Midasa pieskāriens

Laikmetīgās mākslas un izsoļu namu aizraujošā ekonomika (The 12$ Million Stuffed Shark. The Curious Economics of Contemporary Art and Auction Houses). Šī atzinīgi novērtētā grāmata iedziļinās laikmetīgās mākslas pasaules — mākslinieku, dīleru, izsoļu un bagāto kolekcionāru — biznesā un psiholoģijā. Tās centrālā ass ir bagātākā mūsdienu mākslinieka Demiena Hērsta formaldehīdā "iemarinētie", astronomiski dārgie dzīvnieki. Kā jūs ieinteresēja Demiena Hērsta fenomens? Mēs ar sievu ļoti pieticīgi kolekcionējam laikmetīgo mākslu un reizēm dodamies uz izsolēm. Es gribēju atbildēt uz dažiem jautājumiem. Pirmkārt, kas ir māksla? Kāpēc Hērsta darbi ir māksla? Es ātri sapratu, ka nekad nezināšu atbildi uz to. Tas, ko tu uztver kā mākslu, ir atkarīgs no tava priekšstata par mākslu. Otrs jautājums — kā daži mākslinieki sasniedz Hērsta līmeni? Pārdot savu darbu Sotheby"s izsolē ir mūsdienu mākslinieka karjeras virsotne. Līdz tai ir vairāki soļi. Vispirms jāatrod dīleris, kurš ieved mākslinieku nopietno kolekcionāru pasaulē. Kritērijs tam nebūt nav kvalitāte. Drīzāk kreativitāte, novatoriskums, spēja šokēt. Trešais jautājums — kāpēc zināma māksla ir simt reižu vērtāka nekā pēc jūsu domām tai vajadzētu būt? Grāmata ir par šiem jautājumiem. Un par to, kā tiek radītas cenas. Hērsts nav šīs grāmatas galvenais tēls. Tas ir viņa haizivs, ko 2003.gadā pārdeva par 12 miljoniem dolāru. Hērsts nerada pats savu mākslu. Raženākajā periodā viņam bija 140 tehniķu, kas taisīja viņa mākslu — izbāztus dzīvniekus un virpuļu (spin) un punktu (spot) gleznas. Hērsts vienkārši izdomā darbu. Tai pašā laikā viņš ir visu laiku bagātākais pasaules mākslinieks. Četrdesmit gadu vecumā viņš pelna vairāk nekā Pikaso un Vorhols kopā savas dzīves laikā. Kādas ir atbildes uz jautājumiem, ko esat uzdevis? Vai pēc 50 gadiem mēs vērtēsim šos darbus kā ievērojamu mākslu? Mēs nezinām atbildi, bet domājams, ka vairums cilvēku šaubīsies, vai tad tiem būs tā pati vērtība. Hērsta nesenākais darbs, izbāztais teļš, tika nesen pārdots Londonā par 19 miljoniem amerikāņu dolāru. Labai investīcijai vajadzētu pieaugt vērtībā apmēram par 15% gadā, lai nosegtu cenu un apdrošināšanu, vērtībai ir jādubultojas katru septīto, astoto gadu. Vai tas notiks? Un ja ne, tad vai tā ir laba investīcija? Un ja ne, vai tā ir ievērojama māksla? Protams, izbāztu dzīvnieku netrūkst. Turklāt Hērsts savus darbus taisa vairākos eksemplāros. Pirmā haizivs tika pārdota kādai Ņujorkas investīciju bankai par 12 miljoniem dolāru. Kopš tā brīža viņš ir izbāzis un pārdevis astoņas haizivis, un saldētavā Londonā viņam ir vēl trīs. Ja šiem darbiem nepiemīt ekskluzivitāte un nav pielikta mākslinieka roka, tad viss, ko jūs dabūjat, nopērkot Demiena Hērsta darbu, ir zīmols. Mēs varētu nopirkt haizivi no austrāliešu zvejnieka — tas ir tas, ko viņš izdarīja, — to atvest uz Eiropu, izbāzt un ielikt akvārijā. Taču neviens to nepirktu, kaut arī tā būtu ekvivalenta Hērsta haizivīm. Kad pērkat Pikaso, jūs pērkat vārdu, ģeniālu mākslinieku. Pērkot Hērstu, jūs pērkat zīmolu. Kur ir garantija, ka zīmols nezaudē savu vērtību? Endijs Vorhols, šķiet, pazīstamākais konceptuālais mākslinieks pirms Demiena Hērsta, arīdzan netaisīja pats savus darbus. Vorhola veidotais Merlinas Monro portrets ir filmu fotogrāfiju zīdspiede, ko viņš padarīja "unikālu" ar pāris otas pieskārieniem. Cits ievērojams mākslinieks šajā kategorijā ir Džefs Kūns, kurš pārsvarā taisa milzīgas keramikas skulptūras. Arī tās taisa tehniķi, Kūns tikai izdomā ideju. Pērkot Kūnu, jūs pērkat kāda cita darbu. Ir vēl ceturtais mākslinieks — Takaši Murakami, japānis, kuram arī ir 75 tehniķi, kas taisa viņa mākslu. Četriem pazīstamākajiem konceptuālajiem māksliniekiem pasaulē ir kopējs tas, ka neviens no viņiem netaisa savus darbus, taču viņi paši ir zīmoli. Nav arī iespējams apzināt visas tehniskās fineses, ir visai normāli lūgt talkā citus. Bet ideja jau pieder māksliniekam. Kā saprotu, tendence, kas vēl nav atnākusi līdz Latvijai, bet ir jau Rietumos — mākslas skolas nepieprasa spēju zīmēt vai gleznot. Šīs iemaņas nav vajadzīgas, lai iestātos mākslas skolā, nav nepieciešamas apmeklēt zīmēšanas kursus. Divas iemaņas, kuras, mūsuprāt, vienmēr ir raksturojušas ievērojamu mākslinieku — spēja zīmēt vai gleznot, vairs netiek pat prasītas, bet mākslinieki, kurus minēju, pat nespēj to darīt. Viņi arī neizliekas, ka to spēj. Hērsts lielījās, ka vidusskolā viņam zīmēšanā bija E (slikts novērtējums). Tādā gadījumā rodas vajadzība, ka tehniķi dara darbu jūsu vietā. Mākslas pasaules recesija sākās 10.septembrī līdz ar Ņujorkas investīciju banku, sevišķi Lehman Brothers sabrukumu, un izsoles kopš tā brīža ir bijušas katastrofālas. Hērsts tagad atlaiž daudzus un taisa mazāk darbu, jo domā, ka tiem pāris gadu nebūs tirgus. Un izrādās, ka viņa tehniķi pelna 90 tūkstošu sterliņu mārciņu gadā. Hērsts ir izdarījis kaut ko, ko neviens cits britu mākslinieks nav paveicis. Septembrī viņš vienojās ar Sotheby"s, ka tie noturēs divu dienu ekskluzīvu Hērsta izsoli. Tā ir vienīgā reize, kad Sotheby"s ir noturējuši tikai viena mākslinieka izsoli. 90.gados Ņujorkā Sotheby"s veica Pikaso izsoli. Tie bija viņa darbi no dažādu kolekcionāru krājumiem. Taču Hērsta tehniķi bija viņa 223 darbus speciāli uztaisījuši šai izsolei pēdējo 18 mēnešu laikā. No šiem darbiem 218 tika pārdoti par 200 miljoniem ASV dolāru. Iespējams, tas varētu būt pietuvināti visu latviešu mākslinieku darbu pārdošanai desmit gadu garumā. Kādēļ cilvēki ir gatavi tik viegli šķirties no naudas, investējot mākslas darbā ar neskaidru nākotni? Viena no lietām, ko es sapratu, rakstot šo grāmatu, ir, cik daudz naudas ir īsti bagātiem cilvēkiem. Vīrs, kurš nopirka haizivi, pelna aptuveni 600 miljonu dolāru gadā. Respektīvi, haizivs maksāja viņam apmēram četrarpus dienu ienākumus. Vairums jūsu lasītāju, domājams, maksātu četrarpus dienu algu par mākslas darbu, kas viņiem patīk. Tas viss ir relatīvi. Viens dīleris man teica: "Ja reiz jums ir māja Ņujorkā un vasarnīca Dienvidfrancijā, ko jūs varētu nopirkt par miljonu dolāriem, lai atstātu iespaidu uz draugiem? Laikmetīgās mākslas darbu pie sienas, Demiena Hērsta gleznu. Tā, lai cilvēki ienākot izbrīnā teiktu — o, tas ir Demiens Hērsts... Jūs esat bagāts cilvēks ar lielisku gaumi."Vai tas nav nedaudz vulgāri? Kāds brīnišķīgs Marka Rotko, latviešu izcelsmes pasaulslavenā mākslinieka, darbs piederēja Deividam Rokfelleram, Chase Manhattan bankas priekšsēdētājam. Viņš bija slavens filantrops un mākslas kolekcionārs. Viņa māte bija viena no Ņujorkas Modernās mākslas muzeja dibinātājām. Viņš nopirka minēto Rotko darbu par desmit tūkstošiem dolāru un turēja to savā birojā apmēram 45 gadus. Pirms gada viņš nolēma to pārdot un naudu atdot labdarībai. Rotko darba augstākā cena līdz tam bija 22 miljoni dolāru, un šo darbu Sotheby"s izsolē Ņujorkā pārdeva par 72 miljoniem dolāru, jo darbs bija piederējis Rokfelleram. To pārdeva kādam kolekcionāram, kurš gandrīz garantēti piekārs to pie sienas un vēlāk teiks: "Šis ir mans Rotko, kas ir piederējis Deividam Rokfelleram." Kas ir vēl labāks veids, kā atstāt iespaidu uz saviem draugiem? Ja 72 miljoni dolāru jums neko daudz nenozīmē, tā, iespējams, ir laba investīcija. Pazīstami mākslas darbi vairs netiek pārdoti caur galerijām, bet gan izsolēs. Kādēļ tā ir noticis? Izsolēs ir lielākas cenas kā galerijās. Izņemot Hērsta gadījumu, izsoles nepārdod jaunus darbus, bet darbus, kas jau kādam piederējuši. Vismaz līdz banku sabrukumam izsolēs varēja dabūt labākas cenas par vecu darbu nekā galerijās. Iemesls, šķiet, ir tas, ka pērkot, piemēram, Rotko Sotheby"s, jums ir ne vien tas prieks dabūt pašu darbu, bet ir arī gandarījums, ka jūsu draugi un sāncenši redz, cik daudz naudas jums ir un cik ciets rieksts jūs esat — jo nepadevāties, līdz dabūjāt. Pats process rada agresīvu pirkšanu. Kad jūs izsolē paceļat savu lāpstiņu, jūs momentāni esat augstākās cenas solītājs, un darbs pieder jums, tas ir jūsu. Un, kad to paceļ kāds pēc jums, viņš mēģina atņemt kaut ko, kas pieder jums. Galerijā darbs ir jūsu tajā brīdī, kad pasakāt, ka to pērkat. Turpretim izsolē to jums var atņemt kāds, kurš sola vairāk. Jūs taču neļausiet viņam uzvarēt! Saka, ka svētlaime Sotheby"s izsolē iestājas, kad divi krievu oligarhi mēģina pārspēt viens otru un atsakās padoties. Vai tam nav sakars ar tā dēvēto "jauno naudu", kad pie mākslas iepirkšanās ķeras cilvēki, kuri nesen tikuši pie naudas? Ja nav zināšanu un sakaru ar galerijām, izsoles šķiet ērta vieta, turklāt tur arī esi pamanāms. Ir ļoti grūti pateikt, kādi ir cilvēku motīvi, pērkot noteiktu mākslas darbu. Es cenšos izprašņāt kolekcionārus. Kā uzzinājāt par šo darbu, kā izlēmāt to pirkt, ko vēl pērkat? Principā tas ir tas pats, kas vaicāt sievietei, kādēļ viņa nopirka Louis Vutton somu par astoņiem tūkstošiem eiro. Iespējams, lai atstātu iespaidu uz draugiem, lai izrādītos vīriem, bet viņa to nekad neatzīs. Drīzāk viņa atbildēs — tā ir lieliska soma, man patīk tās krāsa. Ar mākslas kolekcionāriem ir tas pats. Jautājums ir, kādēļ noteiktais mākslas darbs uz viņu atstājis tādu iespaidu, kādēļ vajadzēja maksāt tādu naudu par to? Ja viņi zinātu īsto atbildi, neesmu pārliecināts, vai viņi to jums atklātu, bet es neesmu pārliecināts, vai viņi zina īsto atbildi. Tā ir instinktīva lieta. Agrāk kapitāls bija vairāk un brīvāk pieejams rietumniekiem, bet līdz ar jaunajām attīstības valstīm Ķīnu, Indiju, Brazīliju un Krieviju tas ir pieejams lielākam skaitam cilvēku. Iespējams, tādēļ arī radies lielāks pieprasījums pēc mākslas? Cilvēkiem, kuriem ir lielas mājas, gribas, lai pie sienām karātos skaistas lietas. Senāk tā bija tradicionālā māksla, bet līdz ar jauno paaudzi tas ir mainījies. Tas ir tāpat kā ar laikmetīgo mūziku. Tā nav mūzika, ko klausījās jūsu senči, tā skan pavisam citādi. Domāju, ka tas pats notiek ar mākslu — cilvēki attālinās no modernās un impresionistu mākslas, tā ir viņu vecāku māksla. Tās ir divas atšķirīgas lietas — tradicionālā māksla un māksla, ko radījis Hērsts. Jaunā māksla iet kopā ar jaunajām mēbelēm, jauno dzīvi. Kas ir jūsu grāmatas galvenā tēma? Grāmata iztirzā procesus, kuros pasaules 200 pārdotākie mākslinieki nokļuvuši muzejos, pie dīleriem, izsolēs. Kā viņi tikuši radīti, tā teikt. Tas arī liecina kaut ko par to, kā tikušas radītas cenas. Bet ko nozīmē māksla, diez vai es jelkad spēšu atbildēt. Es sāku ar mākslinieku vārdā Fēlikss Gonzaless Toress. Viņš ir Ņujorkas mākslinieks, kurš 90.gados sāka taisīt skulptūras no konfektēm. Viņš bija gejs, un viņam bija AIDS. Viņa partneris mira agrāk, ļoti lēnā un mokošā nāvē. Šīs skulptūras tika veidotas viņa istabas stūrī piramīdas veidā. Kad ciemos nāca viesi, viņi ar konfektēm pacienājās. Tās simbolizēja Gonzalesa Toresa partneri, mirstam no AIDS. Tā ir konceptuālā māksla. Interesantais ir, ka šīs skulptūras tika pārdotas par 350 — 700 tūkstošiem ASV dolāru. Viņš nemaz tās netaisīja, stingri ņemot. Viņš tikai pirka konfektes un krāva tās kaudzē. Līdz ar konfekti viņš deva sertifikātu, ka tā konfekte ir no viņa, un šis sertifikāts deva tiesības dabūt vēl konfektes no tā paša avota. Šis gadījums mani padarīja ziņkārīgu par jautājumu, kas ir māksla un kā tiek veidota cena. Kas ir tā ideja Hērsta darbos, kas uzrunāja kolekcionāru Čārlzu Sāči, kurš viņu atklāja? Hērstam mākslas skolas laikā bija pusslodzes darbs morgā. Šaurā robeža starp nāvi un dzīvi, ko viņš tur saskatīja, viņu sāka fascinēt. Taisot haizivi, viņš sacīja, ka haizivs izskatās mirusi, kad tā ir dzīva, un tā ir mirusi, kad tā izskatās dzīva. Skatoties uz šo haizivi, kad tā ir akvārijā, rodas apziņa par šo šauro robežu starp dzīvi un nāvi. Es nevēlētos šo haizivi savā dzīvojamā istabā, taču tā ir ļoti iespaidīga. Tā ir apskatītākais eksponāts Ņujorkas Metropolitēna muzejā. Tas, protams, lielā mērā ir pateicoties cenai, jo gribas redzēt darbu, par ko kāds samaksājis 12 miljonus dolāru. Ir kļuvis neiespējami nošķirt cenu no objekta. Taču izbāztais teļš ar zelta ragiem nesimbolizē gluži to pašu metaforu, ko haizivs. Arī platīna galvaskauss ar dimantiem drīzāk simbolizē pārmērības. Galvaskauss ir viņa slavenākais darbs, un arī tas ir fascinācija ar dzīvi un nāvi. Viņš atrada kāda XVIII gs. dzīvojuša spāņa galvaskausu kādā Londonas antikvariātā, uztaisīja platīna kopiju, taču izmantoja oriģinālos zobus, kā arī pierē iemontēja milzīgu dimantu un izlika to tirgū par 50 miljoniem mārciņu. Tad izrādījās, ka viņš un viņa menedžeris no White Cube galerijas ir nopirkuši ievērojamu daļu šī galvaskausa. Viņš teica, ka turēs to trīs gadus un pārdos tālāk par divkāršu cenu. Protams, jāredz, vai viņam tas izdosies. Taču šis galvaskauss ir visu laiku dārgākais dzīva mākslinieka darbs. Un arī to ir veidojuši citi cilvēki — Londonas juvelieri. Tā ir dārgākā lieta, ko juvelieri veidojuši pēc pagājušajā gadsimta Kroņa dārgumiem. Kāpēc tik dārga? Tāpēc, ka to izdomāja Hērsts. Vai robeža starp augsto mākslu un popkultūru joprojām eksistē? Motīvi, radot mākslu viduslaikos vai renesansē, iespējams, bija tie paši. Pasūtītāju tad uztvēra kā mākslas patronu, viņu atzina kā bagātu un svarīgāku, jo viņam mājās bija māksla, vienīgi tā bija cita veida māksla. Renesansē bija raksturīgi gleznot ainas, kurās patronam bija kāda sīka lomiņa. Kas tur atšķirīgs no mūsdienām? Personīgi jums patīk kāds Hērsta darbs? Neesmu redzējis nevienu Hērsta darbu, ar ko man gribētos dzīvot. Es vērtēju mākslu pēc tā, vai vēlos ar to pamosties un redzēt to no rīta pie sienas, vai tā uzrunā manu dvēseli un iedvesmo manu dienu. Un tas, manuprāt, ir labs kritērijs. Ja tā uzrunā jūsu dvēseli un jūs vēlaties ar to dzīvot, tad tā ir māksla. Mani neaizkustina haizivs, lai arī tā ir atstājusi iespaidu uz mani. Pat jau tu aizej uz galeriju, kur ir pārdesmit tava iemīļotā mākslinieka darbu, starp tiem būs tikai pāris, kas tev tiešām patīk. Tā ir ļoti personīga lieta, un jūs ātri iemācāties netiesāt citu cilvēku gaumi. Jūs runājāt par iepirkšanos izsolēs, lai atstātu iespaidu uz saviem bagātajiem draugiem. Tas ir kas pilnīgi cits kā tas, ko jūs minat tagad — pirkt, ja mākslas darbs aizkustina dvēseli. Jā, protams. Ir mākslinieki, kuru darbi ir ātri identificējami, pat ja neinteresējaties par mākslu. Endijs Vorhols ir tāds. Ja jūs pieliktu pie sienas Vorhola Merilinu Monro, pat mākslas lietās neinformētākā persona ienāktu un teiktu — o, tas ir Endijs Vorhols! Šādai mākslai vienmēr ir bijusi tā priekšrocība, ka tā nav jāizskaidro cilvēkiem, jo mākslinieka vārds ir zīmols. Mūsdienu mākslā, jūs minējāt, ir šoka elements. Tas nozīmē diskreditēt esošās vērtības, arī Hērstu. Ir lielisks mākslinieks Benksijs, kādreizējais miesnieks no Bātas. Viņš sākumā mēģināja būt karikatūrists, bet tad izgāzās un sāka taisīt ielas mākslu. Viņš kļuva slavens un tagad ir piektais, sestais bagātākais mākslinieks Lielbritānijā. Viņš taisa Hērsta darbu parodijas. Pazīstamākā ir siena, kas noklāta ar punktiem, ko apkopēja cenšas notīrīt un paslaucīt zem bildes. To pārdeva par 175 tūkstošiem mārciņu izsolē. Cits interesants gadījums ir stāsts par Times restorānu apskatnieku A.A.Gilu, kurš vēl studenta dienās bija nopircis par 200 mārciņām Josifa Staļina standarta portretu un piekāra to virs sava galda, lai tas motivētu viņu cītīgi strādāt, jo Staļins viņu visu laiku vēro. Kad viņš pirms diviem gadiem kļuva par Times apskatnieku, izplatījās ziņa, ka viņam ir šis Staļina portrets, un viņš nolēma no tā tikt vaļā. Viņš piezvanīja Londonas Christie"s un sacīja, lai viņi to paņem un pārdod kādā no mazajām izsolēm. Taču viņi atbildēja — ser, mēs nepieņemam Staļina un Hitlera portretus. Tad viņš pajautāja — bet vai jūs ņemtu Hērstu? Jā, protams, viņi atbildēja. Gils pazina Hērstu un pavaicāja, vai viņš kādu dienu nevar piestāt Times. Hērsts atnāca un uzzīmēja Staļinam ar flomāsteru sarkanu degunu un parakstīja to. Gils bildi aiznesa uz Christie"s, kur viņam pateica, ka darbs tagad ir 20 tūkstošu mārciņu vērts, un izlikta to izsolē. Pēc dažām nedēļām to pārdeva par 175 tūkstošiem mārciņu, jo tas ir oriģinālais Hērsts. Jums pašam jāizdara secinājumi... Solīšanā piedalījās 17 cilvēku, jo te bija oriģinālais Hērsts — Staļins ar sarkanu degunu.Kā ir ar veco mākslu, vai tā tirgū ir līdzvērtīga laikmetīgajai mākslai? Daļa no laikmetīgās mākslas valdzinājuma ir, ka, piemēram, labākie impresionistu darbi vairs nekad nenokļūs izsolēs. Pirms divdesmit gadiem varēja nopirkt gandrīz jebkura impresionista darbus. Taču, ja šodien vēlaties izveidot vērienīgu impresionistu kolekciju, tas neizdotos neatkarīgi no tā, cik daudz naudas jums būtu. Ja krīzes rezultātā kāds oligarhs bankrotētu, viņam piederošie darbi nonāks izsolē. Tas notiek un notiks, taču muzeji ļoti reti pārdod savus darbus, un, ja tie to dara, tad pārdod citiem muzejiem, lai izvairītos no kritikas. Tagad ļoti daudzi jauni muzeji uzpilda savas kolekcijas. Piemēram, Dohā un Ķīnā. Vai tie kļūs par jaunajiem mākslas centriem, vai arī joprojām tie ir Rietumi, kas nosaka toni mākslas pasaulē? Pasaulē tiek celts aptuveni 100 muzeju. Viens Dohā, trīs Apvienotajos Arābu Emirātos — ar milzīgiem ieguldījumiem. Tie būs lieliski tūristu objekti, taču viņiem pārsvarā ir tikai laikmetīgā māksla. Diviem no Abū Dabī muzejiem ir līgumi, vienam ar Luvru, otram ar Gugenheima muzeju Ņujorkā, lai aizņemtos darbus. Tātad tiem būs milzīgas nelaikmetīgās mākslas kolekcijas, taču tās būs īrētas. Šie minētie muzeji kopā izsolēs pērk apmēram 500 ievērojamu mākslas darbu gadā. Viņi vieni jau ir nozīmīgs tirgus Hērsta, Vorhola, Kūna un citu darbiem. Pasaulē ir ievērojami mākslinieki, kuri nepelna neko. Londonā ir apmēram 40 tūkstošu mākslinieku, no tiem varbūt 150 iztiek no savas mākslas un varbūt 40 no tiem ir bagāti. Tātad tā ir nejaušība, ka Hērsts kļuva tik bagāts? Protams. Kurš latviešu vai kanādiešu mākslinieks tiek kolekcionēts ārpus savas mītnes zemes? Tie, kuri tiek kolekcionēti, visticamāk, devās uz Ņujorku un Londonu, jo tur iepazīstas ar nopietniem kolekcionāriem. Nopietni kolekcionāri nebrauc uz Rīgu vai Toronto. ***Dons Tomsons Emeritētais tirgzinību profesors Jorkas universitātē Toronto Gadu pasniedzis Londonas Universitātes koledžā un šajā laikā veicis pētījumus savai slavenajai grāmatai Mācījis arī Hārvardas Universitātē un Londonas Ekonomikas skolā Specializējas tirgzinībās, ekonomiskajā regulēšanā un stratēģiskajā plānošanā