No dārzeņiem līdz politiķiem

Poikāns latviešu mākslas ainā katrā ziņā ir savdabis — viņa raksturojums nav jāsāk ar apnicīgo litāniju par tipiski latvisko formas kultu un to pavadošo vienaldzību pret sociāli politiskiem jautājumiem (tuvākais vietējais gara radinieks laikam ir Auseklis Baušķenieks ar savu puantilisma tehnikas, sirreālisma tēlainības un laikmetīgās tematikas saliedējumu). Poikāna plastiski taustāmās un ekspresīvi krāšņās, bet saturiski subversīvās gleznas un grafikas tracināja padomijas mākslas uzraugus. Viņa darbus bieži nepieņēma izstādēs, arī katalogos tie nereti palika neilustrēti, nopelnot vietu mākslinieku — nonkonformistu pulciņā. Kā trāpīgi raksta amerikāņu mākslas kritiķis un kurators Marks Allens Švēde, "būtiskākā ironija Poikāna mākslā ir tā, ka sabiedrības neglītumi tiek atklāti ar visskaistākās un krāšņākās glezniecības tehniku". "Jautrais nihilists" Poikāns nemēģinot ar pusaudzisku aizrautību iebakstīt publikas degunu kādā nejaucībā: "..ar pareizo stimulu mūsdienu skatītāji pat ļoti labprāt pielieksies tuvāk un iebakstīs degunu paši" (Art of the Baltics: The Struggle for Freedom of Artistic Expression Under the Soviets 1945— 1991. Rutgers University Press, 2002).

Par skatītāju reakciju mākslinieks sacījis: "Tā formula varētu būt aptuveni tā pati, kas bērnībā. Iemest ar pusķieģeli logā un pēc tam, stāvot aiz stūra, skatīties, kas notiek" (Studija, X/XI 2003). Eksponētie darbi aptver laiku no 90.gadu vidus līdz šodienai. Saturiskais kodols Poikānam parasti ir ņemts no sakāmvārdu vai citādi folklorizējušos atziņu pūra, piemēram, Uz jauno krastu (1994) — Viļa Lāča apdziedātais jaunais sociālisma krasts pārvērties katastrofu cietušā laiviņā, bet priekšā gaida (atkal!) dzeloņstiepļu mudžeklis, kur iekšā brašā solī dodas bijušais Valsts prezidents Ulmanis ar veselu varzu nepievilcīgu tipāžu. Tāpat apspēlēta vecīšu vešana uz mežu (Ragaviņas, 1995), jestrajam vedējam piešķirot Valda Birkava vaibstus, vai slīcēju glābšana, kas pašu slīcēju rokās, jo Māra Gaiļa vadīto laivu līdz malām okupējuši mutantveidīgi, karikatūristiski mūdži (Slīcēju glābšana, 1996). Darbi, no vienas puses, sniedz acumirklīgu, gribētos teikt, primitīvi populistisku prieku valsts kā sociāli nacionālas aukles piekritējiem, kam Latvija šķiet nemitīgi attīstāmies nepareizā virzienā; no otras puses, arī paši kariķētie politiķi un sabiedrības krējuma pārstāvji labprāt tajos "iebaksta degunu", kā liecina gleznu atrašanās Māra Gaiļa, Kārļa Leiškalna u.c. privātās kolekcijās.

Jaunā gadsimta darbi, salīdzinot ar 90.gadiem, kļūst statiskāki, atsakoties no kāpinātas kompozicionālas dinamikas, perspektīvas un mērogu pārspīlējumiem, arī ekspresīvas faktūras. Taču arī te iespējama risinājumu dažādība: Latvieti, nepadodies (2001) veidots ar fotoreālistisku glanci, attiecinot nacionālo lozungu uz izturību kāršu spēlē, kuras fonā klasisks lētas gaumes simbols — mežs ar lācīšiem krievu gleznotāja Ivana Šiškina garā. Bet plašāki valdošās elites grupas portreti var pietuvināties fantasmagoriskām ainām, piemēram, Svinīgais zvērests (2005).

Pēdējie darbi gan liecina, ka fotogrāfiskās līdzības un groteskās karikatūras sintēze vairs nedarbojas — transformējot agrīno interesi par kluso dabu, vietā nākušas kosmiskas ainas, kurās planētu vietā dārzeņi. Vai sašķīdušais arbūzs ir uzpūstais finanšu burbulis vai kas cits, jālemj pašiem. Kosmiski kontemplatīvais skats liecina par zināmu distancēšanos no politiskās satīras — spēja iztēloties procesus globālā kontekstā varbūt kļūst svarīgāka par anekdotiskajiem stāstiem ar konkrētu personāžu piedalīšanos. Valdošo kritikai kļūstot visaptverošai, mākslinieciskā ironija to nemēģina pārkliegt, bet lūkojas atkal metaforiskākas izteiksmes virzienā.