Par tēvu

Lūk, tāpēc man Dailes teātra repertuārā iekļautais britu četrdesmitgadnieka Henrija Satona romāns Bērnu būšanas ( Kid"s Stuff, krieviski tulkots kā Bērnišķīgās draiskulības) šķiet ļoti vērtīga lieta. Nosaukums mainīts uz Psihu, visticamāk, lai atbilstu šīs sezonas Džilindžera triloģijai (Nekrofils, Jūlijs. Kāda maniaka stāsts, Psihs), tomēr Satona romāns sniedz gana daudz vielas šādam nosaukumam. Satons, līdzīgi Džilindžeram, liekas ieinteresēts marginālās tēmās (starp viņa padsmit romāniem ir gan Ekshibicioniste, gan Vuaieristi). Romānā Bērnu būšanas Satona izteiksmes veids atgādina Patrika Zīskinda Parfimēru — stāsts par apmātību tiek pavēstīts bez didaktikas, tomēr biedējošā atklātībā. Romāns vēsta par vīrieša apjukumu situācijā, kad tas no vienas sašķeltas ģimenes pārvācas uz citu, netiekot galā nedz ar pagātni, nedz savu atbildību par to. Lai arī romāns nav sarakstīts pirmajā personā, vienīgais, kura atmiņās, pārdomās un izjūtās ļauts ieskatīties, ir Marks, sieviešu tēli — māte, meita, bijusī sieva un tagadējā — ir viņa priekšstatu un emociju atspulgi. Līdz ar to nav viegli saprast, kas īsti par cilvēkiem ir šīs sievietes, jo par viņām uzzinām tikai no Marka raksturojuma. Satona romāns ir kā intriģējoši izklāstīts pētījums par vīrieti, kura personību determinē dažādas tradicionāla dzimumu dalījuma uztieptas lomas: "vīrietis neraud", "vīrietis — stiprais dzimums", "vīrietis — ģimenes galva un apgādnieks" utt., un to, kā nespēja atbilst šīm lomām noved sakarīgu cilvēku psihopāta stāvoklī. Taču pētījuma vērts ir arī veids, kādā Dž.Dž.Dž., izlasījis romānu, to ievietojot savās tradicionālajās koordinātās, bet vienlaikus arī piešķirot izrādei antīkās traģēdijas vaibstus. Līdzīgi kā sengrieķu traģēdijā, izrādē galvenais varonis parādās uz skatuves viens — bez biogrāfijas, ar savu izmisīgu, mēmu, kustību režisores Ingas Krasovskas inspirētu monologu. Viens pret likteni, tā teikt. Ar skaidri jaušamu un neizbēgamu finālu. Džilindžera izrādēs lielākoties vīrietis parādās kā spēcīgs savas sugas pārstāvis, tēviņš, kuru iekāro visas sievietes, piedāvojoties viņam dažādos paveidos. No šī stereotipa Džilindžeram nav izdevies (visticamāk, viņš to arī nav gribējis) izvairīties arī šoreiz. Lielākā vājība, ko vīrietis atļaujas viņa izrādēs, ir — būt nogurušam no bezjēdzīgās dzīves un attiecībām. Ģirta Ķestera nogurums izskaidrojams arī gluži fiziski ar viņa pārmērīgo slodzi teātrī un TV. Taču šis pagurums uz skatuves nospēlē fatālisma lomu. Šis Marks vairs necīnās — ne par jauno ģimeni, ne labklājību. Viņš jau ir padevies, un emocionālā dominante Markam ir apjukums un izmisums. Taču izrādē aizkustina tas, ka vīrietis patiešām cenšas saprast sievieti — ja ne savas "mātītes", tad savu meitu, jo, tikai izprotot savas sarežģītās izjūtas attiecībā uz savu bērnu, kas jaunajā dzīvē izrādās par traucēkli, ir iespējams kaut ko saprast par sevi pašu. Tiesa, ne viens, ne otrs Markam tā arī neizdodas. Romānā ir ļoti konkrēti varoņu vides un sociālā stāvokļa raksturojumi. Piemēram, Marka bijušajai sievai Kimai ir vairāki bērni, nevis tikai Lilī. Dramatizējums ir atšķēlis visas papildus sižeta līnijas, Marka bērnības un jaunības atmiņas (līdz ar to šis tas izrādē ir mazliet neskaidrs), izņemot atmiņu ainas par kopdzīvi ar Kimu. Kristīnei Belickai Kimas loma ir sarežģīts uzdevums gan tādēļ, ka tā ir neatbilstoša jaunās aktrises vecumam un pieredzei, gan tādēļ, ka tā pieprasa drosmi būt kailai (visās nozīmēs), vienlaikus izverdot necenzētus seksuālo darbību aprakstus, gan tādēļ, ka izrādē loma reducēta uz maukas stereotipu. Sākumā kaitina (kā dažkārt Dž. izrādēs) vienkāršotais skats uz sievietēm — viena (kas ķerta uz seksu) — to vien zina, kā gorīties, paplest kājas vai piedzērusies vārtīties pa grīdu, otra (Nikola, kura vēlas mieru ģimenē un karjeru) attēlota kā klukste. Tomēr, pateicoties abām aktrisēm, īpaši Kristīnei Nevarauskai Nikolas lomā, šie sieviešu tēli pāraug sākotnējos štampus. Taču visnoslēpumainākās un saistošākās ir Marka māte un meita — Lilitas Ozoliņas Enna un Anetes Krasovskas Lilī. Viņas saspringtu emocionālo dzīvi rāda ārēji atturīgi, tomēr nepārprotami (palīdz I.Krasovskas kustību zīmējums). Apbrīnojami organiski nevaldāmās pusaudzes lomā iejutusies reāla pusaudze — Anete Krasovska, kurai papildus psiholoģiskā slodze uzlikta arī tādēļ, ka savu šokējošo dzīves stāstu (kas gan arī pie mums nav nekas neparasts) viņa pauž ar šokējošiem izlēcieniem un leksiku. No vienas puses, gribētos ieteikt šo izrādi ģimenēm ar pusaudžiem. Īpaši šķirtām ģimenēm. No otras, nenormatīvās leksikas krāvums, kā arī provokatīvie izlēcieni — īpaši no pusaudzes mutes — ja arī tie neskar mani, varu iedomāties ģimenes, kas negribētu likt to klausīties savām atvasēm. Slīpais melnais milzu disks, uz kura starp "būt" un "nebūt" lavierē gan šķietami veiksmīgie varoņi, gan lūzeri (scenogrāfa Kristapa Skultes darbs ir vizuāli lakonisks un jēdzieniski ietilpīgs, diemžēl spoguļsiena nav īsti labi tehniski realizēta), līdz ar muzikālo pavadījumu arī norāda uz traģēdiju kā izrādes žanru. Nav gandrīz nevienas sadzīviskas detaļas. Nav didaktikas. Ir pamatīgs efekts. Lai arī atšķirībā no antīkās traģēdijas kulminācija nav Marka fiziskā nāve. Varbūt tāpēc tas, kas skatītājā rodas izrādes finālā, nav īsti saucams par katarsi. Par apstulbumu drīzāk.