Maskava – Gailīši

gadā Izraēlā.Krievijā poēma savulaik izmantota arī pretalkoholisma kampaņas ietvaros. Tā tulkota daudzās Eiropas valodās, arī lietuvju. Latviskot to mēģinājis Dzintars Zaļūksnis, bet tulkojumu līdz grāmatai novedis Uldis Tīrons.Grāmatas saturs šķietas gaužām vienkāršs. Veņička (tas pats Venedikts Jerofejevs), Maskavā tā labi iedzēris, iekāpj vilcienā un dodas uz Gailīšiem. Ceļā tiek nemitīgi dzerts un dzerts. Arī ar citiem pasažieriem. Tiek stāstītas lieliskas alkoholisko dzērienu receptes. Un ļoti sulīgā krievu sarunvalodā stāstīts par bijušo un esošo. Monologos un dialogos ir milzum daudz atsauču uz Bībeli, krievu un pasaules literatūru, mūziku. Un blakus tik pat daudz rupjību. Tāpēc nav brīnums, ka šo poēmu pierasts skatīt kā intertekstuālu veidojumu (cieņa pret autora apbrīnojamajām kultūras zināšanām) un postmodernisma vēstnesi krievu literatūrā (uz to norāda autora un tēla vienādojums, dzīves artistiskums, vēršanās pie lasītāja, ar ironijas palīdzību nojauktā demarkācijas līnija starp reālo un fantastisko utt.). Tieši tekstam piemītošā intertekstualitāte, arī dažādu valodas stilu sajaukums (kultūra + rupjības) piešķir tam daudznozīmību un palīdz nonākt līdz daudziem secinājumiem.Man domāt, Veņičkam dzeršana nav pretošanās padomju režīmam, drīzāk Kristus mācība, kādu pats tās sludinātājs nesprediķoja. Jo Gailīši ir paradīzes dārzs, kurā nepazīst grēku: "Gailīšos, kā jau jums teicu, jasmīns nenozied un putnu dziesmas nenoklust." (44.lpp.)Protams, poēmu var izlasīt arī kā dzērāja vietām interesantu, vietām bezjēdzīgu murgojumu kopumu: "Tumsa ir tumsa, un tur neko nevar darīt. Tumsu nomaina gaisma, bet gaismu nomaina tumsa — tāds ir mans viedoklis. Un, pat ja arī tā tev nepatīk — tādēļ vien tā nepārstās būt tumsa. Tātad paliek viena izeja: pieņemt šo tumsu. Ar mūžīgajiem esības likumiem mums, stulbeņiem, galā netikt. Aizspieduši kreiso nāsi, mēs varam izšņaukāties tikai ar labo. Pareizi, vai ne? Nu, tādēļ nav jāprasa, lai aiz loga būtu gaišs, ja aiz loga ir tumšs…" (118.lpp.)Tomēr tas nozīmētu šīs grāmatas jēgu pazemināt — neieraudzīt poēmas intelektuālo slāni, norādes uz attiecībām starp tēla vientulību un dvēseles cildenumu, starp dzeršanas metafiziku un estētiku utt. (lai gan meklēt jēgu postmodernisma tekstos ir nejēdzīgi). Tomēr plakani, viennozīmīgi lasāmi teksti nav spējīgi radīt vai ietekmēt nākamos tekstus.Poēmas Maskava–Gailīša fabulas aizmetņi raugāmi arī latviešu literatūrā: Jāņa Vēvera 1995.gadā publicētajā intelektuālajā romānā Spoguļu vīns, atsauces samanāmas arī Arvja Kolmaņa pirms diviem gadiem izdotajā romānā Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs.Uz ikvienu tulkojumu var raudzīties no vairākiem punktiem. Viens būtu — domāt par tulkojuma kvalitāti. Bet kas gan tā tulkojuma kvalitāte tāda ir? Vai tulkojumam vajadzētu būt maksimāli tuvam oriģinālam? Vai tomēr tas jāpadara saprotams nacionālajai kultūrai? Uldis Tīrons ir centies izlīst caur adatas aci. Vietām teikumu konstrukcijas ir atstātas tuvu oriģinālam (lasās ne visai labi). Savukārt vietām tas "piedzīts" pie latviešu valodas (lasās ne visai labi). Līdz ar to veidojas dīvaina aina — teksts jālasa kaut kur pa vidu starp krievu un latviešu valodu. No vienas puses, nekonsekvence varētu būt skaidrojama ar faktu, ka Uldis Tīrons grāmatu tulkojis teju desmit gadus. No otras, iespējams, nekonsekvence ir apzināta. Tik pat apzināta kā pats oriģināls, kurš netika rakstīts publicēšanai. Tomēr viena konsekvence ir izturēta lieliski — ir tulkoti to vilciena staciju nosaukumi, kuriem vispār tulkojums iespējams. Arī Petuški. Tie pārvērtušies par Gailīšiem (sīkākus paskaidrojumus skatieties tulkotāja komentāros grāmatā). Atliek vien tagad pasekot līdzi, vai šis vārds lietošanā ieiesies.Nenoliedzami grāmatu izlasīt ir vērts. Tas ir grandiozi gudrs un jautrs lasāmgabals. Lai gan vēl interesantāki ir tulkotāja komentāri un papildu informācija aiz teksta, kas stipri vien pārspēj grāmatas Maskava–Gailīši apjomu.