Šie plāni ir ģeniāli!

Albumā publicēti 53 Rīgas un Ķīpsalas vēsturi atspoguļojoši plāni, zīmējumi, gravīras, gleznas, dokumenti, rasējumi, fotogrāfijas ar aprakstiem. Vēstures institūta pētniece M.Barzdeviča ir uzrakstījusi pirmo lielāko šīs salas vēsturi. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīcijas nodaļas vadītāja I.Miklāva savukārt atlasījusi grafisko materiālu un to anotējusi. Komentāru 1621.gadā izdotajai Rīgas pilsētas un apkārtnes kartei rakstījis mākslas zinātņu doktors Ojārs Spārītis. Daudzi izdevumā publicētie materiāli ir pirmpublicējumi. Lai labāk atspoguļotu materiālu, albums izdots A3 formātā un iesiets ar rokām. Apraksti sagatavoti latviešu, krievu un angļu valodā. Darbā izmantoti Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas, Zviedrijas Kara muzeja bibliotēkas, Valda Villeruša privātās kolekcijas, SIA Blankenfeldes muiža un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja materiāli. Var lasīt kā šodienas presi

Kad uzņēmums a/s RBSSKALS ar nolūku apzināt savas vides kultūrvēsturi izteica priekšlikumu par grāmatu, I.Miklāva neslēpj — sākumā šķitis, ka tas nav iespējams. "Tur nekas nenotiek, Ķīpsala tajā laikā nav centrālā sala vistuvāk pilsētai ar aktīvu dzīvi." Kad sācies pētniecības darbs, I.Miklāva secinājusi, ka stāstīt par Ķīpsalu saistībā ar Rīgas vēsturi nav nemaz tik sarežģīti. "Tirdzniecība attīstās Rīgā un atbilstoši uzreiz arī Ķīpsalas dzīvē, jo tur ir noliktavas, tur ir ērti pārkraut, tur ir piebraukšana. Vēl 1935.gada avīzē es lasīju, ka jābagarē, jātīra pilsētas kanāls un zeme jāved uz Ķīpsalu," izpētījusi vēsturniece. "30.gadu presi var lasīt kā šodienas. Tās pašas problēmas, nekas nemainās," ar smaidu piebilst I.Miklāva. Kā apstiprinot viņas teikto pusvārdā pārtrauc Vēstures un kuģniecības muzeja sienas pulksteņa pendelis, kuram laiks bimbināt apaļu stundu. I.Miklāva turpina — vienmēr uzmanības degpunktā bijušas satiksmes problēmas, kā jau uz salas dzīvojot. Starp citu, jau pirms Pirmā pasaules kara plānoja palaist tramvaja līniju uz Ķīpsalu. Tramvaju pārvalde jau bija rezervējusi zemi pieturai. Solījuši samaksāt visu solīto summu trīs mēnešus pēc kara. Aprakstā pie pastkartes Skats pie Rīgas upju tvaikoņa piestātnes Āgenskalna līcī (ap 1910.gadu) lasāms, ka Ķīpsalas iedzīvotāji satiksmei izmantojuši Rīgas pasažieru tvaikoņus. Pie salas bijušas divas pieturas: Balastdambis un Jahtklubs. Darbdienās maršrutā pilsēta—Balastdambis—Iļģuciems satiksme sākās jau no pieciem rītā un ilga līdz pat 21.20. Kuģīši kursēja ik pēc 15 minūtēm.

Vecais Ķīpis, kāpostu dārzi

"No pašiem pirmsākumiem mēs neko nevaram pateikt, jo galvenais mums bija publicēt šīs skaistās kartes. Tās ir saglabājušās, un sala kartēs iezīmēta tikai, sākot ar XVII gadsimtu, tāpēc mūsu albuma hronoloģiskās robežas ir no XVII gs. līdz XX gs. 30.gadiem," M.Barzdeviča, šķirstot lapas ar izsaucienu — šie plāni ir ģeniāli! —, sarunu vērš tuvāk savai mīlestībai — kartēm. Publicēta arī, iespējams, pirmā karte latviešu valodā Rīga līdz ar apvidu (1896). Pēc izdevēju iniciatīvas ir pielikti klāt arī Broces zīmējumi. "Bet šis ir vienas no Ķīpsalas sastāvdaļām — Burkānsalas — plāns. Te ļoti skaisti redzams, kā aizskalo ēkas, aizskalo zemi, dambju nav, nekas nepasargā. Viss šeit atzīmēts, kāda iedzīvotājam ir zeme, sēta, pirts…" Pastāvīgie plūdi ir šī karšu stāsta caurviju motīvs. Jau XVII gs. 40.gados, mēģinot pasargāt Daugavas kreiso krastu un salas no postošās straumes, no Mūkusalas līdz Ķīpsalai tiek uzcelta dambja josla. Taču Daugavas straume ātri vien izpostīja aizsardzības būves. Vēsturē iekļuvis drosmīgais Ķīpsalas zvejnieks Kalniņš, kurš pa Daugavu sekoja savai peldošajai mājai. XVII gs. 90.gadu vidū salā jau atradās 12 sētas, saimniekoja pārsvarā latvieši — Bērtulis Biete, Ansis Pālis, Ansis Rūss, Ģederts Krastiņš, bet divās mājas apdzīvoja Ķīpju dzimtas pārstāvji — Pēteris Ķīpis jaunākais un Pēteris Ķīpis vecākais, kura vārdā sala arī nosaukta. Salas iedzīvotāji bija pakļauti landfogta lēmumam Daugavas salu zvejniekiem nodarboties tikai ar savu amatu, kas aizliedza iekopt dārzus un turēt mājlopus, izņemot suni. Abas vēsturnieces uzsver, ka iedzīvotāji, protams, likumu centušies pārkāpt, iekopjot t.s. kāpostu dārzus. Visticamāk, tāds bijis arī vienam no salas bagātākajiem iedzīvotājiem — par lašu karali dēvētajam Mārtiņam Ludvigam Sēlim (Sēlam?), kurš 1906./1907.gadā pēc Jāņa Alkšņa projekta uzcēla jaunu divstāvu koka dzīvojamo māju.

Kas kopīgs tai industriāli rosīgajai Ķīpsalai ar studentiem, peldbaseinu, izstāžu paviljoniem un skaļiem koncertiem ar to Ķīpsalu, ko albuma izskaņā apdzied Hilda Vīka? "Tas, ka sports ir mazliet saglabājies, tas gan ir patīkami. Senatnē tur bija divi jahtklubi, airētāju klubs, arī peldētava. To varētu atjaunot," ar skatu nākotnē atbild I.Miklāva.