Starp politiku un poētiku
Garā nosaukuma — Variācijas par cilvēciskā redzējuma ierobežotības pārvarēšanu — autores, kuratores Māritas Mukonenas koncepcijas kopsavilkums ir robežu pārkāpšana un jaunas pieredzes ģenerēšana — uzstādījuma ziņā nekā īpaši jauna. Būdama zināms "laikmetīguma" etalons (fotogrāfijas, video un objekti, kuru uztverē tekstam un skaidrojumam ir liela loma), izstāde vienlaikus ir piemērs sociālas, angažētas pieejas teritoriālo un hronoloģisko mutāciju procesiem, kas plakātisku politiku mīkstina ar daudznozīmīgas formas poētiku. Tā Tuomasa Laitinena neparedzamā secībā mirgojošo neona cauruļu objekts — krustiņu un nullīšu spēle Volstrīta — ir krāšņs pats par sevi. Komentārā tiek uzsvērta finanšu pasaules ieguvēju un zaudētāju neparedzamība, bet impulsa tālākā trajektorija jau ir individuāla — uztvert to kā racionāli risināmu jautājumu vai vienkārši kā lietu dabas sastāvdaļu, kuras "paredzamības" uzspiešana radītu lielākas problēmas par sākotnējām.
Margināļu arhivētāji
Sociālās, etniskās utt. citādības arhivēšana ir aprobēts paņēmiens, redzēts daudz un dažādos kontekstos; šai skatē spilgtākais piemērs ir Joakima Eskildsena fotogrāfiju cikls Čigānu ceļojumi, dokumentējot čigānu dzīvesveidu atšķirīgās valstīs. Brīdinošie teksti ceļ trauksmi par viņu apspiešanu un marginalizēšanu (diemžēl arī vietējā situācija, kad pirmās nāk prātā stacijas tuneļa kabatzagļu bandas, neko citu nesola), savukārt bildes demonstrē milzumu pašcieņas un pašpietiekama skaistuma, par spīti acīmredzamām nabadzības pēdām. Ko vērta vien ir meitenes mugura sarkanajā jakā ar garajām bizēm vai padzīvojušā resnīša vannošanās! Līdzīgi kā Intas Rukas lauku ļaudis, viņi nav sociālas kritikas instrumenti, bet drīzāk citādie, kas nedaudz vilina ar brīvību no normu, pienākumu un statusa spīlēm. Mazliet līdzīgā, tikai tekstuāli vēsturiskā griezumā orientēts Jāko Heikiles darbs Neizstāstītie likteņi — armēņu diasporas portreti un īsi atmiņu fragmenti par turku genocīda epizodēm, tomēr atpaliekot vizuālajā izteiksmībā. Par nesaprašanos un vāriem sapratnes asniem ir arī Anu Pennanenas video par igauņu un krievu jauniešu attiecībām, lai gan etniskās citādības piesārņojums ar padomisko nostalģiju nesola vieglus risinājumus.
Vistiešākais mākslas un politikas saplūsmes paraugs ir Sašas Hūberes Rentyhorn — pasākumu kopuma dokumentējums, lai pārdēvētu kādu Alpu smaili, nomainot rasista Luisa Agasisa vārdu pret viņa noniecinātā "zemākās rases" pārstāvja verga Rentija vārdu. Cīņu pret rasismu postsociālisma zemju kultūrapziņā nenoliedzami ir diskreditējusi padomju propaganda (kādā starptautiskā seminārā gadījās redzēt smīnus Austrumeiropas pētnieku sejās, klausoties amerikāņu aizrautīgajā diskutēšanā par melnās identitātes niansēm), tomēr darbs, protams, aktualizē Rietumu kolektīvās "vainas" jautājumu. Šīs vainas pārspīlējumi gan draud aizmiglot neapstrīdamo faktu, ka brīvības un vienlīdzības jēdzieni arī ir to pašu agresīvo vergturu un kolonizatoru kultūras produkts. Bet šāds simbolisks akts tomēr var pavilkt zināmu svītru zem praktiski vairs nelabojama ļaunuma — tāpat kā Krievijas diez vai kādreiz sagaidāmā atvainošanās Baltijai.
Vērotāji
Īpašas attiecības ar dabu noteikti nav tikai glezniecības privilēģija. Adela Abidīna skudras, kas grauž no cukurgraudiem būvētu mošeju, Sannas Kannisto filmētā bišu zumēšana un varžu cīņas ir meditatīvi, "ievelkoši" video, kam var izrādīties maz sakara ar tekstuālajiem skaidrojumiem laikmetīgās sofistikas garā. Pavadošo tekstu diktatūra ir labi zināma problēma, reizēm aizplanējot stipri tālu no paša objekta. Tā Sepo Renvala darbam Planēta zeme — Enciklopēdija, kurā kaleidoskopiskā ātrumā mainās attēli no dažādām XX gs. sākuma enciklopēdijām, vajadzētu skatītājam likt "apzināties klasifikācijas bezjēdzību un varmācību" un atklāt "enciklopēdijas apslēpto ideoloģisko struktūru", lai gan tīri vizuālā līmenī tas ir stāsts par uzmanības fiksēšanas neiespējamību. Jani Ruskikas Batbox/Beatbox vizualizē sikspārņa lidojumu un orientēšanās veidu, kas pārtop no dabas civilizācijā ar hiphoperu ritmiskajām improvizācijām. Sini Pelki video Pasāža gribot negribot atgādina par Ērika Boža putekļu pētījumiem, kas gan rezultējās krietni iespaidīgākās formās; somu mākslinieces fiksētie projektora iekšienes putekļi jau gluži vai tiecas uz baltā kvadrāta tukšuma kontemplāciju. Jari Silomeki fotogrāfiju sērija Mana laika dienasgrāmata šķita veiksmīgākais paņēmiens, kā sasaistīt ikdienišķus vizuālus iespaidus ar personiskiem un globāliem notikumiem, starp kuriem, strikti ņemot, jau nav nekādas saistības. Piemēram, starp Vecrīgas jumtu skatu saulainā ziemas dienā un uzrakstu "diena, kad Hamīds Karzajī Kabulā nodeva amata zvērestu". Tomēr mākslas darbs ir (banāli!) tilta projekts starp autora un skatītāja pieredzi — bez izdošanās garantijas, bet ar uzdrīkstēšanās pievienoto vērtību.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.