Kārteres darbos ir daudz apzinātu atsauču uz citiem rakstniekiem (Bodlēru, Marķīzu de Sadu), kā arī pazīstamu tautas pasaku jaunas interpretācijas. Arī Gudrie bērni iekļaujas šajā Kārteres žanrā, mudžot no atsaucēm uz Šekspīru. Jau divi no trim epigrāfiem vēsta par to: "Atkārtojiet Šekspīru!" (Kols Porters) un "Cik daudz reižu Šekspīrs zīmē tēvus un meitas; mātes un meitas nekad." (Elena Terija). Otrais epigrāfs iezīmē arī Kārteres mēreni feministisko trajektoriju, kas izpaužas arī šajā romānā.
Gudrie bērni sākas ar to, ka 75 gadus vecās londonietes Šānsu dvīņumāsas Dora un Nora saņem ielūgumu uz sava tēva Šekspīra varoņu slavenā atveidotāja sera Melhiora Hazarda simto dzimšanas dienu. Arī viņu dzimšanas diena ir tajā pašā datumā, kurā turklāt jubileja ir arī pašam Šekspīram - 23.aprīlī. Māsas ir izbijušas rēvijas dejotājas ar slavas uzplaiksnījumiem jaunībā, kas tagad dzīvo kopā ar trešo biedreni (iesauktu Ratiņkrēsls) namā, kas ož pēc kaķiem un geriatriskām kordebaleta dejotājām - sejas krēma, pūdera, naftalīna bumbiņām, veciem izsmēķiem, sastāvējušās tējas.
Klaiņotājkaķu iznesība
Dora ved lasītāju pagātnē - Londonas pagātnes glamūrā un postā, kurā abas reiz pamestās bārenītes izaug par slaikām dejotājām, "burvīgajām Hazardu meitenēm" ar "melniem matiem kā lakādu" un "kājām augot no ausīm". Viņas piedzīvo gan 30.gadu šiku, gan Otrā pasaules kara badu un draudus, gan Holivudu. Lieti piebilst, ka hazard tulko kā "briesmas". Meitenes ir dzimušas ārlaulībā, viņu izlaidīgajam, mākslinieciskajam tēvam Melhioram, tā teikt, garāmgājienā pavedinot nabadzīgu, jaunu londonieti. Ja var ticēt meiteņu feministiskās audžumātes "vecmammas" Šansas stāstītajai leģendai, meiteņu izvārgusī māmiņa, ieraugot jaundzimušās, pasmaidījusi un nomirusi. Dorai un Norai piemīt "tāds stils, ko var iegūt tikai nabadzībā, un viņu iznesība bija kaulainu klaiņotājkaķu iznesība".
Dora spilgtās krāsās un vijīgiem teikumiem stāsta par Hazardu ģimenes teatrālo aizsākumu ar vectēva Ranulfa Hazarda nevaldāmo, bohēmisko personību, brāžoties cauri kontinentiem, mīlas dēkām, slavai un norietam, pie reizes arī radot Peregrinu un Melhioru, tas ir, Doras un Noras tēvoci un tēvu. Hazardu ciltskoks ir nepārskatāmi savērpts ārlaulības sakaros, tā ir samudžināta šekspīriskas drāmas parodija ar daudziem dvīņu pāriem, uzdzīvi, asinsgrēku, romāniņiem, skandāliem, triumfiem un postu.
Romānu caurvij Doras un Noras ilgas pēc tēva, kurš ir mīļš, bet tikai garāmejot. "Melhiora acis, tumšas un seksīgas, gluži kā Londonas takšu saloni kara laikā. Šīs acis skatījās uz mums, bet neredzēja mūs, kad mēs tur sēdējām, starojošas, jo neko sev nevarējām padarīt, mūsu bezpalīdzīgā mute savilkās smaidā," atceras Dora. Tēvs viņas ignorēja, bet tēvocis Peregrins "izpleta rokas plaši kā spārnus un piekļāva meitenes, bārenes tik cieši pie vestes, ka viņas nobrāza vaigus pret viņa bikšturu pogām". Iespējams, vēl ciešāk Peregrins piekļāvās Dorai - asinsgrēka attiecībās. Par to romānā ir neskaidras norādes, bez moralizēšanas, bet tai pašā reālistiskajā, lepnajā dzīves rūdīto sieviešu tonī, kas caurstrāvo visu romānu.
Augstā zemā māksla
Meiteņu noraidījums no tēva puses izpaužas jo smeldzīgāk, jo viņu attiecībās arī vilkta robeža starp augsto un zemo mākslu. "Tēvs mina skatuves dēļus, ka tik turies, Šekspīrā, un mēs - tikko uzdziedājušas uz ielas," Dora atminas. Taču šī robeža gaist, kad viņas tiek uzaicinātas uz Holivudu, kur piedalās Šekspīra Sapnis vasaras naktī kičīgajā ekranizācijā Melhiora režijā. "Intuīcija man teica, ka nu jau pirms kāda laika esam pārkāpuši to smalko robežu, kas šķir kases gabalu no pilnīga pļukt, un viss inscenējums aizvien lielākā ātrumā virzījās uz katastrofu," secina Dora. Robeža starp augsto un zemo mākslu zūd arī pašā romānā, atgadījumiem pāraugot liktenīgās sekās, traģēdijai mijoties ar farsu.
Doras laimes brīdis pienāk, kad viņai tiek kāds gaistošs apliecinājums, kurā mirklīgi apvienotas viņas alkas pēc ģimenes, mīlestības un atzinības: "Šajā naktī, kas nu bija aiz muguras, es biju pirmo reizi mīlējusies ar puisi, un mans tēvs mani pirmo reizi noskūpstīja, un es uzzināju, ka mans vārds būs izgaismots Šeftsberijas avēnijā, un es vai smaku no prieka un bailēm par šo pasauli." Taču uz ilgstošu laimi viņa nav gatava pati, kamēr ir jauna: "Jaunībā es gribēju būt gaistoša, es kāroju mirkli, slavas brīža izdzīvošanu, asins pieplūdumu, aplausus. Plūc dienu. Ēd persiku."
Gudrie bērni ir Kārteres pēdējais romāns, ko 51 gadu vecā rakstniece pabeidza 1992.gadā - gadu pirms nāves. Spītējot saslimšanai ar vēzi vai tieši pateicoties slimībai, romāns beidzas ar vecās Doras triumfālajiem vārdiem: "Cik lustīga tāda dejošana un dzīvošana!"