Kalvītis bija sacerējis savu kārtējo veiksmes stāstu, vien ikonisko garanta reputāciju šoreiz nepieminēja. Atcerēties darbības detaļas vai konkrētību sarunas biedram neļāva (jeb nelika) žurnālista Gata Suhovecka maigā, gandrīz lūdzošā balsī, ar atvainošanās pieskaņu uzdotie jautājumi, kuru saturs likās rakstīts vienlaikus ar atbildēm./>
/>Jā, intervija ir subjektīvs žanrs, bet parasti, pie tā ķeroties, tiek domāts, kāpēc vispār konkrēto cilvēku intervēt. Citreiz žurnālisti paklūp uz ekskluzivitātes slidenā paklāja, sak, ja kāds ilgi izvairījies runāt, tad visi tā pārgaidījušies, ka laimīgi par vistukšākajām frāzēm. Es pati gadījumos, kad kāds runā gan, bet teiktais patukšs, saviem sarunas biedriem savulaik esmu teikusi – vai tiešām jūs vēlaties, lai publicējam tik garlaicīgu interviju, vai gribat izskatīties tik neinteresants? Jautājums, protams, provokatīvs un vienu otru domu reizēm uzbužina, bet šoreiz laikam tas neattiecas uz Kalvīti. />
Bija skaidrs, iemesla intervijai nav nekāda, vien vēlēšanās labi izskatīties televīzijā, atgriezties apritē. Nekustīgais Kalvīša kadrējums ar svinīgi ierullētu valsts karogu vienā stūrī un oranžu taisnstūri fonā varētu raisīt batālijas semiotikas pētnieku diskusijās, bet patiesībā nozīmēja vien sava svarīguma pliku demonstrāciju. Te mēs ieraudzījām, kā viņa partija un pats Kalvītis sevi grib redzēt – pamatīgs, pie karoga, bez grēka, apkrāvies ar svētiem aksesuāriem. Ne velti intervijas, ja nav darīšana ar spožiem šī žanra meistariem, parasti atklāj to, kādu sevi konstruē sarunas biedrs. Šī intervija bija vajadzīga tikai Kalvītim pašam, varbūt – televīzijai, bet skatītājiem nemaz. Taču šis stāsts ir tieši par televīziju, ne jau par Kalvīti./>
Viņa vārdu svētdienas vakarā nekautrējās />valkāt arī TV3 raidījums „Nekā personīga”. Te stāsts bija par ko citu: par viņa sievai daļēji piederoša uzņēmuma vēlmi viegli tikt pie unikālas zivjaudzētavas un apšaubāmo ceļu uz šo mērķi. Jautāts par šo projektu, Kalvītis, šoreiz bez karoga nozīmes spēka fonā, bija atgriezies parastajā pozā – neko nezinu, neko nesaprotu, beidziet man piesieties. Traki tajās politiķu ģimenēs, cilvēki savā starpā laikam nemaz nesarunājas! Tad nu tiešām jāiet uz televīziju, lai kāds uzklausa visu, kas sirdī gruzd!/>
Var jau būt, ka Kalvītis, kas ļaujas LNT tipa intervijām, iedomājies, ka nekas nav mainījies. Parādies, pavīdi un būsi zirgā. Ļoti gribētos cerēt, ka tik viegli vairs nesanāks, ka politiķiem pierastā vēlētāju amnēzijas jeb atmiņas traucējumu epidēmija ir pārgājusi. Ja tas noticis, tad gan pateicoties TV spēkam, gan par spīti vēlmei televīzijā atkal un atkal glorificēt vienu otru politiķi./>