Tāpat kā nevari nekad (nekad!) būt pārliecināts, vai šī ideja un/vai tēls jau neeksistē ne tikai kāda cita cilvēka galvā, bet pat jau realizētā, materializētā veidolā. Tāpēc, Ņekrošaprāt, runas par kaut kādu zagšanu vai, pieklājīgāk, "ideju/formu aizņemšanos" jeb (postmoderni izsakoties) citu mākslinieku ideju citēšanu esot nonsenss.
Es kaut kā ilgi šaubījos, vai Meistaram ir taisnība. Vai vismaz daļēja taisnība. Kārtējie plaģiātisma skandāli šīs šaubas nudien nepalīdzēja kliedēt.
Tad, lūk, noskatoties šīs nedēļas hitu - Kristofera Nolana filmu Inception (pie mums tā latviskota kā Pirmsākums), mani nepameta sajūta, ka filmas oskarotais mūzikas celiņa radītājs Hanss Cimmers arī, maigi runājot, ir drusciņ pazadzis filmas muzikālo vadmotīvu. Fui, nu kā tā var!
Domāju, ka neesmu vienīgais, kas saklausīja Inception biedējošajā skaņu pulsācijā ko sen pazīstamu. Proti – franču šansona karalienes Edītes Piafas leģendārās dziesmas Es neko nenožēloju/ Je ne regrette rien melodiju,protams, palēninātā, nedaudz murgainā formā.
Liels bija mans izbrīns, kad
izrādījās – Cimmers šo zādzību veicis apzināti. Paklausieties
paši:
http://www.youtube.com/watch?
Nu, ja – nodomāju. Tipiska postmodernā pieeja mākslai, kad svaigam, par oriģinālu dēvētajam izejmateriālam noder viss, kas "nav piesiets". Edītes Piafas dziesma nekur piesieta nav, tā ir pasaules kultūras mantojums.
Bet vēl interesantāka asociācija rodas, ja sāk papētīt filmu "kā semiotisku tekstu"sīkāk. Proti, - Leonardo Di kaprio varonim ir mirusi sieva, kuru viņš regulāri redz sapņos. Šo sievu tēlo mariona Kotijāra, franču aktrise, kura ne ik sen (uzmanību!) tēloja Edīti Piafu filmā Mana dzīve rozā gaismā/Ma vie en rose un saņēma par lielisko aktierdarbu Oskaru.
Tātad Leo di Kaprio sieva nemaz nav viņa sieva, bet gan Edīte Piafa, sievietes-sapņu tēls, kuras dziesmas viņš ļoti mīl. Un tāpēc arī Cimmers izvēlējās Piafas Es neko nenožēloju! Kā savas filmas komponētās mūzikas vadmotīvu.
Pats podīgākais šjā kinematogrāfiskajā rēbusā ir fakts, ka režisors Kristofers Nolans, uzzinājis, ka Mariona Kotijāra jau pabijusi Piafas tēlā citā filmā, gribēja atteikties no aktrises. Tātad viņš par Cimmera ideju gan zināja, tikai nevēlējās dot skatītājiem tik tiešu mājienu ar mietu. Ka viņa filma Inception ir par sapņu/dzīves iluzoro dabu, nevis par rūpniecisko spiegošanu. Par to, ka kino joprojām ir lielā ilūzija, kurā nekas nav un nevar būt īsts.
Un - kurš tad kuram galu
galā ir ko nozadzis?
p.s Sīkāk par K.Nolana filmas sapņu līmeņiem šeit:
http://www.cinemablend.com/