Uzburtā vieta

Vairākas esejas ir publicētas žurnālā Rīgas Laiks, kaut kas ir bijis arī Kultūras Dienā (likās nedaudz dīvaini, ka grāmatā nekur nav norādīts uz šo faktu). Jāuzteic dizains, jo (atsaucoties uz britu komiķu Fenčas un Sondersas frāzi: "Uz šo gleznu ir ļoti viegli skatīties") šo grāmatu ir ļoti viegli lasīt - viss no iesējuma un papīra līdz burtu izmēram un maketam padara to ērtu un saskanīgu ar saturu.Kas ir Tālis Tisenkopfs? Vai Tālis Tisenkopfs ir jauns rakstnieks? Ja jūs uzdodat šos jautājumus un esat lasījuši Uzburtu vietu, es labprāt dzirdēt jūsu vērtējumu. Manu skatījumu neglābjami ietekmē tas, ka es zinu Tisenkopfa pamatnodarbošanos, proti, viņš ir sociologs. Redz, arī Viestarts Gailītis (Diena, 26.07.2007.) neaizmirst šo faktu un atkārto - sociologs saka to un socioloģijas profesors dara to, viņš ierosina arī salīdzinājumu ar Edmunda Valdemāra Bunkšes pieeju ģeogrāfijai, kas ir apzināti konstruēta kā atšķirīga no akadēmiskās un empīriski zinātniskās ģeogrāfijas (sk. Karogs nr.3, 2007).Tisenkopfs salīdzinājumu noraida, uzsver, ka šī nav zinātniska grāmata un drīzāk pietuvināma daiļliteratūrai. Tomēr gluži uz vārda ticēt negribas. Kaut vai tas, ka Tisenkopfs sociologs specializējas reģionu pētniecībā, kas ietver arī vietas pētniecību, liek šaubīties par autora spēju uz rakstīšanas brīdi izslēgt savas personības akadēmisko pusi. Piemēram, Pēteris Bankovskis, komentējot Rīgas Laikā publicēto tekstu Uzburtā vieta, kas iekļauts arī krājumā, to uztvēra kā alternatīvu pozitīvistiskajai socioloģijai (Rīgas Laiks, nr.10, 2005). Bankovskis toreiz slavēja neakadēmisko sociologu rakstības veidu, norāja akadēmiskos zinātniekus par skaudību un netieši izteica aizdomas, ka, ja vispār "akadēmiskās sociālo zinātņu aprindas" Latvijā pastāv, tās diez vai novērtē Tisenkopfu.Tisonkopfs nepārprotami ir Latvijas socioloģijas "establišmenta" pārstāvis un veiksmīgi darbojas dažādu institūciju pasūtītu grantu darbā, krājot un apkopojot datus. Tieši tāpēc eseju rakstīšanas un izdošanas fakts ir uzmanības vērts. Tas īpaši nozīmīgs kaut vai tāpēc, ka humanitāro zinātņu pētnieki un studenti reti mēģina kritiski palūkoties uz faktu mehāniskas vākšanas un aprakstīšanas praksi, kas ir ļoti izplatīta. Ja Tisenkopfs būtu uzrakstījis romānu vai dzejoļu krājumu, tas šajā ziņā nebūtu tik interesanti. Kad akadēmiskais pētnieks raksta ļoti tēlainu grāmatu par tēmām, kas saistītas ar viņa akadēmiskajiem pētījumiem, tas tomēr ir izaicinoši. Tā ir provokācija, kurai vajadzētu iedarboties gan uz pašu autoru, gan lasītājiem, kas grib uzzināt, ko uzrakstījis socioloģijas profesors.Kad redaktore piedāvāja rakstīt recenziju, nebiju pārliecināts, vai man jāļaujas šai provokācijai. Grāmata noteikti nav "manā stilā". Tā ir pārāk maiga, pārāk tēlaina, kaitina atsauces uz saulrietiem, vēja pūsmām, mākoņiem, kas pašķiras utt. Es principā nevaru ciest salīdzinājumus literāros tekstos, it īpaši cilvēku salīdzināšanu ar skudrām. Tomēr viena no grāmatas īpatnībām ir tā, ka šis teksts notur uzmanību. Pat tad, kad liekas, nē, es taču nelasīšu par vēja pūsmām, gribas atgriezties un izlasīt līdz galam, turklāt uzmanīgi. Nav sajūtas, ka tu zini, kas būs teikts nākamajā teikumā, nākamajā lappusē, kā tas dažkārt gadās ar tēlojumiem.Esejas patiesībā ir visai dažādas. It kā dominē ceļojumu apraksti. Grāmata iesākas ar eseju par autora braucienu pa Latviju, bet vēlāk braucienu ģeogrāfiskais areāls paplašinās. Dažkārt atsauce uz ģeogrāfisko vietu tikai pavīd fonā, un autors pievēršas cita veida vietām - kafejnīcām, lidostām, veikaliem. Un dažkārt arī tās kalpo tikai par iemeslu pārdomām, teiksim, par to latviešu paaudzi, kas uzaugusi Padomju Savienībā. Visas esejas it kā vieno vietas tēma, tomēr šis jēdziens ir mānīgs. Līdzība ar Bunkšes "cilvēcīgo ģeogrāfiju" ir nosacīta tāpēc, ka cilvēcīgam, subjektīvam vides apjēgumam veltītas tikai dažas no esejām. Kā vienu no veiksmīgākajam var minēt eseju par Venēciju. "Vieta" šajā krājumā galu galā nenozīmē neko citu kā norādi uz konkrētu notikumu, kas notiek konkrētā laikā un vietā. Tālāk jau autors rīkojas patvarīgi, izmantojot šo konkrēto notikumu, lai pastāstītu par vietu, cilvēkiem, sabiedrību, dzīvi vai sevi.Es būtu vēlējies kaut ko vai nu informatīvāku, vai vispārinošāku. Varbūt tāpēc man visinteresantākās likās socioloģiskās esejas, piemēram, Izraidīšana no supermārketa, kurā autors apraksta savu versiju par lielveikala apmeklējuma pieredzi un nozīmi. Toties ar ceļojumu vērojumiem ir tā, ka, protams, katrai vietai piemīt tādas iezīmes, ko var atklāt arī nejaušs būtībā distancēts vērojums, un varbūt dažreiz tas pasaka pat vairāk nekā biezu grāmatu un ceļvežu izlasīšana, tomēr pazinēja stāsts ir citāds, un, manuprāt, Tisenkopfa pārdomās par Pēterburgu ir tāds dabiskums un dziļums, kāda nav nejaušajās piezīmēs par dažu labu pilsētu, kurā viņam ir gadījies būt. Dažkārt autors atļaujas aprakstīt vienkārši interesantas vietas, piemēram, krievu pirti, un dažkārt stilojas kā, piemēram, gabaliņā Ceļojumu birojs, kurš likās viens no veiksmīgākajiem, jo, lai gan tajā bez jelkāda socioloģiska komentāra atstāstīta klienta (autora) saruna ar ceļojumu biroja darbinieku, tas par mūsdienu sabiedrību pasaka visnotaļ daudz. To pašu var teikt par visu grāmatu. Es cienu pozitīvo zinātņu tradīciju, tās mērķis bija nevis mehāniski vākt datus, bet provocēt sava laika zinātniekus un sabiedrību, apšaubot viņu pieņēmumus. Tomēr bez provokācijām pozitīvisti nonāk tikai viņiem raksturīgā trulumā. Šādās reizēs noder provokācijas, arī tik maigas kā Tāļa Tisenkopfa Uzburtā vieta.