Kritiķi _Alus tarbas romānu_ salīdzina ar Jaroslava Hašeka, Semjuela Beketa un Džeimsa Džoisa darbiem. Saruna ar M.Rimminenu, kura romāns Maimas Grīnbergas lieliskajā tulkojumā nupat izdots arī latviski, notika pēc lekcijas LU Moderno valodu fakultātē, kur viņam pretēji ierastajiem kritiķu slavinājumiem nācās uzklausīt negatīvus vērtējumus.
Kā noritēja lekcija Latvijas Universitātē?
Nebija viegli.
Kāpēc nebija viegli?
Studenti bija visai kritiski.
Kādā ziņā?
Par grāmatu. Vairākumam no viņiem tā nepavisam nepatika...
Viņiem tā šķita sarežģīta?
Sarežģīta un rupja.
Vai auditorijā pārsvarā bija sievietes? Moderno valodu fakultātē pārsvarā ir sievietes.
Jā. Pārāk daudz sarežģītu un neglītu vārdu.
Kā jūs reaģējāt uz šo kritiku?
Es skaidroju. Viņiem nepatika grāmata un nepatika arī tulkojums. Es paskaidroju, ka tā nav tik vulgāra.
Tulkojums bija nevainojams. Daudz pilnīgi jaunu vārdu. Oriģinālā arī ir daudz jaunu vārdu, vai ne?
Jā, bet liekas, ka arī tulkotāja Maima Grīnberga ir izdomājusi jaunus vārdus.
Jā, daži ir gluži kā radīti Latvijai. Acīmredzami ir tulkots latviešu kultūras kontekstā.
Jā, šo grāmatu nav viegli tulkot. Ļoti daudzi vārdi, ko izdomāju, ir saistīti ar somu kultūru un izteiksmes veidu.
Jūs izdomājāt jaunus vārdus arī jaunajā romānā Bloks, kas vēsta par runāt un kustēties nespējīgu, vientulības un depresijas paralizētu slidotavas sargu Helsinku daudzdzīvokļu māju rajonā?
Jā. Tas ir mans stils. Tas nav darīts ar nodomu, man tas sanāk dabiski. Es daudz nedomāju, kad rakstu. Jaunie vārdi tikai nāk no kaut kurienes, es nezinu, no kurienes.
Vai jaunos vārdus jūs gudrojat arī sarunājoties?
Reizēm, bet ne tik bieži kā rakstot. Šajā romānā es mēģinu izmantot esošo somu sarunu valodas ritmu un no tā izvīt jaunus vārdus. Tur ir arī ļoti mākslinieciski vārdi. Gribēju, lai sanāk tāds sava veida oficiāls diskurss. Protams, neviens tā nerunā.
Katrā ziņā trīs somu dzērāji tā nerunātu, vai ne?
Tas bija viens no galvenajiem jautājumiem lekcijā - vai tiešām viņi ir dzērāji? Vai arī viņi ir tikai literāri tēli? Es domāju, ka šie tēli nav tik lieli dzērāji, ka mums būtu jāuztraucas par viņiem. Viņiem tikai patīk drusku iedzert alu.
Jā, bet jebkurā gadījumā viņi ir sabiedrības perifērijā, liekēži. Tie nav cilvēki, ko ciena kapitālisma sabiedrībā, kur prasa nemitīgu darbu. Jūsu varoņi nav arī ļoti reāli, viņi ir kariķēti. Varbūt jūs kritizējošie studenti ir audzināti konservatīvā literārā tradīcijā, kur ar romānu saprot, teiksim, Tolstoja darbus, aizraujošus un ar morālu vēstījumu. Pretēji tiem jūsu romāns ir visai eksperimentāls. Lasīt nav viegli, jāpievērš uzmanība jaunajiem vārdiem un savādajiem izteicieniem. Situācija, ko aprakstāt, ir ļoti vienkārša. Taču valoda jūsu romānā ir tas, kur nemitīgi kaut kas notiek, un tieši šī valoda lasīšanu padara sarežģītāku. Parasti literatūrā valoda ir līdzeklis, bet jūsu romānā valoda ir mērķis pats par sevi.
Valoda ir viens no galvenajiem tēliem. Stāstā nenotiek nekā daudz. Viņi tikai sēž, staigā un dzer alu. Manā romānā valoda ir gandrīz viss. Runāšana, tikai runāšana. Viņi cenšas ar vārdiem aizpildīt tukšu dienu.
Vai veidot stāstu bez notikumiem bija konceptuāls uzstādījums, sākot rakstīt romānu?
Nē. Tikai pēc divu gadu domāšanas par tekstu es atklāju, kā man tas būtu jādara. Šo lēno ritmu un garos teikumus es atklāju diezgan vēlu. Garie teikumi sasaucas ar ilgo laika plūdumu. Pirmais bija gausais laiks. Un tikai pēc tam tas strukturālais risinājums, ka šo laiku ar kaut ko vajadzēs aizpildīt.
Kāpēc jūs izvēlējāties šo lēno laiku? Vai tas ir kas somisks? Šķiet, ka ir tāds stereotips par somu lēnīgumu. Piemēram, Aki Kaurismeki komiskajās filmās arī maz kas notiek.
Es nezinu, vai tas ir kas somisks... Bet literatūrā mums ir šī tradīcija. Ļoti lēni viss notiek. Tradicionāli Somijā bijusi agrārā vide, kur nekas daudz nenotiek, un es to pārnesu uz pilsētvidi.
Arī citas sabiedrības ir tradicionāli lauksaimnieciskas, bet tām nav raksturīgs šāds lēnīgumus. Var arī teikt, ka citās sabiedrībās ir daudz tukšu darbību un runāšanas. Ja salīdzina, ko izdarījuši vārdos skopie somi un ko ekspresīvākas sabiedrības, tad somi ir izdarījuši daudz vairāk.
Tā varētu būt. Kaurismeki filmas ir tikai un vienīgi absurds. Bet mana romāna puiši runā, tur ir ļoti daudz vārdu, viņi nav vārdos skopi. Mans otrais romāns daudz vairāk līdzinās Kaurismeki filmām. Galvenais varonis tajā nerunā vispār. Viņš var pateikt tikai jā vai nē. Viņš tikai stāv.
Ar ko jūs aizpildāt romānu, ja galvenais varonis tikai klusē?
Otrs tēls tajā ir vecmodīgs stāstītājs, pilnīgi pretējs galvenajam varonim - viņam patīk ļoti daudz vārīties par jebko. Viņš mēģina galvenajā varonī atrast stāstu, bet tas tikai stāv parkā.
Vai esat lasījis norvēģu dramaturga Jūna Foses darbus? Arī tur it kā nekas nenotiek, bet kaut kur dziļumā ir jūtamas teju vai seismiskas kustības. Un, kā noprotu, jūs esat arī desmitiem reižu salīdzināts ar Semjuelu Beketu?
Jā, protams.
Vai šo līdzību esat uzsvēris pats, vai arī citi to jums piedēvējuši?
Esmu vienmēr apbrīnojis Beketu. Taču nekad neesmu mēģinājis rakstīt kā viņš. Es būtu priecīgs, ja spētu uzrakstīt labu stāstu. Bet man nav talanta uzrakstīt labu stāstu.
Kāpēc lai jūs rakstītu kā Bekets? Jūs esat atradis pats savu rakstīšanas stilu. Līdzīgi kā cits ziemeļu rakstnieks - dānis Pēters Hēgs. Jums ir sava īpaša valodas struktūra, tā ir nedaudz sveša nesagatavotam lasītājam. Tāpat kā lasot Hēga romānu Varbūt viņi derēja, arī lasot jūsu romānu, kādā brīdī saproti, ka esi šķietami citā valodas realitātē. Jūs esat uzrakstījis tikai divus romānus. Vai iztiekat kā rakstnieks?
Jā, kādus piecus sešus gadus. Esmu saņēmis stipendijas, dzīvoju diezgan labi.
Kad jūs sākāt rakstīt? Jūs sākāt ar dzeju, vai ne?
Jā, mana pirmā grāmata iznāca 2000.gadā. Esmu rakstījis savā ziņā profesionāli apmēram desmit gadu. Es sāku rakstīt vidusskolā un domāt par rakstīšanu kā profesiju. Bet tas paņēma laiku. Nav viegli panākt, ka tavu dzeju publicē.
Vai jūsu dzeja ir līdzīga jūsu prozai? Ar jauniem vārdiem, eksperimentāla, dīvainiem locījumiem?
Mana dzeja ir tradicionālāka. Manuprāt, ceļš no dzejas uz prozu ir vienīgais veids, kā literāri mainīties, jo ir ļoti ļoti grūti pāriet no prozas uz dzeju. Dzeja man bija sava veida skola, kur es iemācījos ļoti daudz veidu, kā izmantot valodu. Pēc tam sākt rakstīt prozu bija viegli.
Jūs precīzi norādāt, ka jūsu romānu pamatā nav stāsts, centrā ir pati valoda, kā tas ir dzejā. Taču vispār dzeja un proza ir balstīta uz dažādiem principiem, ne tā? Dzeja ir alegoriska, simboliska, tā savā veidā slēpj, kamēr proza ir daudz atklātāka.
Jā, prozā ir daudz ciešāk jābūt kopā ar lasītāju, ir jāved lasītājs caur tekstu. Jādomā par lasītāju kā sava veida invalīdu, kuram jāpalīdz ieraudzīt.
Vai arī Somijā jūs saņemat tādu pašu kritiku kā no latviešu studentiem?
Mazāk, pārsvarā ir bijusi visai labvēlīga kritika.
Varbūt tas ir tāpēc, ka šeit ir literāri visai konservatīva audzināšana. Vai bija vispār kāds students, kuram patika jūsu rakstītais?
Man likās, ka viens bija...
Acīmredzot skolotāji bija piespieduši viņus izlasīt romānu pirms jūsu lekcijas.
Bet viņi nebija klaji naidīgi - viņi mani neapmētāja.
Tam viņi ir pārāk labi audzināti.
Somijā jau arī ir bijuši šādi tādi kritiski komentāri.
Piemēram, jūsu vecāmāte, kā rakstīts romāna anotācijā?
Jā, mana vecāmāte bija kritiska, taču viņai beigu beigās romāna varoņi iepatikās. Recenzijas ir bijušas pārsvarā pozitīvas. Bet, protams, internetā var atrast visādus mēslus. No vienkāršajiem cilvēkiem gan es visu laiku dzirdu, ka grāmata ir ļoti garlaicīga. Tā, protams, ir visai literāra, mākslinieciska. Es pilnībā spēju saprast, ka, ja viņi meklē manā romānā labu stāstu, tad to viņi tur neatradīs.
Jā, Alus tarbas romāns tiešām ir literāri izaicinoša grāmata. Tai ir īpašības, kas ļauj izpelnīties labas recenzijas, bet tā nav bestsellers.
Nē, to pērk visai labi.
Droši vien, pateicoties humoram. Ja tā tur nebūtu, tad plašāka publika diez vai šo romānu vispār pamanītu. Vai jūs lasāt kritiku, vai jūs tā uztrauc?
Ir gandrīz neiespējami no tās izvairīties. Jā, es to lasu. Emocionāli tā mani neskar. Man vienmēr ir grūti saprast, ka kāds vispār manu grāmatu lasa, jo tu neraksti romānu, domājot par adresātu. Tā ir strādāšana tādā kā burbulī - tikai es un teksts. Kad grāmata ir pabeigta, pārņem šausmas, jo pēkšņi tu saproti, ka kāds to lasīs. Un tur ir tās grūtības ar recenzijām - pat ja kādam grāmata patiešām patīk, man ir slikta sajūta. Vienkārši uzzināt, ka kāds grāmatu ir izlasījis, ir slikta sajūta. Saprast, ka literatūra ir komunikācija - tā ir tā grūtā lieta.
Vai jūs pašlaik rakstāt kādu grāmatu?
Jā, trešo romānu.
Vai jūs varat par to kaut ko atklāt?
Es rakstu divus romānus vienlaikus. Esmu rakstījis divus gadus, un pagājušajā nedēļā es izlasīju visas tās 150 lappuses, ko biju uzrakstījis, un pēkšņi sapratu, ka tas viss ir mēsls, un sāku rakstīt jaunu grāmatu. Tas bija pārāk daudz balstīts uz iepriekšējos romānos izmantotām struktūrām. Es izklausījos kā Miko Rimminens.
Jūs mēģināt vairīties no sastingšanas vienā stilā, no stereotipa?
Nē, es vienkārši vēlos atrast ko jaunu katrā grāmatā. Bet uzrakstītais nekur nepazudīs, varbūt, ka es pagaidīšu kādu gadu un atkal to pāršķirstīšu.
Cik ilgi jūs rakstījāt Alus tarbas romānu?
Apmēram četrarpus gadu.
Un Bloku?
Trīs gadus. Esmu ļoti lēns rakstītājs.
Runā, ka Virgīlijs esot rakstījis tikai vienu teikumu dienā.
Es rakstu vidēji vienu līdz trīs lappuses dienā. Ja es rakstu, teiksim, septiņas lappuses, tad četras no tām būs briesmīgs mēsls un man viss būs jāraksta no jauna.
Cik ilgu laiku jūs izmantojāt tām «mēsla» 150 lappusēm?
Vispirms es tikai domāju par projektu - aptuveni vienu gadu. Pēc tam gadu rakstīju. Man ir nepieciešams labs pārtraukums pēc romāna, tāpēc pavadīju tik daudz laika domājot. Pēc Alus tarbas romāna bija vajadzīgs laiks, lai atrastu jaunu valodu. Es mēģināju rakstīt, bet tas līdzinājās Alus tarbas romānam. Un tāpat bija pēc Bloka.
Tēli, ko jūs izvēlaties, ir pilnīgi izdomāti?
Jā, protams. Es vienkārši neticu, ka rakstu valoda spēj jelkādā veidā aprakstīt realitāti. Protams, valoda veido pati savu realitāti, fikciju. Es sākumā mēģināju rakstīt par saviem draugiem, bet tēli drīz sāka dzīvot paši savu dzīvi.
Kādās valodās tulkota jūsu grāmata, neskaitot latviešu?
Zviedru, vācu, flāmu. Cik zinu, notiek sarunas ar Franciju un Itāliju. Man tagad ir jauna situācija, jo manā vietā šos jautājumus kārto aģents. Drīz mana grāmata tiks izdota Čehijā un Krievijā.
Sociālais fons ir visai somisks, ne tā? It sevišķi Kallio rajonā. Tipāži, lietas, ko viņi patērē. Mazie veikaliņi, piemēram...
Es nedomāju, ka tas ir tik tipiski. Faktiski Somijā visi mazie veikaliņi ir izzuduši. Kallio rajons ir tik sevišķs tādēļ, ka tas ir tālu no tipiskas somu ainavas. Ja man būtu jāraksturo tipiska Somijas ainava, tad pirmais, kas man nāk prātā, ir milzīgs, kantains lielveikals lauka vidū.
Izklausās briesmīgi. Laikam ainava kļūst arvien vienādāka visās valstīs.
Jā.