Ar viņiem tikos vēlā vakarā stundā un nojautu, ka dienas piedzīvojumi mazajiem bijuši tik spilgti, ka pietiks vēl kādam laikam, ko atcerēties un par ko stāstīt mājas palikušajiem draugiem. Ceru, ka viņiem bija prieks satikties ar mani, jo es par piedzīvoto tikšanos biju ļoti priecīgs. Kāpēc?
Jāatzīst, ka bērni man lika pašam aizdomāties un atcerēties sevi tīņa vecumā. Par to, kāds satraukums un aizrautība bija doties kādā ekskursijā. Tā kā mana ģimene nebija turīgākā, šādi piedzīvojumi nebija īpaši bieži.
Runājot ar bērniem, atcerējos savas pirmās viesošanās reizes galvaspilsētā. No pirmās reizes atceros diezgan maz, jo šķiet, ka tā bija pirmā vai otrā klasīte. Toreiz bijām cirkā, un es pazaudēju naudas maku. Biju ārkārtīgi saskumis, bet labi cilvēki, kas bija pamanījuši nozaudēto maku, uzmeklēja manu skolotāju un atdeva viņai atradumu.
Savukārt otro reizi Rīgā biju jau nedaudz apzinātākā vecumā (dažus gadus vēlāk), un ārkārtīgi spilgtā atmiņa palika... Nē, nevis animācijas studija „Rija” vai muzeji, bet kaut kas cits un it kā pat pašsaprotams – brauciens pāri Vanšu tiltam. Rīgas torņu panorāma bija vienkārši neaprakstāma. Beidzot savām acīm redzēju kaut ko grāmatās un attēlos tik bieži skatītu!
Bet manas visspilgtākās atmiņas ir par lielajiem kuģiem, ko varēja redzēt, braucot pāri tiltam. Šķita, ka tas ir kaut kas nereāls, jo ko tādu pirms tam biju redzējis vien filmās. Šie skati ir spilgti iespiedušies atmiņā un joprojām kalpo kā mana Rīgas vizītkarte.
Bieži esmu dzirdējis viedokli, ka bērniem labāk rādīt savu tuvāko apkārtni, nevis vest uz Rīgu. Bez šaubām šim apgalvojumam ir gan argumenti par, gan pret, bet, manuprāt, katram mazajam Latvijas iedzīvotājam būtu jāredz sava galvaspilsēta „dzīvajā”. Tas palīdz saprast, kas Tu esi, kur Tu dzīvo un ka stāsti par tālo Rīgu, kur tik daudz kas ir iespējams, nav izdomāti.
Skaistus gaidāmos svētkus kā šiem jauniešiem, kas priecājās par galvaspilsētu, tā visiem labas gribas cilvēkiem.