Nekas nav pašsaprotams

Reiners Štahs Gētes institūtā Rīgā uzstājās ar lekciju par Kafku, modernisma klasiķi, kurš patvēries savā literatūrā, par to sakot: "Mans kazemāts, mans cietoksnis."

R.Štaha sarakstītais Kafkas biogrāfijas pirmais sējums ar nosaukumu Kafka. Lēmumu gadi tika izdots 2002.gadā. Biogrāfija izpelnījās plašu rezonansi, to raksturoja reizē kā aizraujošu, novatorisku un kaitinošu. Tā tika uzslavēta par pamatīgumu un distanci, taču tika pelta par to, ka fakti izvēlēti selektīvi. Saistībā ar Kafkas jubileju 2008.gadā klajā nāk biogrāfijas turpinājums Kafka. Izziņas gadi, kas veltīts laikam no 1916.gada līdz Kafkas nāvei 1924.gadā. Šis sējums guvis lasītāju un kritiķu nedalītu atzinību. Recenzents Ulrihs Greiners šo Kafkas biogrāfijas otro daļu izlasījis "vienā elpas vilcienā kā romānu" un guvis iespaidu, ka biogrāfs Kafku saprot labāk, nekā Kafka sapratis pats sevi.

Ar ko jūsu Kafkas biogrāfija ir tik ievērojama, salīdzinot ar citām?

Kad 1995.gadā sāku strādāt pie šī projekta, nebija nevienas visaptverošas Kafkas biogrāfijas. Bija ļoti daudz speciālās literatūras, kas bija izkaisīta pa rakstu tūkstošiem — psihologu, literatūrzinātnieku un vēsturnieku darbi. Taču normālam lasītājam nebija pieejams aptverošs Kafkas biogrāfijas atspoguļojums. Kafkas tēls, kāds tas bija saglabājies no 30. līdz 40.gadiem, lielā mērā bija leģenda. Tāpēc lasītāji un kritiķi bija pārsteigti, ka ir tik ļoti daudz kas zināms par Kafku, bet pēkšņi ir viens cilvēks, kurš ņēmis un apkopojis šīs specializētās zināšanas vienā ar attiecīgo vēsturisko posmu kopsakarā skatītā darbā.

Kādēļ nebija šādas vienotas Kafkas biogrāfijas?

Ir nepieciešama vairāku jomu pārzināšana, lai to visu sintezētu vienotā kopumā. Piemēram, jāpārzina vācu literatūra, jāzina ebreju problemātika, teātru dzīve, jāsaskata politiskās kopsakarības, jāzina Austroungārijas situācija, Pirmais pasaules karš. Jāapgūst ļoti liels informācijas apjoms, un neviens acīmredzot nebija uzdrošinājies ķerties klāt tik lielam darbam. Piemēram, Kafkas draugi Prāgā bija cionisti. Taču bija grūti par to runāt, saprast, kādas bija viņu problēmas, ja pats neesi ebrejs, jo galvenais, par ko viņi runāja, bija cionisms politikā utt. Man bija vajadzīgs pusgads, lai saprastu, kas cionisms ir un kāpēc viņi pievērsa tam tik lielu uzmanību. Vēl viens apstāklis bija, ka 1914.—1918.gadā, kara laikā, pastāvēja ļoti stingra cenzūra. No tā laika tikpat kā nav Kafkas sarakstītu dokumentu, ko varētu izmantot kā laikmeta liecību. Šī informācija bija jāiegūst pa apkārtceļiem, arī no dokumentiem čehu valodā. Jāņem vērā arī Kafkas pieredze. Viņš strādāja apdrošināšanas kompānijā, un viņam bija tiešs sakars ar karā ievainotajiem. Bet viņš nedrīkstēja par to runāt. Kafka zināja ļoti daudz, viņš zināja lietas, ko nedrīkstēja izpaust. Protams, ir ļoti saviļņojoši nonākt pie tādiem atradumiem, bet tas ir sarežģīti, laikietilpīgi, iespējams, tāpēc neviens līdz šim nebija uzdrošinājies ķerties tam klāt.

Vai bija kādi speciāli materiāli, kam jūs piekļuvāt? Piemēram, Knuta Hamsuna biogrāfs atklāja rakstnieka dienasgrāmatas, kuras visi uzskatīja par iznīcinātām.

Es atklāju Felisas Baueres mantojumu. Tā bija sieviete, ar kuru Kafka bija saderinājies piecus gadus. Starp Kafku un šo sievieti ir bijusi plaša sarakste, taču viņam allaž licies, ka kaut kas tiek noklusēts, ka viņa kaut ko negrib atklāt. Viņš it kā vaino sevi, taču atrastie dokumenti ļauj secināt, ko īsti šī sieviete noklusēja, kāpēc viņa to darīja. Rezultātā radās šie liktenīgie pārpratumi viņu starpā, un tie piešķīra notikumiem īpašu dimensiju. Ir tādi Kafkas dokumenti, ar kuru meklēšanu daži cilvēki joprojām nodarbojas. Pēdējā dzīves gadā, ko Kafka pavadīja Berlīnē, viņš pierakstīja apmēram 20 piezīmju burtnīcu. 30.gadu sākumā, jau labu laiku pēc Kafkas nāves, gestapo kādā kratīšanas reizē šos dokumentus uzgāja, un nav zināms, kas ar tiem notika. Ja šīs burtnīcas izdotos atrast, tā būtu sensācija. Šķiet, tās ir vienīgais, ko vēl varētu atklāt.

Tās nebija viņa draudzenei Milenai Jesenskai nodotās burtnīcas?

Tās bija pie Doras Diamantas, sievietes, ar kuru viņš dzīvoja kopā savā pēdējā dzīves gadā Berlīnē. Viņa pieļāva kļūdu tādējādi, ka uzskatīja, ka burtnīcas pieder viņai, un paturēja tās savā dzīvoklī. Kafku meklē trīs paaudzes kopš 50.gadiem — jebko, kas tiek saistīts ar Kafku. Vācijā ir pētnieks Hartmuts Binders, kurš Prāgā burtiski pārmeklējis katru māja, lai kaut ko atrastu. Tā ka man nav nekādu izredžu viņu pārsteigt.

Ko jūs darījāt atšķirīgi no citiem biogrāfiem? Kā saprotu, jūs mēģinājāt izvairīties no psiholoģiskās analīzes. Kāda bija jūsu metode?

Svarīgākais princips ir, ka es centos veidot sakaru starp Kafkas privāto dzīvi un kultūras un politisko dzīvi laikā, kad viņš dzīvoja. Es necentos attēlot personu Kafku, kas darbojas uz kaut kāda politiskā fona. Es centos šo tēlu iedzīvināt trīs dimensijās. Mans mērķis bija vispirms aprakstīt vidi, situāciju, kas tajā laikā veidojās, tad šajā vidē ielikt Kafku, kurš pieņēma attiecīgus lēmumus, balstoties uz visu, kas notika ap viņu. Tāpēc šis Kafkas portretējums sanāk daudz konkrētāks un precīzāk uztverams. Es izmantoju tā dēvēto kinematogrāfisko stāstīšanas veidu. Sliktas biogrāfijas raksturo tas, ka tās ir sadalītas. Viena nodaļa par privāto dzīvi, tad politiskais fons, tad atkal nodaļa par privāto dzīvi. Es vispirms attēloju tā laika vidi un pēc tam ļauju lasītājam vērot, kā Kafka tajā pārvietojas, kā rīkojas. Ļauju Kafkam tajā pieņemt lēmumus un parādīt, kāds bija spiediens no ārpuses, kā Kafka reaģēja. Tas rada klātbūtnes efektu.

Kā jūs zināt, ka tā bija viņa reakcija uz vidi, nevis ģenētiskā un psiholoģiskā nosliece, kas izpaustos neatkarīgi no vides?

Es pētīju, kā Kafka reaģēja uz ārējiem apstākļiem, neminot psiholoģiskus terminus. Lasītājs pats secina, kāds Kafka bija no psiholoģiskā viedokļa.

Kāds tad viņš bija, vai tas atbilst līdzšinējam priekšstatam?

Es teiktu, ka nerunā pretim, bet mazā mērā atbilst viņa līdzšinējam psiholoģiskajam raksturojumam. Mans portretējums ir daudz plašāks. Izplatītākais Kafkas raksturojums pauž, ka viņš bija neirotisks. Es tam neiebilstu, viņš tāds tiešām arī bija, taču mani daudz vairāk interesē, kā viņš šo defektu spēja padarīt produktīvu. Mani visvairāk interesē metode un veids, kā viņš savu vājību spēja pārvērst par radošu procesu. Domāju, ka esmu pirmais, kurš šo jautājumu ir skatījis šādā veidā. Pasaulē ir miljoniem neirotisku cilvēku ar līdzīgām iezīmēm, taču ļoti nedaudzi spēj šo īpašību pārvērst produktīvā procesā. Varbūt mākslinieki to spēj lielākā mērā, bet tādu rakstnieku ir ļoti nedaudz.

Tādā gadījumā ir bijis jābūt kādai citai īpašībai, kas veicinājusi šīs neirozes pārvēršanu radošā izpausmē. Kas tā bija?

Tas bija viņa humors. Viņam bija ļoti izteikta un pilnīga humora izpratne. Viņš labprāt klausījās un stāstīja jokus un anekdotes, īpaši anekdotes par ebrejiem. Ja viņš uz ielas satika kādu cilvēku, kurš kaut kādā veidā bija jocīgs, viņš ar vienu vienīgu žestu spēja šo cilvēku imitēt, atveidot. Viņš bija aktieris. Pat ainas, ko viņš bija redzējis kinoteātrī, viņš spēja nodemonstrēt savām māsām. Tam, protams, ir nepieciešama ļoti nopietna spēja iejusties. Kafkam šī spēja piemita ļoti lielā mērā, viņš spēja pilnīgi identificēties ar cilvēkiem, kuriem bija absolūti citas problēmas nekā viņam. Piemēram, Kafkam ir viena radiniece, kas viņu satika piecu gadu vecumā. Es ar viņu runāju, un viņa atminas, ka, esot kopā ar viņu, Kafka pats kļuva kā bērns. Šo iejušanās spēju apliecina arī tāds fakts, ka viņš, vairākkārt savā dzīvē iepazīstoties ar 15—16 gadu vecām skolniecēm, ir spējis tik lielā mērā izprast viņu sievišķo pasauli, kas nav nekādā sakarā ar viņu, ka šīs meitenes viņu visu mūžu ir atcerējušās. Neviens cilvēks nav bijis spējīgs ar viņām sarunāties tik dziļi un saprast, kas ar viņām notiek. Es domāju, ka šī iejušanās spēja bija pamats tam, ka Kafka savu neirozi spēja pārvērst produktīvā darbā. Viņš nevarēja līdz galam atbrīvoties no šīs neirozes, taču spēja to transformēt. Viņš teica, ka citu sāpes izjūt spēcīgāk nekā savējās.

Kāpēc tad viņš nekļuva par komiķi, ja viņš bija cilvēks ar tik labu humora izjūtu un aktiera iemaņām?

Tam viņš bija par kautrīgu.

Tai pašā laikā Kafka taču tiek uzskatīts par visai depresīvu rakstnieku?

Kafka savas dienasgrāmatas un vēstules rakstīja brīžos, kad viņam bija grūti, kad viņš bija depresīvā noskaņojumā. Arī literāros darbus viņš radīja tādā noskaņojumā. Ikdienā viņš bija citāds, nekā mēs viņu pazīstam no viņa darbiem, vēstulēm un dienasgrāmatām. Protams, viņam uznāca depresija arī ikdienā, bet viņš centās to neizrādīt. Makss Brods atminas, ka viņi pastaigājās pa pilsētu, līdz Kafka kādā ielas stūrī negaidīti sacīja — es aizeju. Viņš nevēlējās ar savu depresīvo noskaņojumu apgrūtināt citus cilvēkus, bet izlika to dienasgrāmatā. Tāpēc, ļoti iespējams, mēs viņu pazīstam daudz vairāk no viņa melnās puses, nevis kā humoristu. Atšķirībā no citiem biogrāfiem un ekspertiem, esmu pievērsis avotiem, ar kuriem es strādāju, pastiprinātu uzmanību, uzdodot jautājumu, vai tie tiešām atspoguļo situāciju tādu, kāda tā ir. Mana atbilde ir, ka tie neatspoguļo patieso situāciju. Tie nerada Kafkas īsto tēlu. Kaut vai par tām pašām dienasgrāmatām. Tā kā viņš savu depresīvo noskaņojumu izpauda dienasgrāmatā, tad mēs viņu iepazīstam no tās puses. Ir arī apgalvojums, ka Kafka neesot interesējies par politiku vai norisēm sabiedrībā. Tā absolūti nav taisnība. Tas, ka tas neparādās vēstulēs, ir likumsakarīgi, jo viņš dzīvoja Pirmā pasaules kara laikā, stingras cenzūras apstākļos, kad tika atvērta ikviena vēstule. Es lielu uzmanību pievērsu tieši ar Kafku nesaistītiem avotiem, kas man palīdzēja izprast situāciju no citas puses.

Vai cenzūra ietekmēja arī Kafkas rakstniecību?

Nedomāju, jo viņš jau nerakstīja neko publisku. Ja ir ietekmējis, tad varbūt vispārējas noskaņas veidā. Piemēram, romānā Process atspoguļojas lielais spiediens, ko izjūt ikviens, kas dzīvo sabiedrībā, fakts, ka institūcijām ir virsvara pār visu, kas notiek. Tās spēj iespiesties pat katra cilvēka privātajā dzīvē, šajā gadījumā, izlasīt ikvienu vēstuli, cenzēt. Procesā ir dažas ainas, ko var izskaidrot tikai ar tā laika politisko spiedienu. Tas pirmo reizi bija tik liels, ka ietekmēja cilvēka visintīmākās sfēras. Piemēram, apcietinot varoni, ierēdņi stāv un skatās pat guļamistabas logos. Visi visu zina.

Kafka spēja paredzēt politiskās tendences savu politisko zināšanu dēļ? Vai arī tas bija viņa jūtīguma rezultāts?

Kafka nebija politisks cilvēks tradicionālā izpratnē. Bet viņš ārkārtīgi smalki izjuta sociālās un politiskās tendences. Kā zināms, XX gadsimts ir lielu noziegumu laiks. Tie tika pastrādāti ar administratīvā aparāta palīdzību. Tas nebija kā viduslaikos, kad sodītais tika nonāvēts. Par katru tika izveidots dosjē, apkopoti materiāli — gan komunisti, gan nacisti to darīja. Kafka bija apdrošināšanas ierēdnis. Viņam bija par cilvēkiem jāveido šie dokumenti, dosjē. Viņam tas nepatika. Viņš sajuta un paredzēja šo attīstības tendenci. Viņš bija pirmais, kas nojauta, ka ir ārkārtīgi liela saistība starp pārvaldi un varu. Tas bija kas jauns, jo tai laikā cilvēki baidījās no tiešas vardarbības, no ieročiem, asinīm, taču reto uztrauca administrācija. Kafka apjauta birokrātijas potenciālo spēku, kas arī vēlāk pierādījās. Piemēram, romānā Pils ir epizode, kur varonis K piedalās, viņaprāt, pilnīgi nevainīgā sarunā. Nākamajā dienā viņam tiek priekšā nolikts papīru žūksnis ar lūgumu to parakstīt. K jautā, kas tad viņam tur būtu jāparaksta. Nu kā — viņam atbild — tas ir mūsu sarunas protokols, kas jums tagad ir jāparaksta. No vienas puses, tas ir komiski, ka par šīm lietām tiek producēts tāds papīru daudzums. No otras puses, tas arī ir ļoti biedējoši un drūmi. Dzīve kļūst par papīru, dokumentu.

Laiku pa laikam tiek skarts jautājums par Kafkas ebrejiskumu. Viņš teicis, ka nespēj sevi identificēt pats ar sevi, kur nu vēl ar ebrejiem, taču jūs sacījāt, ka viņa draugi bija cionisti.

Šis jautājums jāskata plašākā kontekstā. Viena no pamatproblēmām Kafkam allaž ir bijis identitātes jautājums. Kas es esmu, viņš vaicā? No vienas puses, esmu ebrejs, bet vai es tāds jūtos? Neesmu nedz vācietis, nedz čehs, dzīvoju Prāgā, bet ienīstu Prāgu. Es vēlos kļūt par rakstnieku, bet vai esmu pietiekami labs, jo neesmu atzīts. Viņam bija ļoti liela nepieciešamība apzināties savu identitāti. Tāpēc viņš jau kopš agras jaunības lasīja ārkārtīgi daudz biogrāfiju un autobiogrāfiju, lai saprastu, kā citi ir nonākuši līdz šai identitātei, lai mēģinātu ar citu palīdzību rast atbildi. Viena no šādām iespējām rast identitāti bija viņa draugi cionisti, kas izdarīja uz Kafku spiedienu, sakot, ka viņš ir ebrejs un viņam tas jāpieņem. Kafka arī pakļāvās šim spiedienam, taču tā nebija absolūta pakļaušanās, tā bija viena no iespējām Kafkas dzīvē. Kafka nebija vienīgais rakstnieks, kas lasīja biogrāfijas, taču atšķirībā no citiem rakstniekiem, kas tādā veidā pārsvarā centās izprast, kā šie biogrāfiju tēli ir kļuvuši par rakstniekiem, Kafka lasīja visdažādākās biogrāfijas — mākslinieku, zemkopju, karavadoņu, politiķu. Tas varbūt izklausās patētiski, ka viņš "rija" visas biogrāfijas pēc kārtas, taču tas, iespējams, viņam ļāva rast atbildi uz jautājumu, kā cilvēki atrod savu ceļu dzīvē, kā viņi kļūst par to, kas viņi ir. Kafka vienmēr apbrīnoja cilvēkos to, ka viņi zina, ko viņi grib. Viņš nepievērsa uzmanību tam, vai mērķi ir apšaubāmi vai strīdīgi.

Jūsuprāt, kādēļ literatūras kritiķis Harolds Blūms ir teicis, ka Kafkas rakstniecība ir ebrejiska?

Kas ir ebreju rakstniecība? Es nezinu, ko šis jēdziens ietver.

Kas ir izplatītākās un nepatiesākās klišejas par Kafku?

Kafkas literatūrai nav nekāda reliģiska zemteksta, ir absurdi tā domāt. Tāpat viņa darbiem nav politiskas interpretācijas, jo viņš nav politisks rakstnieks. Tajos nav nekādas šķiru vai sociālās kritikas. Viņš vienkārši izjuta laika tendences.

Viņš ir eksistenciāls autors?

Jā, to vēl varētu pieņemt, jo viņa darbos runa ir par eksistences un identitātes problēmām. Vēl arī tāds Kafkas uztverē dīvains fenomens, ka cilvēkam ir ķermenis. Kafkam tas nav pats par sevi saprotams, ka cilvēkam ir ķermenis. Kafkam nekas nav pats par sevi saprotams.

Vai Kafkas seksualitāte bija tik neirotiska, kā nereti prezentēta?

Kafka, kā daudzi moderni vidusšķiras vīrieši, cieta no neirotiska sindroma, ko aprakstījis Freids — mīlot viņš neizjuta seksuālu pievilcību, bet, kad viņš izjuta seksuālu iekāri, viņš nespēja mīlēt. Šo tendenci var sazīmēt visos Kafkas draugos. Atšķirībā no viņiem Kafka nespēja ar šo pretrunu tika galā, kaut arī viņš to apzinājās.

Kādi intelektuāli strāvojumi veidoja galveno ietekmi uz Kafkas rakstniecību?

Agrīnajos gados Kafku sevišķi iespaidoja Šopenhauers un Nīče, kādu laiku viņš bija diezgan pārliecināts sociālists, bet morālajā, apolitiskajā izpratnē. Brīžiem viņš aizrāvās arī ar cionistu teorijām. No rakstniekiem viņu sajūsmināja Flobērs. Kopumā ir visai uzkrītoši, ka viņu daudz vairāk fascinēja personiskais, nevis teorētiskais. Abstraktas teorētiskas diskusijas viņu neinteresēja.

Kā skaidrojams Kafkas kults?

Kafka kā neviens cits atspoguļo kādu fundamentālu XX gadsimta sajūtu. Būt atkarīgam no varas, nesaprast tās nodomus un palikt anonīmam. Protams, cilvēkiem uzreiz nāk prātā nacionālsociālisms un staļinisms, domājot par ko tādu. Taču arī demokrātiskajā kapitālismā šīs sajūtas ir pazīstamas, jo arī šeit nav skaidrs, kur tad tā "augstākā instance" ir un kādi ir tās nodomi. Visu vada neskaitāmas birokrātiskas starpinstances, sistēmas kopsakaru nesaprot neviens. Kafka šīs sajūtas nevienkāršo, bet apraksta un iedzīvina lasītājā ļoti spēcīgas ainas. Šīs ainas acīmredzot skar kādu ļoti dziļu slāni cilvēku zemapziņā, kas ir universāls faktiski visās kultūrās. Visā pasaulē uzdod jautājumu, kā Kafka ar tik vienkāršiem līdzekļiem ir radījis tik spēcīgu rezultātu. Tas viņam nodrošinājis literāra burvja reputāciju.

***

Reiners Štahs

Dzimis 1951.gadā Rohlicā (Saksija)

Studējis filozofiju, matemātiku un literatūru

Vairāk nekā 20 gadu izdod grāmatas par Kafkas dzīvi un daiļradi

1999.gadā, izmantojot ASV atrasto Felisas Baueres mantojumu, izveidoja izstādi Kafkas līgava

Interneta portāla www.franzkafka.de autors un redaktors