Paldies Dievam, mūzikas kultūra ir no politiskajiem saasinājumiem suverēna teritorija. Gluži neviļus šo aksiomu vēlreiz pierādīt bija lemts Ceturtajam Starptautiskajam mūzikas festivālam Summertime — Aicina Inese Galante, kurā tieši tad, kad pasauli satricināja ziņa par Krievijas militāro spēku iebrukumu Gruzijas teritorijā un par Baltijas valstu un ASV nostāju šajā jautājumā, pirmoreiz atjaunotās Latvijas brīvvalsts vēsturē viesojās P.Čaikovska Lielais simfoniskais orķestris Krievijas diriģēšanas liemeistara, sava ilggadējā mākslinieciskā vadītāja, Krievijas diriģēšanas lielmeistara Vladimira Fedosejeva vadībā. Izcilā kolektīva ziņā bija festivāla atklāšanas koncerts 9.augustā, turklāt apjomīgākais vieskoncerta programmā bija ASV komponētā un Ņujorkā 1893.gadā pirmatskaņotā čehu nacionālromantisma klasiķa Antonīna Dvoržāka 9.simfonija No Jaunās pasaules. Dažas dienas vēlāk (12.augustā) turpat, Dzintaru koncertzālē koncertēja daļai publikas jau pazīstamais, lieliskais amerikāņu vokālais ansamblis Chanticleer, kurš pirmoreiz šeit dzirdēts Hermaņa Brauna fonda pirmajā apaļajā (10 gadu) jubilejā Operā. Abi šie koncerti klausītājiem bija iespēja baudīt mūzikas interpretācijas mākslas visaugstāko klasi, kādu Dzintaru koncertzāle ir sen jau pelnījusi.
Mūzika cilvēkiem un putniem
Pētera Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra viesošanās, turklāt kopā ar savu Maestro Vladimiru Fedosejevu, kurš pie šī slavenā orķestra diriģenta pults ir jau kopš 1974 (!) gada, patiešām atsauc atmiņā manā bērnībā piedzīvoto, dāsno ikvasaras mūzikas ražu Dzintaru koncertzālē, kuras sezonas arvien krāšņoja toreizējā sociālistisko valstu bloka ievērojamākie orķestri, diriģenti, solisti. Pēc ilgāka panīkuma perioda, pēdējos gados Dzintaru koncertzāle atkal ir strauji atplaukusi — atjaunota gan koncertdzīve, gan pati koncertzāle un tās infrastruktūra, iegādātas labas Steinway koncertklavieres.
P.Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra klausīšanās kontekstu atbilstošajā žanrā Dzintaru koncertzālē šovasar veido Polijas radio simfoniskā orķestra un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programmas, turklāt visaugstākos muzicēšanas standartus šopavasar Rīgā demonstrēja Berlīnes filharmoniķi. Visā plašajā šeit baudītajā dzīvo simfonisko koncertu spektrā, simfoniķi Maskavas izcēlās ar vislabāko, ko sniedz krievu skola — ar temperamentīgu pašatdevi muzicēšanas brīdī un ar īpaši dvēselisku, emocionāli saviļņojošu stīgu instrumentu sniegumu, kas joprojām ir Krievijas orķestru pati sāls. (Šoreiz to īpaši acīmredzami demonstrēja timpānista galējā pašatdeve visā koncerta gaitā!) Ar saskaņotu un muzikāli jūtīgu ansambli. Ar lieliskiem pūšaminstrumentu (īpaši angļu raga, obojas, klarnetes, mežraga, flautas) solo.
Bet no Eiropas tradīcijas, kuras V.Fedosejevs integrējis sevī, vadot Vīnes simfonisko orķestri (1997— 2005) un bieži diriģējot daudzus vadošos Eiropas orķestrus, P.Čaikovska Lielais simfoniskais orķestris sev guvis disciplīnu un tādu intonācijas un skanējuma kultūru, kura nevienā brīdi (pat simfonijas kulminācijas virsotnē!) nepieļauj ne dinamikas forsēšanu, ne "dragāšanu". Un aizmirstiet par trokšņaino, smagnējo, agresīvo raupjumu, ko agrāk saucām par "lielo padomju skaņu" — "boļšoi sovetskij zvuk). Tik pazīstamā, bieži spēlēta A.Dvoržāka 9.simfonija No jaunās pasaules skanēja smalki, izjusti, niansēti, viegli (piemēram, skerco daļā) un pat nedomājot sacensties ar spējo vasaras lietu, kas izaicinoši sākās līdz ar mūziku, biedējot nomākt skaisto, lirisko otro daļu ar slaveno angļu raga solo dziedājumu. Lietus "saprata" un laikus mitējās, neiztraucējot šo mūzikas mākslas brīdi, kas solistam un orķestrim izdevās izcili.
Taču šī koncerta neaizmirstamākos brīžus programmā, kurā gandrīz vizuāli tveramā tēlainā izteiksmībā izskanēja arī P.Čaikovska Polonēze no operas Jevgeņijs Oņegins un ļoti sarežģītā, tāpēc reti atskaņotā simfoniskā fantāzija Frančeska da Rimini, klausītājiem sagādāja viesu muzicēšana kopā ar festivāla saimnieci Inesi Galanti un piedevās atskaņotais Vāgners — Volframa romance no operas Tanheizers, kuras varoņa bezgalīgo melodiju vēstījumā par zvaigzni versijā orķestrim un čellam bezgala skaisti uz sava instrumenta stīgām "izdziedāja" kolektīva ilggadējais čellu koncertmeistars Viktors Simons.
Lai gan zinu, ka Inese Galante vēl nekad nav izrādē dziedājusi Tatjanas lomu, klausoties viņas un viesu interpretējumā Tatjanas vēstules skatu no operas Jevgeņijs Oņegins, likās, ka tas viņu kopīgajā repertuārā ir jau sen. Tik dabiski, jūtīgi, smalki niansēti un patiesi dziedātājas balsī, viņas siltā, liriski dramatiskā soprāna krāsās izskanēja katra intonācija, ikkatrs emocionālais pavērsiens, kādu ir tik daudz šajā slavenajā, pretrunīgu un impulsīvu noskaņu plosītajā ainā — jaunas, naivas, pirmajā mīlā dedzīgi saviļņotas sirds šķērsgriezumā. Savukārt orķestris ar V.Fedosejevu pie pults bija kas vairāk par pavadītāju solistei, no kuras lūpām un acīm diriģents kā ar sesto prātu burtiski nolasīja un pārtvēra katru niansi, katru iekritienu un akcentu. Tā bija interpretācija absolūtā mākslinieciskā saskaņā, kas ļauj kopā brīvi radīt. Rets un svētīgs mākslas brīdis, kādus piedzīvot ir laime.
Vokālās kultūras brīnums
Lai arī Dzintaru koncertzāle nav katedrāle, kur būtu īstā vieta
klausīties tik izsmalcinātu vokālās a cappella mākslas vienību kāds ir
amerikāņu vokālais ansamblis Chanticleer, divpadsmit dziedošie vīri (no
tiem seši ar augstajām soprānu un altu balsīm!) spēja akustiski
piepildīt Dzintaru koncertzāles brīvdabu, ar savu sniegumu "uzbūvējot"
tajā baznīcu. Vienreizējā mākslas piedzīvojumā vērtās jau renesanses
laikmeta komponistu Viljama Bērda, Džovanni Pjerluidži Palestrīnas,
Žoskēna Deprē un Andrea Gabriēli garīgā polifonija un madrigālu kultūrā
smeltās muzikālās rotaļas, kuras Chanticleer atskaņoja gan visi 12
kopā, gan t.s. antifonu grupu dialogos, gan izvirzot uzmanības centrā
solistu kvartetu. Pārsteidzoši viegla un veikla ātrrunas tehnika
Ž.Deprē skaņdarbā El grillo, un turpat blakus — tikpat pārsteidzoši
līdzens kantilēnas plūdums un spēja acumjirklī modulēt un
pārorientēties dažādās tonalitātēs, saviļņoja ne tikai vecmeistaru, bet
arī XX gadsimta komponistu — Stīvena Stakija, Semjuela Bārbera, Stīvena
Sameca, Frānsisa Pulenka mūzikā, liekot aizmirst par realitāti un ceļot
debesīs Gustava Mālera apgarotajā pasaulē (Ich bin der Welt abhanden
gekommen.) Koncerta otrajā daļā sekoja tikpat smalki interpretētas
dažādu tautu tautas dziesmas, džezs un gospeļu mūzika — turklāt ne tā,
kā esam pieraduši to dzirdēt skaļas popkultūras iespaidā, bet gan
vissmalkākās kamermuzicēšanas stilā. Šajā pregrammas daļā vairāki
dziedātāji apliecinājās kā izcili solisti.