Jaunās desmitgades latviešu dzejas aina uzrāda zināmas ilgas pēc "lielā
vēstījuma". Vienā gadījumā šī tendence realizējas iekšēji komplicētā
formā, kas tuvināta apziņas plūsmai (bagātīga sintakses, gramatisko
formu, teikuma konstrukciju izmantošana viena dzejoļa robežās,
asociāciju virknes). Spožākie šīs ievirzes pārstāvji tagadnes dzejā ir
L.Langa, P.Brūveris, R.Mežavilka, A.Manfelde, par dzīvo klasiķi
U.Bērziņu nemaz nerunājot. No jaunākiem pārstāvjiem, kam lielākoties
tikai gaidāmas pirmās grāmatas, var minēt A.Ogriņu, A.Surguntu,
A.Vigulu. Šī ievirze ir ģenētisks mantojums vēl no XX gs. 60.gadu
dzejas (O.Vācieša, I.Ziedoņa u.c.).
Otra ievirze šīs ilgas pēc "lielā vēstījuma" realizē ironiskā veidā.
Šobrīd spilgtākie šīs ievirzes pārstāvji ir Kārlis Vērdiņš un Ronalds
Briedis. Viņu dzejas valoda ir tuvāka konvencionālai izteiksmei, taču
šķietamā formas vienkāršība nozīmē to, ka šeit notiek ironiska, par
klišeju kļuvušo dzejas formu, žanru, motīvu apspēle, aiz kuras
atklājas, kas būtiskāks par spēli. Gan jāpiezīmē, ka postmodernā garā
ironizēt par formā komplicētu un masu kultūras "nesagremotu" mākslas
darbu ir ievērojami grūtāk (un, iespējams, neefektīvāk), nekā par
mākslas darbu, kuram masu kultūra ir atradusi savu, atpazīstamu klišeju.
Bet tātad par Kārli Vērdiņu. Lasītāja rokās ir nonākusi mākslinieciski
pabeigta un ļoti mērķtiecīgi veidota grāmata. Pirmkārt, par to liecina
tās asprātīgais mākslinieciskais veidols (māksliniece Zane Ernštreite)
— ironiska renesanses laikmeta grāmatas ietērpa imitācija ar paša
autora portretu a la Šekspīrs grāmatas iekštitulā un dzejoļos pieminēto
vietu karti atlokāmo vāku iekšpusē.
Otrkārt, tāpat kā pirmajos Vērdiņa krājumos, grāmatu nodaļas ievada
"dziļdomīgi" epigrāfi. Ko vērts no Raiņa pārfrazētais veltījums
grāmatas sākumā "Tev, vidusšķira!".
Treškārt, grāmatas beigās brīnišķīgs, gluži vai kopotu rakstu sējumam
piederīgs personu un vietu rādītājs, kurā pa vidu reālām un literārām
slavenībām pavīd arī tādas kā Svuoķis, Žvūkšķis, marsietis u.tml.
Tas viss sagatavo lasītāja garšas kārpiņas patīkamam un izsmalcinātam baudījumam. Šajā ziņā gaidas netiks pieviltas.
Un tātad — kādi ir šā baudījuma priekšnosacījumi?
Pirmkārt, salīdzinājumā ar pirmajām divām grāmatām Vērdiņš varētu būt
pieņemamāks tai lasītāju daļai, kas jutās šokēta no viņa dzejā
tēlotajām viendzimuma mīlas attiecībām. Šajā krājumā tās ir kļuvušas
neuzkrītošākas un asprātīgi iekļāvušās lielajā — ij pasaules, ij
Latvijas — kultūras ainā (Pasaku par vērdiņu, Sančo Pansas atmiņas
u.c.). Citiem vārdiem, ietērptas pieņemamākās drēbēs kā lieliskajā
tekstā Karavīri.
Otrkārt, lasītājs ir patīkami pievilts bažās par grāmatas tematiku. Par
spīti virsrakstam te nav darīšana ar dvēseles "iekšu" atklāsmi vai
intīmu grēksūdzi. Grāmatā mums pretī nāk nevis "Es" bet daudzi "esi",
resp., autora "maskas", "ādas", "tērpi". Tieši distance starp lasītāju
un autoru ļauj autoram bez smagiem dvēseliskiem zaudējumiem spēlēt
augstas un skanīgas raudzes spēli ar vēsturiskām un literārām
identitātēm un vēstījuma stiliem (piem., Skalbes pasaku stils — Pasaka
par Vērdiņu, Magnāta atmiņas, latviešu sociālistiskā reālisma
sākumposma stils Latvijas padomju RS biedra kandidāta atmiņas, trimdas
modernās dzejas klasiķu stils Balāde par trimdas meitenēm u.c.). Šī
spēle ir tik eleganta, ka vienā otrā vietā lietotie rupjvārdiņi
neaizvaino, bet piešķir personāža runai vajadzīgo smeķi.
Turklāt, jo literāri izglītotāks ir lasītājs, jo labāk viņš novērtēs
šīs literārās spēles fineses. Taču arī pa ausu galam savā pusaudzībā
dzirdējis par Raini, Mēnessmeitiņu, Skalbi, Lāci, viņš varēs "iebraukt"
tēmā.
Treškārt, Vērdiņš ir ļoti labskanīgs autors. To es saku, par spīti tam,
ka grāmatas lauvas tiesu veido dzejprozas teksti. Salīdzinot ar abiem
iepriekšējiem krājumiem autora prasme stilizēt un sintezēt dažādus
stilus ir sasniegusi augstāko meistarības pakāpi. Šajā krājumā kā šo
stilu virsvērtība ir autora "uztaustītais" jaunais latviešu valodas
šarms (pārfrāzējot E.Ādamsonu) — savdabīgs Latvijas pirmās brīvvalsts
nogales gadu literārās valodas analogs.
Un pat ja te nebūtu nekā cita ievērības cienīga, krājums tomēr ieietu
literatūras vēsturē ar nepārspējamo variāciju par latviešiem tik mīļo
Ibsena tēmu — Vēstulēm Solveigai.
Taču nobeigumā par kādu problēmu. Tā gan uz grāmatas autoru attiecas
tikpat daudz kā uz jebkuru talantīgu dzejnieku. Šo problēmu sauc: "Ko
tālāk?" Kā nākamajā grāmatā dabūt līdzsvaru starp elegantu, asprātīgu
stilizāciju un neviltotu oriģinalitāti un turklāt neekspluatētu trešās
grāmatas panākumu formulu? Pirmajos krājumos attīstības ceļš bija visai
skaidrs. No dzejas zemdegās sajūtama personiska lirisma (un savā ziņā
ievainojamības apziņas) uz aizvien meistarīgu spēli, tādā veidā
piejaucējot "zemo" un "augsto" publiku. Tomēr nezīlēšu, kāds būs
nākamais krājums. Vienīgais, par ko esmu pārliecināts — Kārlis
neizsniegs kritikas un publikas ērglim saplosīšanai savas aknas, kā tas
lemts liriskas ievirzes dzejniekam. Tā vietā ērglis dabūs ķirzakas
asti. Un kamēr kritika kopā ar publiku priecāsies par astes jautro
locīšanos, ķirzaka savā nodabā audzēs nākamo, rūpēdamās, lai tā būtu
vēl neparastāka par šo…
SpēlES
Kārlis Vērdiņš. Es. Apgāds Neputns, 2008, 104.lpp.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.