Silmaču «lieta»

Viņš atdod grāmatu ar vārdiem — ir visai labi, bet jums vajadzētu vēl aprunāties ar Liliju Ēriku. Žēl, ka viņa jau ir mirusi... Nu, vai vismaz ar Mirdzu Šmitheni... Jā, bet arī viņa ir mirusi. (Pauze) Vispār jau es arī jums varētu šo to pastāstīt... Bet diemžēl arī es esmu miris... Šajā brīdī es pamodos." Tas ir moto teātra zinātnieces Ievas Strukas grāmatai Latvijas Nacionālais teātris. Aiz priekškara, kas iznāk izdevniecībā Nordik. Teātra 90 gadu jubilejas dienā, 23.februārī, kā dāvanu to saņems katrs Nacionālā teātra darbinieks. Pasūtījuma darbs, ko nenosauksi par jubilejas brošūriņu. Jubilejai veltītajā sapulcē teātra galvenais režisors Edmunds Freibergs pamet ideju paskatīties, kā Nacionālais teātris ir reaģējis uz sava laika notikumiem, paceļot augšā savā laikā māksliniecisko padomju sēdēs un partijas sapulcēs runāto. I.Strukai ideja šķita tik aizraujoša, ka viņa pieķērās visiem 90 gadiem. Tapusi ļoti vērtīga, arī strīdīga grāmata, balstoties uz rīkojumiem, pavēlēm, dienasgrāmatu fragmentiem, apspriežu protokoliem, vēstulēm. Autores principiālā izvēle bijusi nerunāt ar aculieciniekiem, bet ļaut runāt dokumentiem. I.Struka apzinās, ka viņai var pārmest par pienācīgi neizgaismotu vienu vai otru NT vēsturē būtisku izrādi, bet par visiem periodiem dokumentālās liecības nav vienādi bagātīgas. Varētu arī jautāt, kāpēc autore nav veidojusi savu redzējumu par NT izrādēm. Atbilde: "Gribu ar milzīgu cieņu un apbrīnu pieminēt Liliju Dzeni. Ja viņa ir koķeti teikusi, ka nav savā dzīvē neko izdarījusi, ka vienīgā grāmata, ko viņa negribētu pārrakstīt, ir Triju aktieru dzīves par Maču dzimtu, tad es tomēr gribu iebilst. L.Dzenes Drāmas teātrī, kuru es tagad pārlasīju īpaši rūpīgi, nav jākaunas pilnīgi ne par vienu vārdu. Tajā ir tik izvērstas izrāžu restaurācijas un analīze, ka man likās nevajadzīgi iet šajās pēdās."Trešdaļu grāmatas veido dokumentāli materiāli. Aculieciniece un hroniste tu nevari būt. Kas ir tava balss šajā grāmatā? Varbūt konfrontētāja? Atsevišķu spilgtu notikumu izcēlēja. Man ir iespēja, zinot, kā attīstījās tālākie notikumi, kādas bija konkrēta lēmuma sekas, paiet laikā atpakaļ un pievērst uzmanību, ka tieši šis ir tas izšķirošais brīdis, kad rati sāka ripot no kalna. Otra lieta ir laiks. Ne velti katras nodaļas sākumā ir laikmeta raksturojums, kas aptver pēc iespējas plašāku problēmu loku, lai parādītu, kādas bijušas ideoloģijas nostādnes, kas ir noticis uz ielas, ar ko teātrim ir bijis jāsasaucas vai, tieši otrādi, — pret ko jāprotestē. Uz tavas grāmatas Pēteris Pētersons vāka ir izcēlums: Pēteris Pētersons vēstulē Ievai Zolei 1998.gada 8.maijā: "Jūs stāvat pārāk tuvu, lai izteiktos objektīvi." Vai tev šajā gadījumā nešķita, kā stāvi pārāk... ...tuvu?…es gribēju teikt — tālu. Tagad tev būs jāatbild arī uz savu izprovocēto jautājumu. Šāds aspekts (par tālumu) man pat nebija ienācis prātā, jo vēsturiski notikumi un teātra vēsture, pateicoties arī grāmatai par Pēteri Pētersonu, mani nebiedē. Man neliekas milzīgs šķērslis tas, ka neesmu piedzīvojusi tos vai citus laikus un redzējusi izrādes, kuras es nevarēju redzēt, jo nebiju piedzimusi. Kad tu sāki šo jautājumu, es domāju, ka tu gribi teikt, — ahā, tu stāvi pārāk tuvu Nacionālajam teātrim, lai spētu izteikties objektīvi. Tieši tā, droši vien, varētu jautāt, jo man, strādājot pie grāmatas, tomēr kādā brīdī nācās izšķirties, vai es to rakstu kā cilvēks, kas strādā teātrī, no teātra skata punkta, vai kā teātra zinātniece, kas visa mūža garumā vēro un analizē mākslas parādības un visu, arī konkrēto aprakstāmo objektu, redz no malas. Man likās, ka tāda iespēja rakstīt par NT ir citiem un ka man jāizšķiras par pozīciju atrasties iekšpusē. Es rakstu no teātra pozīcijām. It sevišķi par pēdējiem notikumiem, kuriem esmu bijusi klāt. Tā ka Pētersonam taisnība — varbūt es tiešām stāvu pārāk tuvu, lai izteiktos objektīvi. Vai tiešām nebija iespējams savienot teātra cilvēka un kritiķa pozīciju? Žēl, ka vēlreiz tiek atkārtota nepatiesība par to, manuprāt, pašā saknē aplami ierunāto "strīdu", ka kritiķi it kā nepieņem teātra demokrātismu un tradicionālo psiholoģismu, bet pieprasa būt "avangardiskam". Diez vai NT aktierim Jurim Lisneram būtu iespējams saņemt balvu kā sezonas labākajam aktierim, ja valdītu apzināti tendencioza teātra noniecināšana… Vai viņa loma nav vissmalkākais psiholoģiskais teātris? Es tomēr domāju, ja tu paskatītos uz visu, kas ir rakstīts par NT, tad saredzētu, ka ne vienmēr šie formulējumi, ko tad īsti gaida no NT, ir pārdomāti. Ļoti bieži tiek lietoti tādi nepierādāmi jēdzieni kā "dzīvs" un "miris" teātris, "absolūtie meli uz skatuves" vai "absolūtā patiesība". Man liekas, ka vismaz šobrīd tie kritēriji, pēc kādiem, šoreiz jāsaka, mēs, teātra recenzenti, rakstām par teātra izrādēm, nav vienoti — kas vienam liekas dzīvs, otram tāds neliekas. Tādēļ cepuri nost Valdai Čakarei, kas NT septiņdesmitpiecgadei veltītajā diskusijā min, kas viņu konkrēti neapmierina, kas viņas izpratnē ir šī teātra aktierspēle, no kā tā veidojas, ar ko tā atšķiras no citiem teātriem. Šajos piecpadsmit gados viņa ir vienīgā. Līdz ar to, man liekas, šis konflikts dažkārt ir pārspīlēts un teātra cilvēkiem pašiem par to ir citāda izjūta. Piekrītu, ka kritika dažkārt grēko ar intonāciju un ir pārāk vīzdegunīga. Tomēr V.Čakares formulēto "plastikāta sienu" starp zāli un publiku, ko vēsturiski Nacionālajā teātrī ir nācies piedzīvot tomēr biežāk nekā citviet, pamanījuši arī paši NT patrioti. Vaironis Jakāns 1963.gada februārī vēstulē Alfrēdam Jaunušanam: "/../Uz mūsu skatuves ir parādījies tirgus gulbīšiem līdzīgs mākslas darbs. Ar kaut kādu konfekšu papīrīšiem līdzīgu skaistumu mēs gribam nopirkt skatītāju. Šausmas!" Nedomāju, ka visas izrādes paši teātra cilvēki vērtētu vienādi — kā jāspēlē vai kas jāspēlē. Bet arī tas atšķiras no teātra recenzentu skatījuma. Viens piemērs par patiesību vai nepatiesību uz skatuves. Man pašai ļoti tuva izrāde bija Pētera Krilova 2006.gadā iestudētie B.Frīla Aristokrāti. P.Krilovs taču ir režisors, kurš izaudzinājis vairākas labas un mūsdienīgas aktieru paaudzes, un viņš strādāja ar modernu materiālu. Izrādē, manuprāt, nevienā brīdī nevarēja teikt, ka tas ir vecmodīgs spēles stils. Likās — tā varētu neuzrunāt ļoti plašu skatītāju loku, jo materiāls ir nopietns, bet pilnīgi noteikti šai izrādei, pēc visiem parametriem spriežot, bija "jāuzrunā" kritika. Tas nenotika. Tāpēc jēdziens, kas tad ir tas "dzīvais, mūsdienīgais, modernais" teātris, ir ārkārtīgi grūti nosakāms. Esi atzinusi, ka tavas iepriekšējās grāmatas Sarunas ar Māras Ķimeli iedvesmas avots ir S.Volkova Sarunas ar Josifu Brodski. Vai tu turēji prātā kādu paraugu arī šoreiz? Nē. Interpretācija, akcenti un pagriezieni, kas ir izcelti grāmatā, zināmā mērā ir mana subjektīvā Latvijas Nacionālā teātra vēsture 90 gadu garumā. Pirmām kārtām tie ir mani pašu suģestējoši atklājumi. Man liekas, ka man ir izdevies nedaudz kliedēt mītu par Raini kā sliktu teātra direktoru. Es domāju, ka konkrētajā situācijā Rainim nebija daudz citu risinājumu, kā vadīt šo teātri, un ka viņš to darīja pēc vislabākās sirdsapziņas. Man pašai bija liels atklājums, cik traģiska un mērķtiecīga bija viņa "aizvadīšana" prom no posteņa (preses un partiju līmenī). Vai otrs piemērs — ir pilnīgi brīnišķīgā apspriede 1954.gadā, kurā NT (tolaik Drāmas teātra) partijas sekretārs Rihards Zandersons vieglu roku saka, ka diez vai vajag atgriezties pie Skroderdienām Silmačos — tā taču tāda buržuāziskā nacionālisma ideju piesātināta luga, galu galā Vanags ir uzrakstījis Dailes teātrim jaunu padomju lugu. Vai nebūtu gudrāk ar Kultūras ministrijas gādību šīs lugas samainīt? Lai taču Dailes teātris iestudē tās Skroderdienas. Nav komentāru, kā viena cilvēka viens teikums — grūti pat teikt, vai dziļākās pārliecības pausta doma, vai bailes, vai karjerisms vai vēl kas cits, varēja izšķirt teātra likteni. Atlika tikai kādam piekrist, un Skroderdienas Nacionālajā teātrī nebūtu palikušas. Bet tieši ar padomju laikos iestudētajām Skroderdienām šī luga iegūst savu paliekošo vietu NT vēsturē, kāda tā ir joprojām. Šī luga ir NT zelta fonds un vizītkarte.Skroderdienu Silmačos lieta ir viens no daiļrunīgākajiem piemēriem grāmatā. Kas tikai attiecīgā laikā lugai nav pārmests: traucē "ebreju lieta", "nav audzinošas idejas", visi ir par daudz priecīgi, idilles aina pirtiņā jāsvītro — kāda gan idille var būt budzes Antonijas sētā, par Jāņiem nerunājot… Šīs lugas liktenī spoguļojas ne vien teātra, bet visa Latvijas vēsture. Jā. Cerams, ka neskanēs pārāk skaļi, bet es tomēr gribu atgriezties nesenajā pagātnē. Atgriežoties teātra restaurētajās telpās, kāds no kolektīva šaubījās — vai nevajadzētu greznākos tērpos, nevis Silmaču kostīmos?…Tad Edmunds Freibergs teica, un es gribētu, lai vēlreiz izskan šie vārdi: "Tanī brīdī, kad Nacionālais teātris sāks kaunēties no Skroderdienām Silmačos, šis teātris arī vairs nedzīvos tālāk." Tā tomēr ir dzīvības sula, kas iet gadiem cauri Skroderdienu izskatā un kur izaug visas aktieru paaudzes. Nav pārvērtējama mākslinieciskās padomes sēžu protokolu vērtība. Viens ir teorētiski zināt par padomju režīma mankurtismu, otrs — lasīt protokolētu Zelta zirga apspriedi, kurā tiek pārmests, ka vara jātnieks uz skatuves rādīts sarkanā krāsā, viņš ir zaudētājs, var rasties nevēlams iespaids. Un šādu traģisku anekdošu tavā grāmatā ir daudz. Cik tev bija jādomā par aktieru patiesajām izjūtām brīžos, kad nācās teikt: "Es savam tēlam kā kodolu ņēmu tēraudu" u.tml…? Tas nav tik vienkārši un skaidri atbildams. Strādājot pie grāmatas par Pētersonu un Gunāra Priedes dienasgrāmatām, es sapratu, ka pastāv mums šobrīd neiedomājama starpība, kā daži gadi šķir cilvēkus. Ir ārkārtīgi svarīgi, cik tev ir gadu tad, kad sākas un kad beidzas karš. Piemēram, kad Pēteris Pētersons, kurš dzimis 1923.gadā, runā par to, cik partija ir laba un kā gribas tai sekot, tad tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka viņa apzinātās dzīves pieredze ir veidojusies neatkarīgajā Latvijā, un ir skaidrs, ka tā ir spēle. Protams, ka viņš tāds nav vienīgais. Bet tad, kad es Gunāra Priedes, kurš ir dzimis 1928.gadā, dienasgrāmatā lasu par milzīgo saviļņojumu, kas skar Staļina nāves dienā, arī viņš tāds nav vienīgais. Tā jau ir pavisam cita paaudze, lai arī abus šķir tikai šie pieci gadi. Ir daudz jaunu cilvēku, kas, karam beidzoties, dzīvo ar ideju par jaunas labākas dzīves iespēju aizvien plašākam cilvēku lokam. Ļoti daudzi baiļu dēļ, sistēmas dēļ, audzināšanas dēļ, ideoloģijas dēļ, kara beigu dēļ, visdažādāko apstākļu dēļ nezina par to, kas notika Baigajā gadā, kas notika Padomju Savienībā un kas slēpjas zem Staļina vārda. Viņiem pa īstam ir šoks tas, kas atklājas Hruščova runā partijas XX kongresā. Tādēļ uzlikt kaut kādu zīmogu Staļina laika izrāžu apspriedēm ir neiespējami, un es centos iztikt bez novērtējuma. Protams, ir grūti noteikt, kā vārdā katrs no viņiem šos partiju un PSRS slavinošos vārdus ir teicis. Vai apzinātas karjeras labad vai apzinādamies, ka viņam pagātne nav tik tīra, lai viņš varētu netraucēti strādāt savā profesijā. Nedrīkst aizmirst, un tas šajos protokolos parādās, ka sienām ir "ausis" — arī tik demokrātiskā iestādē kā teātris. Iestājas arī aktiera pašaizsardzības mehānisms — viņš sāk to spēlēt jau kā lomu un pārbaudīt, cik tālu viņa aktieriskās dotības atbilst šādai vajadzībai — runāt piepacelti, patētiski. Jā, iespējams, bija arī spēles elements. Atmetot ideoloģijas daļu, uzskatāmi pierādās arī Māksliniecisko padomju labā loma — prakse, kas trūkst mūsdienu teātros. Dažkārt šajās apspriedēs ļoti konstruktīvi un vērtīgi tiek analizēti arī mākslinieciskie jautājumi, novēršot iespējamās nepilnības. Jā, man liekas aplam, ka šodien teātrī nenotiek tādas apspriedes. Lai arī spiestā kārtā, tomēr cilvēki skaļi izteica viedokli par kolēģu darbu. Ne tikai režisors par režisoru, bet arī aktieris par aktieri, un tas pilnīgi noteikti bija pozitīvais ieguvums. Tagad sarunas par mākslu pārcēlušās uz ģērbtuvēm un kafejnīcu. Vēl viena lieta, par kuru jārunā, zinot, ka vairs nekas nekur netiek fiksēts dokumentāri. Nākotnē būs praktiski neiespējami uzrakstīt teātra vēsturi, jo tai būs jātop no aculiecinieku atmiņām, kuras, kā mēs zinām, ar laiku mēdz deformēties, un recenzijām, kuras ir subjektīvas un pretrunīgas. Nākotnes vēsturniekiem nebūs dokumentāru liecību, kas ļauj uzburt ne tikai konkrēto izrādi, bet arī to, kas noticis ap šo izrādi — kā vērtēta un analizēta pati luga, kā izrāde tapusi, kā pieņemta, kādu rezonansi guvusi sabiedrībā, kā tas ir ietekmējis šīs izrādes mūžu. Tādu liecību diemžēl vairs nav. Ne tikai NT, bet visur mākslā. Man patika mākslinieka romantiķa, sapņotāja tēls ar "nereālo realitātes izjūtu", kā biji formulējusi. Ir karš, bet uz Pārtikas nodrošināšanas pārvaldi pilnā nopietnībā tiek sūtīts "lūgums izsniegt 3 kg miltu, kas nepieciešami A.Brigaderes lugā Kad sievas spēkojas. Aizkustinoša ir piebilde, ka "katrā izrādē nepieciešami 8 gab. pīrādziņi". Vai tu šo motīvu apzināti izcēli? Izcēlu, izcēlu (smejas). Tad, kad par vēsturi raksta teātra zinātnieks, viņš ļoti reti iedomājas, ka teātris nav tikai izrādes un režisoru koncepcijas, bet arī tehniskie darbinieki, budžets, dotācijas, izrāžu izmaksas u.tml. Tajās vietās, kur tam bija izšķirīga loma, man gribējās to pieminēt. Ja šodien teātrim kā Raiņa vadības laikā būtu 20% dotācijas, varētu segt tikai daļu no darbinieku algām, nerunājot par to, ka varētu iestudēt kaut vienu izrādi. Galu galā arī šī grāmata neiznāktu bez LDz finansējuma, tāda ir šodienas realitāte.Cits aiz cita pasauli atstāj lielie meistari. Šķiet, ka viņu vieta paliek tukša. Vai tev ir kāds minējums viņu lielumam? Mēs, protams, varam runāt par izglītības, kultūras līmeni vai par repertuāru, kurā aktieriem bija iespēja augt. Bet, ja nopietni, ir divas būtiskas lietas, kā objektīvi šajos laikos trūkst, un tas arī nosaka aktieru personību lielumu. Proti, nespēja emocionāli atvērties un būt atklātam. Būt siltam un jūtīgam cilvēkam, it īpaši uz skatuves, ir nemoderni un tā nav pieņemts… Aktieris no skatuves vairs neuzrunā no sirds uz sirdi, bet vairāk ar ideju, domu — prāta līmenī. Aktiera otrs pamatinstruments ir iztēle. Nav izgudrots cits līdzeklis, kā kopt iztēli, kā vien daudz lasot. Arī to šis laikmets jau cilvēkiem lielā mērā ir atņēmis. Topošie aktieri nāk tieši no tās sabiedrības, kurā mēs dzīvojam, viņi jau nedzīvo izolētā augsnē. Nav vairs iztēles, ko ir veidojusi lasītprasme un daba. Tam pievienojot lielu dramaturģisku lomu trūkumu un inteliģences vispārējā līmeņa pazemināšanos, rodas šis viduslīmenis, kurā nav spilgtu zvaigžņu. Svarīgi ir arī tas, ka agrāk cilvēki uztvēra teātri nevis kā vietu, kur strādāt, bet kā sapni, kur būt. *** Ieva Struka Beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, iegūstot mākslas zinātņu doktora grādu 2003.gadā Valmieras drāmas teātra literārās daļas vadītāja (1996—2001) Kopš 2004.gada strādā Latvijas Nacionālajā teātrī, galvenā režisora palīdze literārajos jautājumos Kopš 2006.gada Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniski pētnieciskā centra pētniece Grāmatu Pēteris Pētersons, Runcis, Sarunas ar Māru Ķimeli autore