Vamlingbo
Jūras krasts, tūlīt aiz kāpas noklāts ar mīkstu, baltu ķērpīti. Kā tikko samanāms raksts tajā izceļas necilas, violetas puķītes. Smaržo liegi un noturīgi. Un atsauc atmiņā Eliota dzejas rindu — pļavas timiāns neievērots. Salas melnajām aitām savvaļas timiāns ir ikdienas barība. Tās dzīvo pilnīgā brīvestībā, nakti un nelaiku pārlaižot mūra mājiņās ar niedru jumtiem.
Turpat tālāk ir dzelteno madaru pļavas. Un itin kā vēl nebūtu gana — madarās sēž lieli, krāsaini taureņi. Ceļmalās smaržo vīgriežu slotas. Vakarā mežmalā atplaukst naktsvijoles, savvaļas orhidejas visādos toņos un nokrāsās.
Rīta miglā dzeguzes kūkošana mijas ar ūbeļu kori. Balsis pārmaiņus ar dzidru klusumu.
Jūras krastā smilšu pludmales mijas ar akmens klintīm un raukariem. Liekas, ka būtu ceļots gar daudzu pasaules jūru krastiem un beidzot nonākts vietā, kur tie visi ir kopā. Raugoties no noteikta punkta, lielais raukars atgādina veca cilvēka profilu. Raugoties ilgāk, tas liekas tik pazīstams — mazliet sagumis krēslā, pēcpusdienas saulē pūtinot slimās kājas un domu mocīto galvu. Balta cepurīte noslīdējusi uz deguna. Zods pieliekts. Sejā palicis svētlaimīgs smaids par atgriešanos piederības vietā.
Turpat netālu no krasta ir baznīca. Nekā pārmērīga. Vienkārša lūgšanu, cerību un pateicības vieta. Dūmotas durvis, kas smaržo pēc sveķiem, medus un degošiem paegļiem. Altāris pušķots ar jūlija pļavu puķēm. Mazas, baltas svecītes. Uz sienām atjaunoti ar Lutera pavēli aizkrāsotie zīmējumi. Lūgšanu ainas, elle, paradīze, piepildījums un ciešanas.
Tālāk ceļš aizved uz mazu mājeli, kur var dabūt svaigas zivis. Vietējais puisis iesaka akmens butes. Izstāsta, ka panna biezā kārtā jānoklāj ar sāli. Tad jāliek zivis un jāšauj krāsnī. Sāls nevar būt par daudz, jo viņas zina savu mēru pat uz pannas. Klāt jāēd jaunais kartupelis ar miziņu, mazliet sviesta un pētersīļi.
Un tāda maltīte uz mazā koka namiņa terases Vamlingbo ir dievišķa. Caur lielajām mastu priedēm redzams lauks, kas tālāk pāriet pļavā un tad atkal mežā. Te nav neviena, un te ir viss. Un te ir neiespējami būt ļaunam. Nav vietas meliem. Un ir skaidri nojaušams, ka dzīve ir ceļš uz apskaidrību. Un ka gandrīz viss, ar ko cilvēks noņemas savas dzīves laikā, ir nieks pret šo apskaidrības brīdi.
Vakara gaisma caur priedēm ir teju mistiska. Milzīgs dzīves tuvums. Klusas sarunas, meiteņu smiekli pļavā, kas to piepilda.
Tumsai iestājoties, sākas sikspārņu skaitīšana. No koka uz koku debesīs tie lido tik ātri, ka rēķins nojūk. Labāk viekārši klusēt un vērot.
Un pat ja piešķirts tikai rets tāds mirklis, tas ir īstenāks par īstu. Kā šis.
Uz koka galda tumsā deg svecīte, vāzē smaržo dzeltenās madaras. Vēl mirkli mēs pakavēsimies. Pavisam drīz sikspārņi pazudīs, aiz pļavas celsies migla, modīsies ūbeles. Šajā pasaules malā. Vamlingbo.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.