Visi laukā — lasīt Beketu!

gada laureāta darbs, kas līdz šim te manīts. Pērn žurnālā "Rīgas Laiks" lasījām apceri par pašu Beketu, Latvijas Universitātē bijusi viņam veltīta konference, Daugavpilī — izstāde. Universitātes konferencē gan vairāk tika runāts par viskautko citu, acīmredzot tieši Beketa darbu mazpazīstamības dēļ. Tomēr fakts, ka šo pasākumu vadīja Ieva Kolmane, bija ar tālejošām sekām — beidzot latviski izdots Semjuela Beketa romāns, turklāt pirmais, turklāt angļu valodā sarakstītais, turklāt — tieši Kolmanes lieliskā tulkojumā. Šķiet, par tulkojuma lieliskumu pārliecināsies jebkurš lasītājs. Lasāmais teksts plūst, līst, burbuļo, brīžiem savijas vērpetēs, tad atkal izlīdzinās platākos, rāmākos posmos. Kaut kā nemana latviskoto ārzemju autoru grāmatu parastās nelaimes: samākslotību, kokainumu, steigas un neieinteresētības radītu neprecizitāšu un muļķību klātbūtni. Savādā kārtā tikpat kā nav arī iespiedkļūdu. Radniecība ar Džoisu Beketa pirmais romāns stāsta par kādu vīru, kam, no progresīvās cilvēces skatpunka raugoties, aplam neveicas. Viņš ir domātspējīgs un domājošs, turklāt mīl brīnišķīgu sievieti, tiesa gan, prostitūtu, taču tieši domātspējas dēļ nejūt gribu un motivāciju dzīvot un strādāt "kā visi". Stāsts ir par šī vīra — Mērfija — meklējumiem (ceļojumu), kas viņu noved pie likumsakarīga fināla: medbrāļa "amata" psihiatriskajā klīnikā, šaha beigu spēles (Endspiel) ar pacientu un nāves. Romāna izskaņa ir gaiša: Mērfija iemīļotā atgriežas savā profesijā, viņas vecais tēvs palaiž debesīs pūķi un mierīgi nomirst. Tā noslēdzas apļa kompozīcija, ko iesāk gluži ģeniālais romāna pirmais teikums: "Saule, jo citas iespējas tai nebija, neapspīdēja neko jaunu." Semjuels Bekets šajā romānā intonatīvi saradojies ar Džeimsu Džoisu, kura sekretārs viņš kādu laiku arī bija. Gan galvenais varonis Mērfijs un viņa iemīļotā Sīlija savā necilībā un savādā ceļojuma situācijā atgādina Ulisa Blūmu un Molliju, gan jautrais draugu bariņš kaut kādā ziņā radniecīgs Stefana Dedala draugiem. Bet viss tikai kaut kādā ziņā, šīs ziņas kautkādība varbūt izriet no īru rakstura kolektīvām iezīmēm, no labprātīgas trimdas sajūtām, var sacīt arī, no katoliskas pasaules izjūtas, kas dumpi saredz kā, iespējams, nenovēršamu un ciklisku parādību, kas tomēr nepavisam nenozīmē esošās bēdu ielejas revolucionāru sagraušanu. Šāds cikliskuma pieļāvums stāstam neļauj kļūt traģiskam, bet rada lielisku augsni ironijai un humoram. Mērfijs, ja to kārtīgi lasa, ir viena no jautrākajām grāmatām t.s. modernisma literatūras kanonā, joki tā vien dzirkstī ik lappusē. Pieder modernismam Ka šis romāns pilnīgi noteikti pieder modernismam, liecina apbrīnojamā autora pozīcijas klātbūtne. Bekets i nedomā mirt sava stāsta varoņos, tieši otrādi, viņš nekautrīgi un eleganti ik pa brīdim atgādina, kurš te ir saimnieks. Tā 56.lappusē lasāms: "Šī frāze ir rūpīgi piemeklēta, lai pretīgajiem cenzoriem būtu liegts tas prieks krist pretīgu sinekdohu grēkā." 86.lappusē atrodama šāda atziņa: "Augstākminētā rindkopa ir formulēta ar rūpīgu apdomu — lai samaitātu izsmalcinātu lasītāju." Romāna izskaņai tuvojoties, pēc tam, kad Sīlija pateikusi izcilo: "Es biju viņa pēdējā trimda" un piebildusi: "Pēdējā, ja mums laimēsies", Bekets komentē: "Tātad mīlestība mēdz beigties ar nosacījuma palīgteikumu — ja ir īsta mīlestība" (159.lpp.). No šiem piemēriem redzams, ka lasītājam tiek piedāvāta apzināta, rūpīgi izstrādāta lieta, romāns kā mākslas priekšmets (apmēram tā kā glezna, ko mākslinieks izgatavojis izstādīšanai salonā). Taču maldīgi būtu iedomāties, ka konstruktīvās "šuves" tā vien rēgojas, tās drīzāk ir izņēmums, kas tikai ļauj nojaust sacerējuma priekšmetiskumu. Jo teksta piesātinātība un gramatiskie un leksiskie paradoksi, "tumšumi" un absurdi iedarbojas tieši, kā neprogrammatiskā mūzika. Grāmatnīcā līdzās kaudzītei Mērfiju redzēju reklāmiņu — Grāmata visai ģimenei. Būtu jau labi. Nezinu gan, cik būs ģimeņu, kur šis romāns tiks kolektīvi lasīts, apspriests un analizēts. Tekstā čum un mudž atsauces uz visvisādām angļu, īru, baznīcas vēstures, teoloģijas, filosofijas, astroloģijas, astronomijas u.c. reālijām un domu druskām, netrūkst izteicienu latīņu vai franču valodā. Tas viss laimīgā kārtā atstāts nekomentēts un netulkots, uzticoties lasītāja vēlmju daudzveidībai. Ja lasīsit romānu bez aizspriedumiem un pretenzijām, gūsit patiesu lasīšanas prieku no teksta plūduma un asprātības. Ja esat urķīgs tips ar trakā profesora ievirzi, varēsit komentēt vai meklēt rokā jau esošus komentārus, pētījumus un disertācijas angļu un citās valodās. Mudinājumu šādām izdarībām varat smelties prof., Dr.phil. Māras Rubenes sacerējumā Ārprāts un realitāte: Semjuela Beketa "Mērfijs", kas atrodams grāmatas beigās.