Sejas sastingušas pārlaicīgā nopietnībā. "Mūsdienu cilvēki ir nepatiesi fotogrāfa priekšā. Agrāko laiku fotogrāfijās ir liela nopietnība — jaunais pāris tā kā mūžībā, tā kā lielā atbildībā un patiesībā skatās fotoacī. Fotogrāfs agrāk akcentēja seju dziļumu, šodien — seju virspusi," saka grāmatas autore Latvijas Universitātes profesore, folkloras un tradīciju pētniece Janīna Kursīte. Zīmīgi, ka pētījums par Latgales kāzu norisēm iznācis vienlaicīgi ar citu Latgales kultūras bagātībai veltītu grāmatu — rakstu krājumu Vārkava: tradicionālā kultūra un mūsdienas (sastādītājas J.Kursīte un Jolanta Stauga, apgāds Madris), kas atspoguļo LU pētnieku un studentu veikumu 2004. un 2005.gada vasaras zinātniskajās ekspedīcijās Preiļu rajona Vārkavas novadā un Vārkavas pagastā.
Rituāls ar noslēpumu
Grāmata aizraujoši stāsta, kā Latgalē agrāk precējās, kā modināja, guldināja jauno pāri, kā noņēma vaiņagu un citas ar senajām kāzām saistītas lietas un izdarības. Tajā atrodams arī autores sarakstīts kāzu uzvedums, kas 2005.gadā notika Jasmuižā.
Iecere grāmatai nākusi nejauši. Raiņa muzeja Jasmuižā vadītāja Solvita Brūvere pirms gadiem četriem lūgusi Janīnai Kursītei uzrakstīt latgaliešu kāzu scenāriju, jo muzejā ar pašdarbnieku spēkiem gribējuši uzvest kāzas, lai atdzīvinātu seno tradīciju — Jānis Pliekšāns, kas vēlāk pārtapa par Raini, 1890.gadā pierakstīja Višķu pagasta kāzu ieražas, turpat blakus ir arī Jasmuiža, no kurienes nākusi autores vecmāmiņa. Uzvedums izdevies lielisks, ar jauno pāri, zirgiem un govīm, pūra vešanu un, protams, dziedāšanu. "Senajām kāzām bija ritualizēta norise, kur pamatvilcienos līgava ar līgavaini, kāzu dalībnieki zina, kas notiks, bet nezina konkrēti, kā tas notiks. Saglabājas viegls drebulis un neziņa par pārbaudījumu veikšanu, kāzu gatavošanas prieks. Kaut kas līdzīgs rotaļām bērnībā, kurām piemīt īstums, noslēpumainība, aizrautība. Senajām kāzām visos novados ir daudz kopēja, jo jebkurš rituāls paredz pāreju, un pārejai vajag pārbaudījumus, pārbaudījumu devējus un palīgus. Atšķīrās identitātes zīmes — tautastērpi, valoda (izloksne), kāzu terminoloģija, kāzinieku temperaments un citas nianses. Bet nianses jau ir tās, kas dod garšu," saka J.Kursīte.
Patika līgavainis
Arī pirmās kāzas, uz kurām mazo Janīnu līdzi paņēmusi vecmamma, bijušas Jasmuižā. Bērniem toreiz neļāvuši maisīties pa kājām, vairāk nācies skatīties uz visu no aizdurves vai no kakta. "Atceros, ka pirmoreiz dzīvē tā skaudri iedūra, ka tu redzi, bet kā caur stiklu, jo nevari neko mainīt, nepiedalies, tikai noskaties. Man ļoti patika līgavainis, abet līdz asarām un sirdssāpēm, bet tikpat, cik ļoti iepatikās, tik ātri arī aizmirsās, jo nekad vairs pie tiem radiem neesmu bijusi. Ēdienu smarža no tām kāzām palikusi — kūpošas gaļas bļodas, kaut kādi kraukšķīgi, mutē kūstoši apaļi cepumiņi." Toreiz vēl daudz kas bijis dzīvs no īstajām Latgales kāzu tradīcijām, tai skaitā apdziedāšanās. "Neviens neiedomājās, ka būtu uz lapiņām jāsaraksta pantiņi, šāva vaļā, vadoties pēc apstākļiem. Aicināja uz kāzām vai pusi ciema, trauku nepietika, aizņēmās. Lai varētu pēc piederības atdot, uz šķīvjiem katrai mājai bija iegravēta sava zīme."
Nenoplicinātā Vārkava
Janīna Kursīte atzīst, ka pašas jaunībā, kas iekritusi septiņdesmitajos gados, viņai licies, ka tāda kāzošanās ir novecojusi un garlaicīga. Bet tie arī bijuši gadi, kad kāzas lēnām noslīdēja uz tradīcijas imitāciju, kad skaitīja runas un dzejolīšus no špikera, viesus spieda dzert šņabi, sacentās dāvanu lielumā, galda smalkumā u.c. Tagad tradīcijas cenšas atgūt, taču tas nav tik viegli izdarāms. Tāpēc arī kopā ar studentiem būts daudzās ekspedīcijās, šī darba rezultāts ir arī apgādā Madris izdotais rakstu krājums par Vārkavas novada savdabību. Kā atzīst J.Kursīte, grāmata ir kā mēģinājums saglabāt to, kas dažādu teritoriālo reformu gaitā plicināts, pārdēvēts un nonicināts. Aprakstāmā vieta atrodas Preiļu rajonā un sadalīta starp Vārkavas novadu un Vārkavas pagastu. Līdz karam te bijis liels Vārkavas pagasts, daļa no tā pēc kara atšķērēta Sutru, Preiļu, Rožupes pagastiem, vēlāk ciema padomēm. Savukārt Vārkavas novadam pievienota daļa no bijušā Kalupes un Līvānu pagasta. Vārkavas novada centrs ik pa laikam mainījis nosaukumu — te Vecvārkava, te Vārkava II, te Upmala... "Iedomājies, ka cilvēkam ik pa desmit piecpadsmit gadiem mainītu vārdu. Tagad atkal būs pārmaiņas, pēc kurām var gadīties, ka arī paši vārkavieši vairs nesapratīs, kas viņi īsti ir. Agrāk novads bija teritorija, kurā runāja vienu valodu (izloksni), vienādi ģērbās, piekopa noteiktas tradīcijas. Arī senāk novadi bija ar dažādu ietilpību un saturu — kunga novads (pils, muiža, zemnieki ar zemi), tēva novads, bāleliņa novads u.c. Tagad grūti saprast, kas īsti ir novads, bet pēc teritoriālās reformas, ja tā izies paredzētajā veidā, baidos, ka būs liela ģerevņa un nenosakāmas krāsas, garšas, izskata putra. Vārkavā jau ir tāda putra.
Es ticu, ka vismaz suiti paliks pie savas noteiktās skābputras un sava novada. Nu nedrīkst, ka tikai nauda un ekonomiskā izdevība nosaka teritoriālo veidojumu aprises. Katrā novadā vēsturiski izveidojusies sava izloksne, savi stāsti. Saliec mehāniski kopā — izveidojas, kā igauņi sauc, mulgi kapsa, t.i., muļķu kāposti. Un pēc tam nevar beigt brīnīties, kāpēc visi bēg uz Īriju.