Arī par dažu niecīgā izmēra kopiju izgatavošanu bija jāšķiras no vairākiem desmitiem latu. Taču pats sliktākais šajā stāstā ir tas, ka pēc gadiem sešiem ir mainījies maz - arhīvos joprojām viss notiek uz vietas un atšķirībā no kaimiņiem vēl nav izdevies radīt elektroniskus katalogus, lai pieejamās vienības aplūkotu no darba vai mājām.Nesamērīgi dārgi"Latvijas arhīvi lielākoties ir labi piemēroti un atvērti pētniecības darbam, ja ar to saprot arhīva dokumentu aplūkošanu vai lasīšanu. Taču tā ir tikai daļa no pētniecības darba. Svarīgākais jau sākas pēc tam," saka mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle. Viņa norāda, ka pētniecības darba vainagošanās ar publikācijām Latvijā ir visai sarežģīts pasākums: "Bieži vien materiālu, it īpaši vizuālo, reproducēšanas vai demonstrēšanas tiesības ir nesamērīgi dārgas un sarežģīti iegūstamas." Tādās pašās domās ir arī Sergejs Kruks, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors. "Igaunijas arhīva katalogu var aplūkot internetā, pasūtīt kopijas elektroniski, elektroniski saņemt rēķinu un dažu dienu laikā arī kopijas," viņš uzskaita Igaunijas arhīva priekšrocības. "Un pats svarīgākais - cenas. Digitālās kopijas Igaunijā maksā 3-4 reizes mazāk nekā Latvijā," viņš skaidro. Vēl vairāk - uzstājoties Nacionālās kultūras padomes sēdē 2011. gada 8. jūnijā, Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) direktore Māra Sprūdža norādīja, ka "Latvijā Latvijas Nacionālā arhīva pakalpojumi ir desmit reizes dārgāki nekā Igaunijā." S. Kruks norāda, ka Latvijā esot pārlieku sarežģīta arī publikācijas atļauju iegūšana - Igaunijā rēķins automātiski nozīmējot atļauju bez maksas izmantot kopiju akadēmiskajā publikācijā, kamēr šeit "nepieciešama speciāla atļauja un pētniekam vēl par savu naudu jāiegādājas arhīvam izdevuma eksemplārs." A. Tīfentāle saka: "Arhīviem noteikti ir savi racionāli argumenti - jāsedz izmaksas un tamlīdzīgi, taču tajā pašā laikā gribas jautāt - vai tad arhīvs ir komerciestāde vai tomēr institūcija, kuru finansē valsts?"Strādā kā veikals"Vai jūs zināt, kā veidojas arhīva budžets?" vaicā Gunārs Mediņš, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva (LVKFFDA) direktors. "Arhīva budžets veidojas no divām sastāvdaļām. Viena - valsts dotācija, kas tiek iedalīta Kultūras ministrijai, tā šo budžetu dala savām pakļautības iestādēm, no kurām viena ir Nacionālais arhīvs. Otra budžeta daļa ir tā, ko arhīvs nopelna ar maksas pakalpojumiem," viņš skaidro. Par valsts piešķirto finansējumu tiekot segts atalgojums arhīvā strādājošajiem un aptuveni 10-15% no arhīva uzturēšanai nepieciešamajiem izdevumiem. Pārējais jānopelnot arhīviem pašiem. "Nu nekur tā nav, ka arhīvam neiedod kaut vai elementāros uzturēšanas izdevumus," saka Latvijas Nacionālā arhīva direktores vietniece Ingūna Slaidiņa. Pēcvārdā pie izslēgta diktafona viņa piekrīt apgalvojumam, ka situācija, kurā nodokļu maksātāji arhīva pakalpojumus spiesti pirkt, nav normāla un to nepieciešams mainīt. Ar esošo situāciju neesot apmierināti arī paši arhīvi - tie tagad spiesti strādāt kā veikali, kamēr pašiem krājas neaprakstītu un nedigitalizētu vēstures liecību kaudzes.Spēj atzīt kļūdas"Vai jūs saprotat, ka jums vispār nedarbojas izglītošanas funkcija?" iestājas klusums, kad sarunas otrajā pusstundā arhīva direktoram un divu nodaļu vadītājām uzdodu šo jautājumu. LVKFFDA Audio un foto nodaļas vadītāja Dace Grugule skaidro, ka krīzes laikā no visiem arhīviem pirmos atlaida tieši pie popularizēšanas strādājošos darbiniekus. Arhīvam trūkstot darbaspēka resursu, taču esošajiem darbiniekiem šīs funkcijas neesot iespējams uzlikt. "Tas, kas mūs kavē, ir tas, ka mums nav stratēģiska redzējuma šobrīd, es atzīstu," par arhīva darbu digitalizācijā saka I. Slaidiņa. Tas skaidrojams ar to, ka tikai otro gadu pastāv vienots Nacionālais arhīvs, kurā apvienoti visi arhīvi. "Tas nāca pamazām, ar zināmu spiedienu, aizturi no arhīvu puses, kas bija pieraduši būt neatkarīgas iestādes," viņa skaidro. I. Slaidiņa norāda, ka nav korekti salīdzināt Latviju ar Norvēģiju, taču atzīst, ka būtiska kļūda bija arī Eiropas fondu neizmantošana iepriekšējā plānošanas periodā, kad par tā prioritāti tika pasludināta tieši digitalizācija. Lietuva un Igaunija projektus sagatavoja. "Tā nauda mums ir pagājusi garām. To mēs atzīstam," viņa piebilst. Nacionālā arhīva pārstāve atzīmē, ka arhīvi vispār pēdējos divdesmit gados saskārušies ar būtiskiem izaicinājumiem: "Tas nāk ļoti pamazām, ka mēs saprotam, ka mums ir jāpiedāvā, ka mēs esam izmantošanai un ka klients nav apgrūtinājums." Jau pieminētajā Nacionālās kultūras padomes sēdē toreizējā Kultūras ministrijas Valsts sekretāre Solvita Zvidriņa norādīja, ka topošajās stratēģijās, kas saistītas ar arhīvu attīstību, vajadzētu būt ierakstītam par arhīvu publisko pieejamību, tāpat būtu nepieciešams precīzi forumulēt internetā ievietoto digitālo materiālu fragmentu apjomu un to, cik lielam jābūt attēlam, lai varētu novērtēt tā izmantošanas nepieciešamību, bet nebūtu jāmaksā autortiesības par ievietošanu internetvidē. LVKFFDA pārstāvji norāda, ka patlaban tieši autortiesības un to izcenojumi arhīviem ir vislielākais traucēklis, lai plašāk izstādītu un publicētu arhīvu rīcībā esošos audiovizuālos un vizuālos materiālus, piemēram, fotogrāfijas. LVKFFDA rīcībā tādu esot pusotra miljona. Cita problēma esot vājais tehniskais nodrošinājums šādu materiālu izvietošanai. Kā norāda D. Grugule, pašu arhīvu mājaslapa esot tik vāja, ka tajā nebija iespējams ievietot dažus videomateriālus, kas nākusi kā filmu daļas iniciatīva - šim nolūkam tika izmantota YouTube platforma."Tāda sabiedrība, kas tur vēsturi savu acu priekšā, atšķiras no tādas, kas to nedara," šādus vārdus, gatavojot rakstu, teicu daudzās intervijās, tādējādi aicinot arhīvus sākt vairākas aktivitātes, kuru realizācija prasa iniciatīvu, bet neprasa naudu. Tas ir aicinājums arhīviem kļūt redzamiem - jo neredzama vēsture nevienam nav vajadzīga.KOLEKCIJAS VĒRSTAS UZ IZMANTOŠANUNorvēģijas Informācijas brīvības likumā ir viens galvenais nosacījums - arhīva materiāliem ir jābūt pieejamiem sabiedrībai, - stāsta Norvēģijas Nacionālo arhīvu (Riksarhivet) arhivāre Runhilde Seima. Viņa norāda, ka vienīgais izņēmums šajos likumos ir informācija ar slepenības grifu. "Mūsu stratēģija ir iespējami daudz mūsu datu darīt pieejamus sabiedrībai, arī tiem, kas nevar apmeklēt mūsu lasītavas. Tāpēc nozīmīgu lomu šajā stratēģijā ieņem digitalizācija un dokumentu, kā arī fotogrāfiju publicēšana tiešsaistē," skaidro arhivāre. Viņa piebilst, ka Norvēģijas Nacionālo arhīvu krājumā ir liels daudzums fotogrāfiju. Kā piemēru viņa min reģionālo Stavangeras pilsētas Valsts arhīvu, kurā tiekot glabāti vairāk nekā trīs miljoni fotogrāfiju. Nacionālo arhīvu Oslo glabāto fotouzņēmumu skaits esot aptuveni viens miljons. Arī citi reģionālie valsts arhīvi bieži glabājot fotouzņēmumus. Daudzi no tiem nonākuši arhīvu rīcībā no ierēdņiem, privātiem uzņēmumiem, asociācijām un arī privātpersonām. Skandināvijas valstīs tā ir tradīcija. R. Seima saka, ka attēli, protams, vienmēr esot pieejami sabiedrībai arī reālā veidā - arhīva lasītavās.Norvēģijas Nacionālie arhīvi tīklā Flickr.com iesaistījušies, lai plašākai auditorijai piedāvātu ielūkoties to fotokolekcijās. "Mūsu kolekcijas pēc būtības ir vērstas uz izmantošanu personiskos, izglītojošos vai pētnieciskos nolūkos,» norādīts arhīvu mājaslapā. Arhivāre stāsta, ka Flickr.com ievietotajiem attēliem nav zināmi autortiesību ierobežojumi. Tas nozīmējot, ka interneta galerijā ievietotajiem attēliem esot vai nu nezināms autors, vai nu beidzies autortiesību termiņš, vai arī autortiesības uz šiem fotouzņēmumiem pieder pašiem arhīviem. Esot arī fotogrāfijas, uz kuru publicēšanu vai pieejamību pastāv ierobežojumi autortiesību dēļ, taču tādas netiekot publicētas Flickr.com. Digitālo arhīvu datu un Flickr.com izvietoto fotogrāfiju izmantošana ir bezmaksas (nepieciešams norādīt atsauci uz arhīvu), tāpat esot arī ar lielāko daļu arhīvu pakalpojumu.Igaunijā Nacionālie arhīvi (Eesti Rahvusarhiiv) ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā. "Finansējums pārsvarā nāk no valsts budžeta," saka arhīvu pārstāve Birgita Kibala. Viņa norāda, ka 2011. gadā arhīvi saņēmuši finansējumu 3,8 milj. eiro (milj. latu) apmērā, turklāt digitalizācijas projektiem pēdējos trijos gados piešķirti aptuveni divi miljoni eiro (miljoni latu). Kā norāda arhīvu pārstāve, lielu nozīmi Igaunijas arhīvu sistēmā ieņem tieši attēlu digitalizācija - procesa tehniskie pamatprincipi tika izstrādāti jau 2008. gadā."Vispirms jau mums ir tīklā bāzēta digitalizētu fotoattēlu kolekcija Fotis," par arhīvu paveikto stāsta B. Kibala. Tur redzami ap 415 000 fotoattēlu (negatīvi un stikla plates), kas digitalizēti Eiropas Savienības projektā, kura izmaksas bijušas 450 000 eiro. Lietotāji šo vietni var izmantot bez maksas, un, ja vēlas kāda digitalizētā attēla kopiju, pieprasījumu var nosūtīt pa elektronisko pastu. Kopumā Igaunijas Nacionālo arhīvu rīcībā, pēc Birgitas Kibalas sacītā, ir pusmiljons fotogrāfiju."Autortiesību likums ir stingrs arī Igaunijā," manam situācijas ieskicējumam piekrīt B. Kibala. Viņa norāda, ka Igaunijas Nacionālos arhīvus strikais regulējums tik ļoti neskar, jo arhīvu pamatmateriālu veido liecības no laika pirms Otrā pasaules kara. Padomju laika materiālu izmantošanu, līdzīgi kā Latvijā, vēl ierobežojot īpaši noteikumi, kas pamatā saistīti ar Autortiesību un Personas datu aizsardzības likumu.
Neredzamā vēsture
Nepietiekamais arhīvu finansējums kavē vēstures liecību digitalizāciju un neļauj arhīviem pildīt izglītošanas funkciju. Tas bija vēl pirms kāda laika, kad es, ar vēsturi apmāts jaunietis, izmisīgi meklēju katru jaunu iespēju redzēt vēsturiskus fotoattēlus. Tolaik arhīvos savu vēlmi bija iespējams īstenot, taču svarīgs šī pasākuma nosacījums bija ierašanās arhīvā uz vietas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.