Pārbaudes stunda

Koncerts, kura pirmajā daļā skanēja Spānijas un tās kultūras iedvesmotu cittautu komponistu mūzika, bet otrajā - operešu un mūziklu fragmenti, šoreiz izvērtās par pārbaudījumu festivāla līdzšinējo galā koncertu programmu veidojuma satura, principu un kvalitātes kritēriju stingrībai. Īpaši jau salīdzinājumā ar iepriekšējo Summertime festivālu noslēgumkoncertiem, kuri bija īsta paraugstunda, kā pat vislielākajā žanru un stilu raibumā iespējams atrast kopsaucēju un ikvienā priekšnesumā sniegt visaugstāko interpretācijas mākslas un gaumes kvalitāti (bravo šo programmu stratēģiem - festivāla direktorei un pianistei Innai Davidovai, muzikoloģei Olgai Pētersonei un diriģentam Aleksandram Viļumanim!). Šoreiz līdzās patiesām virsotnēm, saviļņojošam dziļumam un profesionālajam artistismam, diemžēl bija arī pārsteigums, kas asi disonēja pasaules klases solistu Ineses Galantes, Irinas Dolženko, Alekseja Safiuļina, raksturtenora Vjačeslava Voinaroviča, klasiskās ģitāras virtuoza Aleksandera Sergeja Ramiresa, maestro Aleksandra Viļumaņa un simfoniskā orķestra muzicēšanas augstajai provei. Taču man negribas sākt ar fokusu uz "pārsteigumu", kļūstot par tā sabiedroto un aizslaukot koncerta patiesās vērtības. Un tātad - par pamatvērtībām. Sirdsgudrības balss Ne tikai liela un dziļa māksliniece, bet arī sirdsgudra sieviete ir Inese Galante, un tas skan viņas balsī, darot to tik atšķirīgi, neatkārtojami siltu un samtainu, nokrāsām bagātu un saviļņojošu. Viņas sniegumam nav nekā kopīga ar izkoptu, izsmalcinātu vokālā daiļuma estētismu kā nošķirtu pašvērtību vai rafinētu mākslas tirgus preci. Ineses Galantes soprānā dzīvo un vibrē viņas pašas dziļākā būtība, viņas labestība, mīlestība, līdzjūtība un pašas pārdzīvoto sāpju atstātās pēdas. Un tieši tāpēc tā tik nekļūdīgi un pilnīgi ietiecas atskaņojamo skaņdarbu būtībā, ikviena komponista un viņa radīto mūzikas tēlu pasaulē. Par koncerta pirmās daļas - spāņu stundas saviļņojošāko, koncentrētāko kulmināciju izvērtās I.Galantes dziedātā ārija no Eitora Villa-Lobusa Brazīliešu Bahiānas un tai sekojošie Hoakina Turinas dziedājumi. Nebīstoties pārkāpt sava, pamatos liriskā soprāna diapazona un dinamikas robežas, viņa saviļņoja ar patiesu liriski dramatisku spēku, kurā klusie, augstie toņi un introverta smeldze bija ne mazāk spēcīgi par atklāto, spēji dramatisko eksploziju Bahiānas turpinājumā. Nemaz nerunājot par apbrīnojamo meistarību, tik smeldzīgi, līdzeni un brīvi vokalizējot līdzskani "mmm…" - pavisam bez nazāla asuma! Turklāt viņas priekšnesumā jau vairākkārt dzirdētā ārija atkal izskanēja patiesā jaunas atklāsmes svaigumā! Kā tas iespējams? To zina vienīgi pati I.Galante. Bet varbūt pat nezina, jo tāds ir mākslas radīšanas brīnums. Vēl dziedātājas personības šarms un skatuviskā pievilcība, ar katru gadu tikai palielinās. Viņa saviļņo, apbur, vienkārši paņem klausītājus savā varā tā, kā to spēj tikai retais. Ne tikai smeldzīgajā brazīliešu un spāņu mūzikas pasaulē, kuras iekšienē vārās karsts sāpīgu jūtu vulkāns, bet arī "vieglajā" operešu repertuārā, ko viņas sniegumā koncertā pārstāvēja Elīzas dziesma no mūzikla Mana skaistā lēdija. Pārbaudītas vērtības Arī šoreiz par koncerta spriego emocionālo nervu un profesionālās meistarības visaugstāko līmeni jāpateicas ne tikai tā galvenajai dīvai, bet arī izcilajiem viesiem no Krievijas. Vispirms jau arvien dramatiski piesātinātajam mecosoprānam Irinai Dolženko, kuras sulīgajai balsij un temperamentam kā radīta, protams, ir Lauras dziesma no Aleksandra Dargomižska operas Akmens viesis. Savukārt duetā no Johana Štrausa operetes Čigānu barons, I.Dolženko negaidot atklājās arī liriski komiskā ampluā. Patīkamā tembrā, plašā un līdzenā skanējumā un sirsnīgā saviļņojumā savai Cirka princesei mīlestībā atzinās jaunais, vokāli un skatuviski ļoti atraktīvais baritons Aleksejs Safiuļins, atskaņojot prinča Radžami āriju no Imres Kalmāna operetes Bajadēra. Jaunu - vitāli pašironisku krāsu programmā ieviesa spilgtais raksturtenors Vjačeslavs Voinarovskis, kurš koncerta otrajā - operešu un mūziklu daļā izsmīdināja ar izteiksmīgi dziedātām un tēlotām cūkkopja Zupana kuplejām no Johana Štrausa operetes Čigānu barons, atraktīvi komisku saspēli pārī ar I.Dolženko tās pašas operetes Stefana un Mirabellas duetā un Duglasa kuplejās no F. fon Supē operas Donna Huanita. Bet to, ka viņš ir lielisks tenors ar spožiem un drošiem augstajiem toņiem un azartisku skatuvisko pašatdevi, zinām jau kopš viņa spilgtā snieguma 2003.gadā Rīgā redzētajā Krievijas Lielā teātra iestudējumā, S.Prokofjeva Mīla uz trim apelsīniem un 2004.gadā skatītajā Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko teātra viesizrādē Laulības klosterī. (Vienkārši nepārspējams viņš bija resnīša, papucīša, dona Žeroma lomā - ne tikai vokāli un aktieriski, bet pat virtuozi spēlējot uz … šampanieša glāzēm!) Profesionāli prasīgajā kontekstā godam startēja mūsu daudzološais tenors Latvijas Mūzikas akadēmijas šā gada absolvents Andris Kanniņš. Emīla Dārziņa Spāniešu romances diapazons viņam gan liedza izcelties ar spožajām liriski dramatiskā spinto tenora "augšām", ar kurām viņš pavasarī apžilbināja Friča lomā operstudijas Figaro jauniestudējumā, Pjetro Maskanji operā Klērfontēnas vīna dārzs. Toties viņš priecēja ar baritonāli apaļu, brīvskanīgu toni zemajā tesitūrā, kas tenoriem reti tik pilnasinīga un krāšņa. Jau zināma repertuāra vērtība ir spāņu komponista Hoakina Rodrigo Aranhuesas koncerts, kura skaistā, smeldzīgā lēnā daļa uzrunā ikvienu. Solists Aleksanders Sergejs Ramiress (Peru) nenoliedzami ir izcils, smalks, virtuozs ģitārists, tomēr koncerta interpretācija palika krietni vien ēnā iepretim izsmalcināti jūtīgajam, dvēseliskajam spāņu kolēģa Hosē Marijas Gaijardo del Reja lasījumam Karela Marka Šišona diriģētajos LNSO Jaungada koncertos 2006.gadā. Pārsteigums nevietā Darvas pile medus mucā diemžēl izrādījās tieši visskaļāk pieteiktais, īpašais pārsteigums - Krievijas jaunās vokālās grupas A"Cappella ExpreSSS pirmā uzstāšanās Rīgā. Un ne tādēļ, ka grupas sniegums būtu nekvalitatīvs, bet gan tāpēc, ka tas kā īlens izlēca no konteksta. Kas tad īsti noticis un kāpēc? Lai to saprastu, vispirms jāatceras, kas nodrošināja festivāla iepriekšējo gadu galā koncertu veiksmi. Tas, ar ko pārliecināja un pārsteidza (vislabākajā nozīmē!) iepriekšējo gadu programmas, bija festivāla dalībnieku intensīvas radošas sadarbības augļi. Piemēram, tas, kā teatrālais krievu mūsdienu skomorohu (mūziķu - jokdaru) Terem kvartets muzicēja gan kopā ar Aleksandra Viļumaņa diriģēto Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, gan iejūtīgi pavadot dziedātājus krievu romanču repertuārā, bet īpaši saviļņoja, muzicējot kopā ar zviedru a cappella vokālās grupas The Real Group tenoru Andersu Edenrotu, iepludinot slāvu sentimentu ziemeļnieciski skumjajā dziesmā par cilvēka mūžu kā ceļojumu uz mūžību. Šķietami nesavienojamie pretpoli - Terem kvartets, džezīgi popsīgā The Real Group, simfoniskais orķestris un operas balsis vienā programmā apvienoja agrāk nepiedzīvota kopīga muzicēšana, kurā turklāt izdevās uztaustīt kopīgu dzīslu, intereses, noskaņu. Šoreiz tā nenotika. A Cappella ExpreSSS tipiski izklaidējošā, džezīgi popsīgā programma, sākot ar popūriju par Mocarta tēmām un ABBA dziesmām, un beidzot ar līdzīgā manierē aranžēto dziesmu Piemaskavas vakari, kā svešķermenis agresīvi ielauzās I.Galantes un viņas domubiedru apgarotajā, profesionāli augstvērtīgu interpretāciju telpā. Klausoties vokālā seksteta amatierisko priekšnesumu un vērojot ambiciozi paštīksmīgo skatuves stāju, neatstāja aizdomas, vai tikai jaunā grupa nav tapusi, iedvesmojoties no mūsu Cosmos puišiem pēc viņu uzvaras Jaunajā vilnī? Tomēr enerģiskajām meitenēm un puišiem pietrūkst Cosmos inteliģences, skatuves šarma, gaumes, ansambļa saskaņas. Bija neērti vērot, kā orķestrim jāgaida, kamēr beigsies grupas ieilgusī "īsā programma". Viņi vienkārši nebija īstajā vietā! Varbūt citādi liktos, klausoties ciemiņus Afterparty vai atsevišķā programmā. Taču diez vai tieši tajā festivālā, kurā tikko ar visaugstāko vokālo kultūru sajūsminājis amerikāņu a cappella ansamblis Chanticleer?