Šodien daudzi varbūt vairs neatceras, ka tik pašsaprotamas lietas kā publiskie muzeji ir izauguši no privātām mākslas darbu kolekcijām, sākotnēji domātām vien kolekcionāra viesu acīm. Arī Latvijas muzeju pirmsākumi meklējami Nikolaja Himzeļa, Domeniko de Robiāni, Ludviga Kerkoviusa u.c. savulaik ietekmīgu personu savāktajās mākslas vērtībās. Mākslas kolekcionēšana allaž ir bijusi turīgās elites privilēģija, un gandrīz 20 gadu pēc sociālisma šķietamās vienlīdzības beigām kolekcionēšanas aizrautībai ir redzami pirmie respektablie rezultāti. Jebkura kolekcija atspoguļo tās veidotāja gaumi un priekšstatus par labu mākslu; Gunta Belēviča gadījumā tie neaprobežojas ar šauri stilistisku vai hronoloģisku pieeju, ļaujot runāt par pastāvīgu formas novatorismu, saglabājot vien dabu kā atspēriena punktu un stājmākslas diktētos nosacījumus.
Tik apjomīgas privātkolekcijas darbi muzeja telpās tiek eksponēti pirmo reizi, ietverot vairāk nekā divsimt eksponātu, ko radījuši vairāk nekā simts mākslinieku — gan latviešu, gan baltvāciešu. Šāds darbu skaits bija pamatīgs izaicinājums, ar ko izstādes iekārtotājs Kristaps Ģelzis visumā veiksmīgi ticis galā, izmantojot daudz starpsienu un atsakoties no it kā pašsaprotamās mūsdienu prasības pēc brīvās telpas ap katru mākslas darbu. Izstāde tuvinās privāto kunstkameru un franču Akadēmijas piekoptajiem eksponēšanas principiem — darbs pie darba, ko var aprakstīt kā zināmas bailes no tukšuma (horror vacui). Sekots hronoloģiskajam principam, rezervējot Balto zāli glezniecībai un plakātiem, bet Hēges zāli — grafikai, ko gan korektāk būtu paplašināt līdz "darbiem uz papīra/kartona", ietverot arī akvareli un dažādas jauktās tehnikas.
Kā raksta kuratore, izstāde "faktiski ir Latvijas mākslas panoptikums, kas veido nacionālās kultūras pamatu". Džeremija Bentema ieviestais ideāli pārraugāmā cietuma modelis, kas, pateicoties Mišelam Fuko, turpina saistīt teorētiķu uzmanību dažādās disciplīnās, liek domāt, ka izstādē iegūstams visaptverošs priekšstats par Latvijas mākslu. Vai tā ir? Patiesi, grūtāk ir nosaukt mākslinieku, kas nebūtu pārstāvēts; sākot jau ar hercoga Pētera Bīrona galma mākslinieka Frīdriha Hartmaņa Barizjena skrupulozajiem XVIII gadsimta portretiem, iepazīstams ir gan XX gadsimta sākums (Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Kārlis Štrāls u.c.), gan klasiskais modernisms un vēlākie meklējumi jaunās lietišķības un aizvien gleznieciskāka neoreālisma virzienā (Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Uga Skulme, Augusts Annuss, Konrāds Ubāns, Eduards Kalniņš u.c.). Padomju posmu pārstāv gan atsevišķi 40.gadu beigu socreālisma paraugi (Maija Eliase), gan formas atdzimšana XX gadsimta otrajā pusē, ieskaitot kā "personīgās telpas" izkopējus padomju zonā (Georgu Šenbergu, Ēriku Gulbi, Leonīdu Āriņu, Oļģertu Jaunarāju u.c.), tā izcilākos trimdiniekus (Sigurdu Vīdzirksti, Edvīnu Strautmani u.c.). Virkne darbu ir būtiski gan radošās biogrāfijas, gan latviešu mākslas izpratnei kopumā (Jāzepa Grosvalda atektoniski ekspresīvā Venēcija. Lielais kanāls (1910), Jēkaba Kazaka dramatiskais linogriezums Pašportrets (1919), Kārļa Neiļa efektīgās Sievietes dārzā (30.gadi), apliecinot Pola Gogēna tradīcijas pārcēlumu gleznieciski irdenākā tvērumā, Leonīda Āriņa gandrīz abstraktā Saule (1960), kas ilustrē padomju posma stilistisko meklējumu mērogu u.c.).
Izstādē ir darbi, kas paver kādu neparastāku rakursu šķietami labi zināmu mākslinieku veikumā, piemēram, Vilhelma Purvīša Vasaras ainava (pēc 1922) un Cēsis (20.gadu beigas). Sūnzaļā kolorītā izgleznotās atsevišķu ūdensrožu ziedlapiņas vai mazpilsētas ainava ar skaidri izlasāmām veikalu izkārtnēm noteikti nešķiet tipiskākais Purvīša mantojumā, bet tas palīdz nezaudēt priekšstatu par gleznotāja daudzpusību. Johana Valtera-Kūrava/Jāņa Valtera darbu klāstā redzama neparastāka tēma (Ceļojošā cirka klauns ar dresētiem suņiem, ap 1910.—1912.gadu), bet Ģederta Eliasa Zīlēnu ainava (līdz 1916) uzskatāmi atbalso franču, t.s. kluazonisma, virzienu — vitrāžu stiegrojuma efektus, kas īstenoti īpaši spēcīgā pretkrāsu salikumā — zilzaļo un oranžo toņu saspēlē. Ja bezmaz konsekventākais latviešu kubists Erasts Šveics pazīstams ar delikātiem gandrīz abstraktiem figurāliem un kluso dabu motīviem Žorža Braka garā, tad Elevators (1930) izbrīna ar industriālu tēmu un sarkanās krāsas centrējumu, kas vairāk iederētos PSRS palikušo kreiso mākslinieku jaunradē.
Netrūkst arī vārdu, kurus diez vai jāpieskaita latviešu mākslas kanonam vai zelta fondam, tomēr tie palielina izstādes izzinošo vērtību. Pamatā tie ir dažādu reālisma un impresionisma variantu adepti ar mēreni dekoratīvu noslieci un zināmu interesi par krāsas, triepiena u.c. formas elementu izkopšanu. Tikai speciālisti zinās tādus māksliniekus, kā, piemēram, Broņislavs Kondrāts, Augusts Zauers, Andrejs Šulcs, Oto Viduks, Harijs Ēberšteins u.c. Katrā nacionālajā skolā fona mākslinieku ir daudz vairāk nekā atzīto izcilību, un diez vai šo amorfo, bet tomēr tveramo kanonu koriģēt ir izstādes spēkos.
Izstādi pavada katalogs, kas pieejams arī digitālajā versijā www.latvijasmaksla.lv.