Strēlertes skaidrā balss

Es varēju lepni atbildēt: jā, protams, mums drīz būs viņas Rakstu pirmais sējums. Tagad šis sējums ir izdots un, pēc manām domām, tas ir viens priecīgs notikums. Dzejniece Veronika Strēlerte (1912—1995) devās trimdā uz Zviedriju 1945. gadā un lielāko daļu mūža pavadīja tur. Pirms tam viņai Latvijā paguva iznākt divi dzejoļu krājumi Vienkārši vārdi (1937) un Lietus lāse (1940). Rakstu pirmajā sējumā publicēti gan šie krājumi, gan Strēlertes raksti par literatūru un vēstules. Strēlertes vārds saistās vispirms ar skaidru, izsmalcinātu dzejas formu, ar klasiķes tekstiem cienīgu atbilstību starp dzejas rindās izteikto domu un ritmu, atskaņām, valodas mūziku. Disciplinētā forma slēpj jūtīgas, bet atturīgas personības pārdzīvojumus, kuriem nav ļauts izpausties tieši un afektēti — lasītājs to aprises var nojaust vien caur grodā, viegli ritošā teksta zīmīgajiem tēliem. Lielākā un labākā Strēlertes tekstu daļa ir mazi un rāmi pārdomu dzejolīši. Tie sākas ar vienkāršām, labi pazīstamām lietām, lai divos trīs pantos aizvestu lasītāju projām no parastības un ikdienības, liekot atbalsoties nojausmām par kādu citu esamību, nemateriālu pasauli, kuru mums nav lemts ne redzēt, ne aprakstīt. Arī dzejniece var tikai dot mājienu par to kādā gaismas stara, vēja šalkas vai nakts tumsas pieminējumā. Pacietīgs lasītājs to sajutīs un izbaudīs. Rakstu un gara acīm redzu mūsdienu dzejas lasītāju, kurš, iespējams, vīpsnās par šādām dzejas kvalitātēm — sak, vai nu mēs neesam gana skolā atēdušies liriskus pantiņus ar atskaņām?! Dodiet mums dadaismu un sirreālismu ar ekspresionismu pa virsu, pārdrošus eksperimentus, gļukus un provokācijas! Šitā ir kārtējā latviešu dzejas, tipa, klasiķe, ja? Atbildei būtu jāsaka: patiešām, mūsdienās tādu dzeju tikpat kā vairs neraksta. Taču tā pagātnes literatūras daļa, kuru esam spējīgi uztvert par paliekošu vērtību, mūs piesaista tieši ar savu atšķirīgumu no mūsdienu pieredzes. Veidenbaums mums ir mīļš tāpēc, ka joprojām spēj laikmetīgi runāt savā XIX gadsimta balsī, un arī Strēlertes balss skan pievilcīgi par spīti krietnajam laika sprīdim, kas pagājis kopš šo dzejoļu sarakstīšanas. Šajā sējumā apkopoti Veronikas Strēlertes 30.gadu darbi. Kā zināms, tas ir laiks, kad pēc Ulmaņa apvērsuma kultūrā tika atbalstīti apliecinoši darbi ar nacionālu tematiku. Dzejnieki rakstīja poēmas par Latvijas varenību, teiksmaino pagātni, jauncelsmi un zemnieka svētīgo darbu. Jānis Medenis izgudroja visvisādas jaunas metriskās kombinācijas, Eriks Ādamsons meditēja par latvisko šarmu, šādi tādi mazāki gariņi dziedāja slavas dziesmas Ulmanim un valsts diženumam. Interesanti ir lasīt, kādas pēdas šī gaisotne atstājusi Strēlertes dzejā. Abi viņas šī posma krājumi noslēdzas ar liroepiskas nodaļām, kurās lasāmi galvenokārt senatnes tematikai veltīti dzejoļi (Zobens ceļu parādīs, Jersikas izpostīšana, Senā Latvija), ir arī pa kādam tagadnes slavinājumam (Rīgai, Jaunā dzīve). Iespējams, šie teksti pieder pie gaumīgākajiem, kas sarakstīti par Ulmaņlaiku mākslas tēmām (sevišķi tas sakāms par senatnes motīvu tematisko un metrisko daudzveidību un fabulas pavediena meistarīgo savērpumu), taču mūsdienās tādas rindas kā "Ai tautas cēlums, atkal augšāmcēlies,/ Kā debess spodrums tava gaisma viz!" (dzejolis Jaunā dzīve, 149.lpp) izraisa vien skumju smaidu, apzinoties, ka pāris mēnešus pēc šī dzejoļa publicēšanas krājumā Lietus lāse viss lielais tautas cēlums tika izkliedēts kā rīta migla. Bet tas jau ir cits Strēlertes dzīves posms, ar ko iepazīsimies otrajā sējumā. Sējumā publicēti arī vairāki Strēlertes raksti par literatūru. To vidū izceļas apjomīgais pētījums Piezīmes par franču un itāliešu dzejas latviskojumiem 1918—1938, kurā Strēlerte ar trenētas romāņu filoloģes aci izvērtē Latvijas brīvvalsts laikā publicētos šo tautu dzejas tulkojumus, pedantiski sekodama, vai latviskā versija atbilst oriģināla burtam un garam. Interesanta lasāmviela ir arī Strēlertes vēstules. Tuviniekiem rakstītās atklāj jaunas nianses dzejnieces portretam jaunībā — parakstītas ar mīļvārdiņu Čižka-Miška, tās asprātīgi un detalizēti vēsta par ārzemju ceļojumiem un ikdienas dzīvi Rīgā. Zinot Strēlertes dzejas smalkumu un atturību, pārņem sajūsma ieraugot, kā viņa noslēdz kādu no vēstulēm, pieminot savu mīļo māsiņu: "Ja tā kaza nerakstīs, es nošaušos" (247.lpp). Savukārt kolēģiem rakstītās vēstules atklāj dzejnieces tā laika ieceres, piemēram, kopīgos plānus ar Laimu Akurateri radīt itāliešu renesanses dzejas izlasi, kurā "Laima Akuratere kā jau dižciltīga dāma ņem nopietnus un kārtīgus dzejniekus", savukārt "V.Strēlerte kā jau vēja grābslis nodarbotos ar vieglākiem ļaudīm" (250.lpp). Cienītais lasītājs, protams, sapratīs, ka šāda mēļošana tikai liecina par Strēlertes pašironiju — viņas tulkojumi ir manta, kas nostrādāti rūpīgi un izturējuši laika pārbaudi, piemēram, N.Makiavelli Valdnieka tulkojums pēc ilgu gadu aizmirstības tika atrasts par labu un publicēts grāmatā 2007.gadā. Veronika Strēlerte pieder pie tiem latviešu klasiķiem, kuru darbus nav kauns lasīt arī mūsdienās. Reizē ar pateicību apgādam un sastādītājai lai izskan vēlējumies drīz vien turēt rokā arī pārējos trīs iecerētos Rakstu sējumus.