Totēmi

Felikss B. turpina90.gados ar pseidonīmu Felikss Baranovskis (jābilst, ka romānā Šampinjonu derība aktīvās sēņu lasītājas no Latgales vārds ir Īva Baranovska) retam zināma persona publicēja vairākus tekstus, kuri bija savam laikam gluži nepierasti vai pārāk prasti. Šī persona bija Laima Muktupāvela, kura nez kāpēc bija iedomājusies stāstīt patiesus dzīves stāstus, kas nu nebūt neiederējās tā sauktajā postmodernajā kultūrā. Šķiet, viņa bija ieprātojusi, ka, nonivelējot rakstīto vārdu līdz metaforām vai alegorijām, tas zaudē savu dabisko raitās izteiksmes veidu un kāri (nezaudē gan, un to aprāda viņas jaunais krājums!).Lai arī 90.gadu otrā puse bija laiks, kad tapusi daļa no 2004.gadā publicētajiem Noras Ikstenas un Andras Neiburgas stāstiem, Muktupāvelu būtu pamats uzskatīt par sižetiskās stāstniecības dīdītāju vēl tajos ne visai senajos gados. Tomēr ar gluži citu ievirzi, proti, ne tik daudz aprakstīt kādu eksistenciālu vai sadzīvisku samilzumu padzīvojošu cilvēku šķietamā parastībā, bet gan taujāt pēc attiecībām, kādas izveidojušās vīrieša un sievietes dažādu saskarsmes formu rezultātā. Tas nav nekas nebijis, tomēr Muktupāvela māk sevi vārdos pasargāt, izmantojot veselīgu ironiju, pat skepsi, nenovedot vārdniecību līdz farsam. Līdz ar to krājums Totēmi ir likumsakarīgs un tematisks krājuma Ducis (2002) un romāna Cilpa (2003) turpinājums.Zvēru dīdītāja90.gadu vidū iecerētais Muktupāvelas pirmais stāstu krājums izdots netika, un viņai paveicās debitēt ar romānu. Tā ir visai prātīga prakse, kuru latviešu izdevēji varētu gan likt aiz auss. Ne jau lai kādu mocītu, bet lai prozaiķis parāda, ka ir spējīgs savērpt arī lielāka apjoma tekstu, ne tikai sadrumstalotus vēstījumus. Krājums Ducis diez vai bija izcila stāstu grāmata, tomēr patīkami sildīja, jo izteica ne tik daudz tradicionālo dzīves sūrmi, cik prieka kāri Latvijas lauku iedzīvotāju ikdienībā. Šīs norises tika paceltas gluži vai kosmoloģijas līmenī.Jaunajā krājumā tiek piekopta līdzīga tieksme — šoreiz dažādi dzīvnieki likti kā atpazīšanas zīme, kā cilvēcisko veidolu piederumi. Tāpēc lasās labi, tikai brīžam kaitina publicistiskas izteiksmes īpatsvars un pirmās personas vēstījums, jo rādās, ka patiesā un iedomātā autore ir tāda pārlieku saskaldīta personība, tāda kā šizofrēnijas pārņemta zvēru dīdītāja. Bet to jau var atrunāt ar to pašu valodu, ja ļaujas kārdinājumam to uztvert par īstenības veidotāju. Atsaucoties uz Sosīra teoriju par vispārējām zīmju sistēmām, ko viņš pats nodēvēja par semioloģiju, cilvēks nav uzlūkojams par nozīmju centru un avotu. Sosīrs uzskatīja, ka neviena parādība nav iedomājama ārpus valodas, ka zīmes nozīmi iegūst tikai saistībā ar citām zīmēm (zaķis, kaķis, baķis). Varam pieņemt variantu, iespējams, ideālistisku, ka realitāte tiek atvasināta no valodas, jo tieši valoda konstruē pasauli. Bet tas tā, tikai aizbildinājumam.Ikdienišķais sparīgumsKas tad rakstnieci interesējis šoreiz? Ar Latvijas laukiem un Laimu Muktupāvelu sākot, ar klejojumiem pa pasaules nostūriem, radīšanas priekiem un mocībām noslēdzot. Ir arī tādi teksti, kuri īsti nav rada jau zināmajam Muktupāvelas rokrakstam, tādi, kuri izspraucas ārpus ikdienības, mistikas un likumsakarībām, lai parodētu interviju (Nepublicēta intervija, mīlot mūžam otro) vai pārstāvētu izteikti ritmizētu prozu (Mīlas stāsts par mīļāko. Ēdienu). Tomēr stāstus vieno sparīgums, ar kādu autore rada savus tekstus par vīriešu, bērnu, literatūras radīšanu un ikdienību: viss viens, vai tā būtu pati autore vai sieviete, kas sadomājusies par citu sievieti esam. Es dēvētu to par ikdienišķo sparīgumu, kas bija tik neierasts 2002.gada romānā Šampinjonu derība un iemantoja tik apbrīnojamu popularitāti. Pat karojošo sparīgumu un nesamiernieciskumu ar pusmūža sievietes ikdienību un vājībām (jau Īva Baranovska un Emīlija Benjamiņa bija spilgti un aktīvi sieviešu tēli sabiezināti maskulīnā sabiedrībā). Totēmu sievietes ir tikpat aktīvi veidojumi — viņi iekāro mantu, spriež par kultūru, ģimeni, vīrišķiem. Vīriešu tēliem gan tikai tāda piedevas funkcija, kā sugai, kas sastopama vairumā apdzīvotās vietās, un to atkal var saprast — cik nu tos stāstus šis dīvainais radījums spēj izlasīt! Tie jau vairāk sievietēm adresēti. Piemērs tam Apjukuša Falla mīlas stāsts Afrodītei par rakstnieku, kurš izmisīgi vēlas pārtapt par sievieti, pirmscilvēku: "Viņš lēnām sāk pogāt vaļā savu izšuvumiem rotāto blūzi. Nelikdamies zinis par manu izbīli, viņš ar saviem lielajiem, slaidajiem pirkstiem atknibina podziņu pēc podziņas. Parādās rozā krūšturis, un, par spīti stingajam klusumam Teātra bārā, viņš atsedz baltu krūti. Nenozīstu sievietes krūti. Šķiet, ka man pašai sāk niezēt vaigi. Knieš. Sāk augt bārda. Un pauti sāk spiest. Jāpakasa (135.lpp)." Ezera spēja taisīt prozu no jebkā, Muktupāvela mēģina jebko par tādu sataisīt.No vispārīgā pie konkrētā — tā tiek veidota tekstu idejiskā ietilpība, piemēram, Mīlestības stāstā par mīlu uz rakstniecību rakstniece Laima piedzīvo kosmētisku vardarbību un kļūst nepieklājīgi jauna, zaudē daļu no savas pieredzes. Tāpēc teksta sākumā izmantota epizode ar čūsku, kura nomet ādu. Daudzos tekstos veidoti sastatījumi (cilvēks — dzīvnieks) uz līdzības pamata. Cits variants, kā paspilgtināt ideju, — viņa izmanto refrēna veida teikumus un atkārtojumus.Muktupāvelas mīlestības stāstu krājums kompozicionāli veiksmīgi iecerēts un izveidots kā veselums trīs daļās, kura centrā ir "es" (...es esmu es, ...tu esi es, mēs esam es). Proti, par situācijām, kurās pierādās sievišķā un vīrišķā tradicionālā pretišķība un cīņa, kas allažīgi noved līdz konfliktiem un strīdiem. Valoda ekspresīva, sižeti dažbrīd pat sprauni. Tagad šie dzīvnieku dīdītājas stāsti jau dzīvo kā daļa no "mēs".