Radās no sievietes

Brunči. Boriss Bērziņš. Gleznas, grafika, zīmējumi LNMM Mazajā zālē būs skatāma no 12.decembra. 14. decembrī Svētdienas sarunās muzejā par B.Bērziņa dzīvi un mākslu stāstīs izstādes kuratore Gundega Cēbere. Par saviem Brunčiem, iespējams, visprecīzāk teicis pats Boriss Bērziņš, ko izstādes aprakstā citē G.Cēbere: "Brunči? Radās no sievietes. Man jau neērti teikt, bet pakaļa atkal. Brunčus jau uz galvas nenēsā. Bieži uz laukiem esmu redzējis, ka brunčus tā pārmet pār krēslu. Nu, es piepolsterēju, kur ir gurns, lai būtu it kā atgādinājums,— labi izskatās! Man ir bloks ar zīmējumiem un arī grafikas. Gotiskie brunči, piemēram, — svārki uzmesti uz krēsla, un krēsla atzveltnes pīķi duras it kā cauri. Kaulaini — gotika. Šitie ir lauku barocco. Tad ir rokoko brunči — Ludviķa IV laiks —, tādi fifīgi. Tad man ir zīmējums bez uzspēles, tādi, kā ir, — reāli. Un arī ir labi. Tad ir izbalējuši brunči. Zaļgani. Un var redzēt iekšpusi, kas ir zaļa, bet virsējā drāna izbalējusi, vairs nav zaļa, bet pelēcīgi rozā. To es arī redzēju dabā. Tad ir izsēdēti brunči. To uz krēsla grūti parādīt, bet tie ir dāmai pie cūku kaušanas. Es redzēju, ka sieviete dara tā, ka griež tos brunčus apkārt, lai nav izsēdēti. Tad ir brunči ar ielāpiem, izberzti, novalkāti. Ļoti daudz ir. Veselu vēsturi var uzrakstīt par brunčiem, par to, kas tos ir valkājis." Formu bagātība un rakstura spilgtums Brunčos atklāj B.Bērziņa pasaules uztveres un mākslinieciskās domāšanas savdabību. Mākslinieka mīlestība pret ikdienišķām lietām, ķermeņiem un priekšmetiem izstādē novērtējama visā krāšņumā. Pats B.Bērziņš esot uzskatījis "brunču tēmu" par savu vizītkarti, un tieši tā viņam atnesa starptautisku atzinību — 1979.gadā par zīmējumu Brunči Klīvlendas 4.starptautiskajā zīmējumu biennālē Midlsbro Anglijā mākslinieks ieguva otro prēmiju. "Tie brunči mani ir laimīgi," teicis mākslinieks, raksturojot, ka tēma radusies no mēģinājuma paplašināt klusās dabas — ne tikai uzgleznot, pat ne labi, profesionāli uzgleznot, bet uzgleznot tā, lai var pateikt, kam brunči piederējuši. Tas ir latvisks pētījums, jo brunči (tieši brunči, ne svārki) ir kas mūsu kultūrā un sadzīvē dziļi ieaudzis. Sākot no darba brunčiem laukos līdz tautas tērpa svētku kārtai. Gan vienkārši, gan smalki, gan svinīgi, gan pagalam prozaiski. "Brunči arī sākumā bija kā joks, humoriņš. Vēlāk viss pāriet nopietnībā," sacījis B.Bērziņš. Visā nopietnībā minēt brunču likteņus skatītāji aicināti līdz 25.janvārim, vienlaikus izzinot arī latviešu glezniecības dārgumus.