Par brīvību

Turklāt viņš daudzējādā ziņā ir īsts viktoriānis, kas tic civilizācijas progresam, brīvajam tirgum, prāta spējai nonākt pie patiesības, racionālu argumentu spējai pārliecināt, viņam ir viktoriāņu aizspriedumi pret "necivilizētajām" tautām un valsts institūcijām. Vienlaikus nav šaubu, ka Mills mums varētu būt arī aktuāls. No vienas puses, viņa teiktais šķiet pašsaprotams, jo daudzi no tiem principiem, ko viņš šajā esejā aizstāv (ieskaitot, piemēram, valsts eksāmenus skolās), ir kļuvuši par dabisku mūsu sabiedrības iezīmi. No otras puses, mēs noteikti nedzīvojam saskaņā ar viņa idejām — vārda brīvību mums nākas aizstāvēt nepārtraukti; valsts iejaukšanās ekonomikā un pilsoniskās sabiedrībās dzīvē kopumā mūsdienās ir daudz plašāka, nekā to vēlējās Mills; gan individuālam, gan valstiskam paternālismam mūsu sabiedrībā ir liels atbalsts; nemaz nerunājot par to, ka vienmēr atrodas cilvēki, kas zina, kā (citiem) ir pareizi jādzīvo.Visu mūžu Mills nostrādāja par ierēdni pusvalstiskajā Austrumindijas kompānijā, galu galā iegūstot galvenā kontroliera amatu, kas tolaik būtībā bija Indijas civildienesta vadītāja amats. Jebkurā gadījumā Mills tiešo pienākumu izpildei esot veltījis apmēram trīs stundas dienā, tā ka diezgan daudz laika atlika filosofisku un politisku tekstu radīšanai.Mills bija gan utilitārisma, gan pozitīvisma ideju turpinātājs. Ogists Konts par pozitīvu nosauca jauno laikmetu, kad aizspriedumus un tukšu prātošanu nomaina empīriskas zinātnes. Mills viņa teikto uztvēra tik nopietni, ka pat pievērsās Konta humānistiskajai reliģijai, kurai vajadzēja stāties kristietības vietā. Milla tēvs savukārt bija utilitārists, un Džons Stjuarts no mazotnes apgrozījies utilitāristu intelektuāļu vidū. Arī savu izpratni par brīvību viņš centās pamatot ar utilitārisma principu — nodrošināt pēc iespējas lielāku labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Visveiksmīgāk viņam tas izdevās vārda brīvības gadījumā, lai gan viņa arguments (proti, ka jebkuras idejas, arī kļūdainas, aizliegums kavē progresu) nebija gluži oriģināls. Katrā ziņā Milla eseju vēl mūsdienās citē kā autoritatīvu tekstu par cenzūru.Par brīvību ir uzrakstīta vienkāršā, vieglā valodā, un Ivara Ījaba tulkojumā šis vieglums ir saglabājies. Protams, to, ka tas ir citā gadsimtā rakstīts teksts, var just, pirmām kārtām izmantoto vēsturisko un ikdienas piemēru dēļ. Teiksim, Mills kritizē ķīniešu aizliegumu ievest viņu zemē opiju. Kā zināms, angļi opiju audzēja Indijā un eksportēja uz Ķīnu. Gadu pirms esejas publicēšanas beidzās otrais opija karš, kurā Anglija piespieda Ķīnu aizliegumu atcelt.Viena no visvairāk apspriestajām tēmām esejas Par brīvību sakarā ir Milla ieteiktais kritērijs, ar kura palīdzību ir iespējams noteikt brīvības robežas. Mills apgalvo, ka ir noteikta robeža, viņpus kuras valsts, sabiedrība, vairākums nedrīkst iejaukties cilvēka dzīvē. Skaidrs, ka brīvība nevar būt neierobežota, Millam robežu nosaka tas, vai cilvēks ar savu rīcību nodara kaitējumu citiem — ja nē, tad ne radi, ne draugi, ne kaimiņi nevar cilvēkam liegt darīt, kā viņš uzskata par labu. Tā ir klasiska tolerances definīcija. Problēma ar šo kritēriju ir tāda, ka jebkura rīcība var izrādīties kādam kaitējums, tāpēc praktiski šis kritērijs nevar indivīdu pasargāt. Mills lielā mērā apzinās problēmu, jo viņš patiesībā necenšas piedāvāt vienkāršu formulu, ko mēs varam nedomājot piemērot konkrētām situācijām. Šādas formulas vietā viņš piedāvā konkrētai situācijai un problēmai piemērota risinājuma meklējumus, balansējot starp brīvības un nekaitēšanas principiem. Tādā veidā viņš aplūko ļoti plašu un interesantu problēmu spektru — vai atļaut spēlēt azartspēles un vai tas ir tas pats, kas atļaut atvērt azartspēļu namus, vai drīkst aptiekā pārdot indīgas vielas, vai drīkst sabiedrība iejaukties vīra un sievas attiecībās, bērnu audzināšanā, vai drīkst alkohola tirdzniecību ierobežot, uzliekot papildus nodokļus, cik tālu drīkst iet ar tirdzniecības kontroli, vai var aizliegt cilvēkam iet pār tiltu, ja tilts ir nedrošs, utt.Mills piedalījās arī sava laika politiskajās debatēs un vienu laiku bija parlamenta deputāts. Viņš iestājās pret 1864.gadā pieņemto venērisko slimību apkarošanas aktu, kas ļāva burtiski uz ielas aizturēt jebkuru sievieti un piespiest viņu iziet medicīnisko pārbaudi. Viņš atbalstīja likumu, kas pārtrauca publisko nāvessodu praksi, lai gan neuzskatīja, ka nāvessods būtu jāatceļ pilnībā. Un, protams, viņš vēsturē iegājis kā viens no pirmajiem politiķiem, kas mēģinājis panākt to, ka tiek atzītas sieviešu tiesības vēlēt. Kā komentēja vēsturnieks Saimons Šama, tas notika laikā, kad vīrs varēja, piemēram, ieslēgt sievu par to, ka tā atteicās nodarboties ar seksu. Viņš bija vienlaikus tipisks un ārkārtīgi neparasts sava laikmeta cilvēks, kas atstājis lielu iespaidu uz Rietumu intelektuālo vēsturi (kaut vai ar to, ka bija Bertrana Rasela krustēvs).