Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu

Tā arī izdarīju. Tieši ar šādiem slīpiem, it kā rakstītiem burtiem Reizēm vēl kur noder. Baltijas kausā futbolā Latvija iesit igauņiem vārtus piecpadsmit pāri astoņiem, un es parauju uz augšu svīteri, rādu visiem — gaišreģis kas gaišreģis! Lidmašīna nolaižas Helsinkos piecpadsmit pāri astoņiem, es atkal parauju uz augšu svīteri un uzsaucu stjuartei: — Elita! Re! Elitai patīk. Arī Agnesei Krivadei, ar ko tobrīd kopā ceļojam. Viņa to uztver kā kaut ko sirreālu. Labi arī, ka uzraksts ir latviski. *** Es iznācu no turienes, no kurienes man bija jāiznāk, lai tur vai plīst — jūs visi arī no turienes! No mātes miesām. Tad es gāju un gāju, aizvien tālāk, līdz atpakaļceļa vairs nebija. Tuvojos vietai, kur tālāk tāpat vairs nevarēja iet — bija jāuzvelk garās bikses. Ne tur mātes vairs, ne tēva, tikai krustceles un trīs musketieri, kas mani, d"Artanjanu no Pabažiem, jau tur gaidīja — Vensku Edvarts, Jānis Sproģis un Otars Joseliani. *** Rīgā Dzērbenes ielā panāku kādu vīrieti vidējos gados, melnā uzvalkā, ar ieveidotiem matiem, kas sarunājas ar nedaudz vecāku druknu sievieti. — Man ir astoņsimt klientu pašlaik, — viņš klāsta. — Oho! — iesaucas iespējamā astoņsimt pirmā. — Astoņdesmit, — it kā pie sevis garāmejot izmetu un strauji pielieku soli. Nekādas reakcijas. Tad pagriežos atpakaļ un uzsaucu: — Astoņi! — Un iebēgu Kuršu ielas Rakstnieku mājā, kur uz vārtiem ir uzraksts "Nikns suns". *** Staigājot pa Alūksni, man ienāk prātā, ka valodā tikpat labi daudz kas varētu būt arī citādāk. Piemēram, "dzīvoklis" varēja būt, teiksim, "dzīvpunkts", bet "vīrietis" un "sieviete" attiecīgi "vīroklis" un "sievokle". *** Ieraugot, arī izdzirdot vārdu "slepkava", allaž esmu domājis, ka tas ir vīrietis, lai gan vārds ir sieviešu dzimtē. Par to pārliecinājos, lasot kādu jaunā autora Viestura Šinta stāstu. Tajā slepkava ienāk un apsēžas pie bāra letes blakus galvenajam tēlam. Nākamajā teikumā galvenais izmaksā dāmai dzērienu. Tobrīd nodomāju, ka viņi ir trīs, bet dāma taču bija tā slepkava! *** Viņa kā parasti aiziet no darba pusstundu agrāk, lai paspētu uz vilcienu. No vilciena viņa paspēj uz autobusu, lai gan piecpadsmit minūtēs var aiziet kājām. Viņa izkāpj otrajā pieturā un tā kā skrien, tā kā tipina, īsti nevar saprast. Lai paspētu uz seriālu. Ne jau viss tajā seriālā viņai patīk. Sievieti kaitina, piemēram, tas, ka revolucionāri nemāk pisties. Bet to var pieciest. *** Sena draudzene man izkārtoja naktsmājas sieviešu klosterī, jo no viesnīcas bija jāizvācas, bet uz Latviju braukt tik ātri negribējās. Vēl nezināju, kas un kā notiks, kad jau gājām augšā pa šaurām, stāvām kāpnēm. Pretī no augšas kāpa mūķene, un, kad tā bija blakus, es pamanīju neaprakstāmu sazvērnieces smaida ēnu kā putna spārnu tās bālajā sejā. Tas varēja nozīmēt, piemēram: "Viss jau ir noticis, pat ja nenotiks. Tas ir jūsu galvās. Grēkojiet šovakar arī par mani!" Neteikšu, kurā zemē tas bija. *** Kādreiz brīnījos, kā Vladimirs Visockis, būdams tik vīrišķīgs, varēja melot sievietēm par saviem gadiem. Tagad man viss ir skaidrs. Kad nāk pāri četrdesmit, dokumenti sāk melot, un nav vērts pie tiem pieturēties, ja to neprasa grāmatvedības. Citādi patiešām var novecot. Ja esi godīgs, saki tādu vecumu, kādu todien gribi! Un sakars ar sievietēm te pavisam mazs. *** Arvis Kolmanis sēž Rakstnieku savienībā uz galda, bet žurnāla Karogs korektore Rota stāv pieliekusies, atspiedusies ar elkoņiem pret galdu. Es sēžu uz grīdas. Runājamies. Man sagribas kaut ko iekost. Es novelku vienu kurpi un sāku to grauzt. Tā ir mīksta, viegli laužama un sagremojama. Garšīga. Melna, ādas. Nez kāpēc nodomāju, ka patlaban ietaupu, nepērkot pārtiku. Varbūt tā ir radies teiciens: "Kurpe spiež." Nedaudz apēdu arī no otras kurpes. Šie nemaz nebrīnās. *** Māte stāsta bērnam, ka imunitāte sastāv no labiem zaldātiem, kuri ir labi jābaro, lai viņi varētu kaujās uzveikt sliktos zaldātus — vīrusus. Kad viņa grib iebarot bērnam burkānus, bērns turas pretī: — Tie taču nav truši vai zaķpastalas, bet zaldāti! *** Gadās, ka diviem cilvēkiem ilgstoši iznāk runāt tikai pa telefonu un viņi nedabū apkampties un skūpstīties. Taču viņi var sarunāt izlīdzēties, katrs noskūpstot pirmo pretējā dzimuma pretimnācēju un pēc tam pastāstot viens otram, kā tas bija. Gadās, ka cilvēki ir atsaucīgi. *** Man patīk filmas par nobīdēm laikā, pat ja tās ir diezgan vājas — par šo tēmu varu skatīties pēdējo mēslu! Kāda jauka sieviete reiz ieminējās, ka viņa arī labprāt ceļotu laikā — uz algas dienu un atpakaļ. *** Sēžam uz skatuves Slobodskas pilsētas ģimnāzijā. Pie manis pienāk vietējā organizatore un čukst ausī: — Aivar Janovič, vai jūs varētu nospēlēt Slinkumu? Tā puikas vietā, viņš nav atnācis! Un Roalds Grigorjevičs atsakās! Protams, es nospēlēju Slinkumu no Raiņa dzejoļa. Skolas laikā teātri spēlēt kautrējos, un vajadzēja paiet četrdesmit gadiem, lai es kaut kur Vjatkas guberņā pēkšņi sāktu spēlēt teātri. Bet Roalds atteicās tādēļ, ka rītā pirms ceļojuma Rīgā vannas istabā bija salauzis ribu. *** Ar sīciņo, bet varen ticīgo Slobodskas Raiņa muzeja vadītāju esmu par ticības jautājumiem izrunājies krustu šķērsu, un viņa man piekodina: — Ja nu kādreiz vēl sanāk precēties, Aivar Janovič, tad gan noteikti ar pareizticīgo! *** Ziemā kopā ar Gundegu Repši piedalījāmies pasākumā zvērudārzā — valdību neveidojām, akcijas tēma bija saistīta ar globālo sasilšanu. Mūsu uzdevums bija uzturēties žirafu mājā un aicināt skolas vecuma apmeklētājus radīt dzejoļu un stāstu uzmetumus un pēc tam tos parādīt mums. Kāda skolotāja, lai gan viņas klase jau bija gabalā, nevarēja vien nomierināties no tā, ka redz dzīvu Gundegu Repši, un laiku pa laikam atgriezās un zagšus fotografēja Gundegu vēl un vēl. Tikmēr kāds zēns, arī laikam padzirdējis, ka tanti sauc Repše, uzmeta stāstiņu par Einaru Repši kā par "papolāru" cilvēku. Man šis patskaņu lietojums iepatikās — "papolārs" nevis ar nozīmi "populārs", bet "diezgan polārs". Zēns stāstā iztēlojas, ka viņš ciemojas Einara Repšes ģimenē, kura ir jauka, mīļa un bagāta. Pēc tam viņš ciemojas atkal citā, sabiedrībā plaši pazīstama, pārtikuša cilvēka ģimenē. Zēns bija no bērnunama. *** Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu! Loģiski. Kādēļ gan lai viņš to deguntiņu slaucītu vēlu? Tikpat labi varētu pateikt: "Kurš putniņš agri ceļas, tas patiešām agri ceļas." Tomēr gadās arī savādāk, it kā neloģiski. Vari visu dienu nostaigāt, bet acis tikai pret vakaru atveras. Ja tu esi pavisam maziņš kaķītis, piemēram. *** Reiz daiļa sieviete man vēlējās parādīt, kādas jaukas drēbītes viņa sev nopirkusi, bet es gulēju gultā un skatījos basketbolu. Viņa nostājās tieši starp mani un televizoru. Tā kā spēle bija svarīga, piecēlos un piegāju pie paša ekrāna. Bet viņa taču pamanījās iespraukties starp mani un ekrānu, bāza man pie deguna savus ieguvumus un triumfējoši kliedza: — Re! Re! *** Māris Bērziņš (nu jau es viņu saucu par Gūtenabendu) vienu vakaru stāstīja, ka viņa vectēvam patikusi Aspazijas dzeja, un pati Aspazija ar Raini tolaik arī netālu mitinājušies. Taču reiz noticis neglābjamais. Māra vectēvam gadījies redzēt, kā Aspazija tramvajā izvelk gurķi un turpat apēd. Nav svarīgi, svaigu vai skābētu, bet vectēvs Aspazijas dzeju pārstājis lasīt uz visiem laikiem. Pāris dienas vēlāk braucu uz rakstnieku pilnsapulci, arī tramvajā. Atcerējies šo stāstu, es izvilku lielās šķēres, kuras gadījās somā, un sāku apgriezt rokām nagus, tā cerēdams samazināt savas dzejas lasītāju skaitu. Neviens nelikās ne zinis. *** Varbūt jums šķiet, ka rakstu par pārāk nenozīmīgām lietām. Es rakstītu par lielām, bet nav vērts — ja kaut kur kādos svētkos stādīs ābelītes, vienalga, aiz inerces aicinās Māru Zālīti, ne jau mani. Jāpalūdz Mārai, lai kādreiz paņem mani līdzi. Stādīt māku. *** Mana draudzene mēdza skumt par to, ka es neesmu viņā iemīlējies, ka vienkārši mīlu tāpat. Teicu gan, ka vēl viena iemīlēšanās man būtu par smagu, bet viņai tomēr bija žēl, arī par to, ka man ar citām tas ir bijis, bet ar viņu ne. Tomēr reiz tas notika. Sajutu milzīgu spēku uzplūdu un devos taisnā ceļā pie viņas. Mani ieraugot, viņa pamatīgi nobijās un prasīja, kas ar mani ir. — Tas! — es kaismīgi čukstēju. — Es izsaukšu ārstu, — viņa apņēmīgi devās pie telefona. Es viņu ierāvu gultā ar visu telefonu, kura vadu izrāvu no sienas. Man laikam bija pārāk izvalbītas acis, un kratījos kā drudzī, jo viņa sāka raudāt. Tad uz ceļiem gultā, pie viņas kailā auguma klanīdamies, kā mantru skaitot, viņu mierināju: — Tas ir tas, ko tu gribēji... tas ir tas, ko tu gribēji... tas ir tas, ko tu gribēji... — Viņa ar plaukstu notrausa asaras, piecēlās sēdus man pretī, noskūpstīja un teica: — Nav tas. Lai paliek, kā bijis. *** Ceļā uz Gēteborgas grāmatu tirgu lidmašīnā man blakus sēž drukna sieviete ar zēngalviņu. Lasa grāmatu. Pašķielēju, kādu. Autore ir Darja Doncova. "Iņ, jaņ i vsjakaja drjaņ" — tāds ir grāmatas nosaukums. *** Atceļā no Gēteborgas uz Rīgu lidmašīna ir pilna ar grāmatu meses latviešu desantu, kas sekmīgi veicis savu kaujas uzdevumu, — sākot ar Vairu Vīķi-Freibergu, Juri Rubeni, Aivaru Strangu un beidzot ar jūsu padevīgo kalpu. Sajūta drīzāk kā autobusā, nevis lidmašīnā. Tāpēc visi piekrītoši iesmejas, kad Liāna Langa uzsauc pilotam: — Varam braukt! *** Man ir jābrauc prom no šīs pilsētas jau šodien. Taču es vairs nevaru atrast vietu, kur pirms nedēļas biju apmeties. Pa ielām traucas mežonīgi tramvaji, kas ir daudz negantāki par tiem dzeltenajiem jaunībā ar sarkano svītru pa vidu, kas putenī nāca kā latviešu strēlnieki. Šie ir pavisam traki, rauj mani pa pilsētu šurp un turp, bet, sit mani nost, es neatceros. Ir liela pilsēta, upe pa vidu, divi krasti, bet vai tā vairs ir Rīga? Vai vēl jāpiebilst, ka ir vētra un koki gāžas uz vadiem. *** Abi kastaņi izkrita no jakas kabatas, kad vilku to mugurā, un ar troksni aizripoja pa vagona grīdu. Es pametu skatienu tajā virzienā un redzēju, ka divus solus tālāk jauns vīrietis manī noskatās ar apbrīnu — it kā es ar kastaņiem būtu uzmetis divus sešniekus. Izlikos par burvi un kāpu tik no vilciena ārā. *** Esejists un prozas rakstnieks Aivars Eipurs, citkārt zināms kā dzejnieks Eduards Aivars, šā gada Prozas lasījumu mēnesī pie lasītājiem nāks ar īsprozas grāmatu minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu. "Minima kā jēdziens gan šur tur pasaulē dažu mākslinieku arsenālā ir palaikam parādījies, taču es minimu piedāvāju kā literāru žanru. Jo tādi apzīmējumi kā refleksija, miniatūra vai maksima šo tekstu saturam atbilda tikai dažos gadījumos. Minimas ir sadzīviskas, te valda nevis doma, bet mazi notikumi un izdoma. Šeit es rādu publikai nejaušu savas sirds portretu — un šis manis teiktais atšķiras no Larošfuko teiktā tāpat, kā manas minimas no viņa maksimām.