Biju to ‘laimīgo’ sarakstā, kurš dažas dienas veltīja gultas režīmam. Pirmajās slimības dienās klājās traki – temperatūra pārstniedz 39 grādus pēc Celsija. Likās – esmu sprukās, jāmeklē pēc palīdzības. Mīļotā meitene ķērās pie tuvumā esošo ārstniecības iestāžu apzināšanas, kur varētu iegūt konsultāciju par to, kā jārīkojas situācijā, lai mazāk kaitētu kā sev, tā citiem. Informatīvajos raidījumos, kas skaļi zvanīja trauksmes zvanus, bijām dzirdējuši, ka pie saslimšanas simptoniem labāk palikt mājās.
Lūk, apzvanījām kādas piecas vai sešas ārstniecības iestādes (tagad šaubos, vai vienkārši dalīties savās pārdomās vai saukt konkrētās iestādes vārdos), kur visi bija tik aizņemti, ka pat brītiņu aprunāties bija jāizlūdzas. Tad, protams, nācās secināt, ka viņi (viņi – kā kurā sarunā, vai nu paši ārsti vai medmāsiņas) nevar sniegt konsultāciju pa telefonu, izsaukt ārstu uz mājām iespējams tikai izmantojot neatliekamās medicīniskās palīdzības starpniecību. Pašam likās, ka vēl nebija mirstamā kaite, tāpēc skaidri zināju, ka izsaukums būs nepamatots (pasargi, ja kādam citam tajā brīdī palīdzība būtu bijusi akūtāka!). Vienīgais, ko sazvanītie mediķi spēja ieteikt – griezieties pie ģimenes ārsta, lai tas brauc mājas vizītē. Arguments, ka mans ģimenes ārsts ir Maltā un tieši pēc viņa ietiekuma apzvanu tuvējās ārstniecības iestādes, izskanēja nesadzirdēts.
Nu, tā arī šis stāsts par ‘saņemto’ medicīnisko palīdzību beidzās, īsti nesācies. Secinājums skarbs – vai nu maksā bargu naudu, saucot ātros, vai... Vēl taču vari paciesties! Tik nesaprotu, kas pie šīs sistēmas vainīgs – finansējuma samazinājums vai tīri (ne)cilvēcīga attieksme.
Paldies maniem draugiem, kas pirms manis bija izslimojuši ar līdzīgām pazīmēm. Jā, zinu, ka tas nav pareizi, bet zāles nācās palienēt no viņiem. Tagad esmu pie pilnas veselības un lūdzu ārstus un citus atbildīgos cilvēkus, kas ikdienā saskaras ar pacientiem, izrādīt lielāku iecietību. Jo negriežamies pie jums taču tāpat vien!