veidos mūsdienu lasītāju paaudzes izpratni par rietumos izplatīto pieeju literatūras teorijai.Kas ir teorija?Ja jums gadījies izlasīt, piemēram, Vitolda Valeiņa grāmatu Ievads literatūrzinātnē, kas šogad piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, tad ziniet: Kalera 1997.gadā publicētā grāmata nu nemaz nav tai līdzīga. Kalera pārstāvētais priekšstats par literatūras teoriju neaprobežojas tikai ar interesi par literāru darbu rašanos un to uzbūves likumsakarībām.Viņš teoriju definē kā "domāšanas un rakstības korpusu, kura robežas ir ārkārtīgi grūti definēt" (13.lpp.), un kura tradīcijas ir veidojušās kopš XX gadsimta 60.gadiem, kad "literatūrzinātnieki sāk izmantot darbus, kas nav rakstīti literatūrzinātnē, jo tajos piedāvātā valodas, prāta, vēstures vai kultūras analīze sniedz jaunu un pārliecinošu skaidrojumu par literatūras un kultūras jomām" (14.lpp.).Tādējādi literatūras teorija plūstoši iekļaujas šajā tekstu korpusā, kura uzmanības lokā literārs teksts parasti nokļūst saistībā ar dažādiem sociāliem, politiskiem, ekonomiskiem, psiholoģiskiem cilvēka dzīves aspektiem. Literatūras teorija tiek saprecināta ar filosofiju, skatot literāru darbu saistībā ar tās koncepcijām.Atšķirībā no vairuma populārzinātnisko izdevumu Kalers nestrukturē savu grāmatu pēc teorētisko skolu principa (grāmatas beigās tām veltīts vien konspektīvs pārstāsts), tā vietā rakstīdams nodaļas par mūsdienās bieži cilātiem tematiem, skaidrodams izplatītas pieejas, pārstāstīdams ievērojamāko XX gadsimta teorētiķu uzskatus. Sācis ar jēdzienu "teorija" un "literatūra" skaidrošanu, Kalers turpina ar citiem — "valoda", "nozīme", "interpretācija", "vēstījums", "identitāte", "subjekts" un vēl daudziem.Teksta blāķiLasot grāmatu, kļūst skaidrs, ka tā nepiedāvā visaptverošu, pabeigtu skaidrojumu. Tā drīzāk ir mudinājums izprast pieminētos jēdzienus un koncepcijas, meklēt tālāk un dziļāk, kā arī domāt, meklējot savu skatījumu, nesamierinoties ar gatavām atbildēm. Aizraujoši ir arī it kā pašsaprotamu, sen pierastu jēdzienu skaidrojumi un to īstenās iedabas šķetināšana, kad Kalers lasītāja acu priekšā tiecas formulēt vispieņemamākās sen zināmo jēdzienu "literatūra" vai "teorija" definīcijas.Lasot grāmatu, brīžiem var pārņemt nemiers — sak, es vēl tik daudz nezinu, neesmu lasījis, un man nav personisku uzskatu par daudziem jo daudziem teorētiskiem jautājumiem. Tomēr Kalers mierina lasītājus, ka visus pasaulē sarakstītos teorijas blāķus tāpat nekad nevarēs izlasīt. "Atzīstot teorijas nozīmību, nākas uzņemties nebeidzamas saistības, nostādot sevi situācijā, kad vienmēr būs nozīmīgas, nezināmas lietas" (27.lpp.), viņš raksta, nevēlēdamies iedzīt nabaga lasītāju izmisīgā atkarībā no arvien jaunu un jaunu svarīgu darbu lasīšanas.Lasīsim latviskiDomājams, angliski runājošajās valstīs grāmata kalpo par neierastu mācību līdzekli studentiem, ar kura palīdzību labāk saprast literatūras teorijas terminus un koncepcijas. Pašreizējā Latvijas kontekstā šīs grāmatas veidolā sevi piesaka atšķirīga tradīcija, kuras virzienā latviešu humanitārā pētniecība it kā tiecas, tomēr attiecīgo domāšanas veidu un terminoloģiju apgūst visai lēni.Ir ļoti svarīgi, ka šo grāmatu lasām latviešu tulkojumā, nevis braucam uz kādu Eiropas grāmatnīcu pēc oriģināla vai ejam uz Intelektuaļnaja kņiga pēc krievu tulkojuma. Latviskojums palīdzēs rosināt diskusijas gan par latvisko terminoloģiju — Daiņa Leinerta recenzijā portālā Satori tā jau sākta ar grāmatā lietoto terminu "fokalizācija" (focalization) un "zilo teorija" (Queer theory) vērtējumiem (es no savas puses balsotu par veco, labo "virsbūvi" marksistu termina superstructure burtiskā pārcēluma "virsstruktūra" vietā) — gan mudinās apjēgt, kādus baltos plankumus savās zināšanās katram laiks aizpildīt.Nav bijis viegli atveidot latviski tās grāmatas rindkopas, kurās Kalers min dažādus valodas lietojuma piemērus angļu valodā. Dažkārt vārdu spēļu atveidojums palicis kaut kur pa vidu starp oriģināla jēgu un latviski piemeklēto variantu. Arī Kalera piesaukto literāro darbu citātu izmantojumā iespējami dažādi varianti — Ulisa fragments dots Dzintara Soduma tulkojumā, savukārt Viljama Bleika Tīģera pirmās rindas tulkotas no jauna, neizmantojot kādu no esošajiem Anšlava Eglīša, Olgas Lisovskas vai Zinta Zīmes tulkojumiem (tāpat kā rindas no Šellija Odas vakarvējam un Šekspīra 130.soneta). Tiesa, vienmēr pastāv atruna, ka jau eksistējošie latviešu atdzejojumi ir aizvirzījušies pārāk tālu no oriģināla jēgas, tāpēc attiecīgā rindiņa jātulko no jauna.Bet visas šīs problēmas pieder pie lietas. Domājot par labāko terminoloģijas atveidojumu un nozīmīgāko ārzemju autoru darbu atlasi tulkojumiem, notiek latviešu lasītāja pieradināšana pie mūsdienu rietumu teoriju izklāsta. Paredzēts, ka šī nebūs pēdējā šāda grāmata, jo tai drīz sekos Kalera populārzinātniska apcere par Rolānu Bartu. Un, kad tādu grāmatu būs jau vesels plauktiņš, latvji sāks tulkot ne tikai populārzinātniskos darbus, bet arī, piemēram, tā paša Kalera "smagsvara" grāmatas par strukturālistu poētiku.Un beigās nevaru noturēties necitējis Kalera izteikumu: "Iespējams, ka literatūra ir kā nezāle" (34.lpp.). Manuprāt, tā ir burvīga metafora literatūras vitalitātei. Kā līdz šim salīdzinājumam nonācis Kalers, lasiet glītajā grāmatā.