Tādi, kuri dziļi skatījuši un izvērtējuši redzēto. Vienkārši izsakoties, malēnieši. Šāds skats ir Rumānijā dzimušajai, vāciski rakstošajai vārda meistarei Hertai Millerei. Dzimusi un augusi Banata apgabalā — vidē, kas vēsturiski bijusi reizē rumāniska, serbiska un ungāriska, bet kurā kā spēcīga vienība iekļāvās arī vācu minoritāte. Pirms simt gadiem viena ceturtā daļa no visiem iedzīvotājiem sevi uzskatīja par švābiem, kā šie vāciski runājošie paši sevi dēvēja. Mazāk pazīstami kā skaitliski lielākais otrais Rumānijas vāciešu nogrupējums, Zībenburgenas sakši, šo Banatas švābu vidū labs skaits ievērojamu rakstnieku. Ar vācu literāro valodu Millere iepazīstas skolā, rumāņu valodu apgūst pusaudžu gados. Agri iesaistās vāciski rakstošo Rumānijas autoru pulciņā, kas totalitārajā vidē cīnījās par vārda brīvību. Viņas dzīvi raksturo robežu krustceles. Jau pirmajos darbos viņa dod vaļu savam svešinieka skatam, dziļi autobiogrāfisko prozu izvēršot par Eiropas nesenās vēstures nozīmīgu analīzi.
Viņa vienmēr ieņem svešinieces lomu. Nav nekāds brīnums, ka Milleres literārajai darbībai uzmanību drīz vien pievērsa valsts drošības dienests. Viņu vervēja par ziņotāju, gadiem ilgi izsauca uz pārrunām. Milleres darbos atrodams izcils totalitāro režīmu iekšējo struktūru zirnekļu tīklu attēlojums. Nepietiek ar totalitārās vides aprakstiem, viņu saista sistēmas iekšējā būtība — kā tā iespaido un izmaina indivīdu. Katrs sīkums, katra saruna, katra izjūta un doma, kas paver skatu uz būtību, ir iekļaujama. Ikdienu izprotot visos šķietami nenozīmīgos sīkumos, tuvojamies patiesībai. Ikdienā piedzimst malēnietis. Millere meklē patiesību, kaut arī atzīst, ka to var būt daudz. Politiskās represijas ir tās, kas noslīpējušas viņas iemaņas šajā laukā.
Represijas paver Millerei ceļu uz Berlīni. Kaut arī viņa ienāk it kā sev pazīstamā valodas vidē, viņa saglabā savu ārpusnieces skatu. Viņa neiegrimst ilgās pēc kaut kā zaudēta. Viņa drīzāk runā par garšu, kas saglabājusies mutē ilgi pēc kāda ēdiena baudīšanas. Kaut arī viņa nekad nav rakstījusi kādu literāru darbu rumāniski, rumāņu valoda un kultūra viņai vienmēr ir blakus, neredzama, bet stipri izjūtama. Millere dzīvo valodas pasaulē. Tā nav vienkārša. Valoda nav viņas īstās mājas. Mājas ir tajos vārdos, kas izsacīti. Tikai apzinoties šo pirmajā brīdī grūti aptveramo, bet nozīmīgo atšķirību, spējam saprast, kā valodu lieto visnelietīgākajiem nolūkiem. Bet, ja neiedziļināmies šajā valodas aspektā, ja par to nedomājam ik brīdi, pārvēršamies par manipulējamām avīm. Tad arī nebūs lemts saprast, kā nerunātā, nerakstītā un nedziedātā valoda spēj aizstāt vārdus, aiz kuriem var slēpties mehānismi, kas mūs saslēdz dzelžos. Lasot Milleri, saprotam savu neseno vēsturi jaunā gaismā. Kas to būtu domājis, ka pašizpratni pavērs malēniete!