Zinātne, nauda utt.

Kā vienmēr, te nav runa tikai par skaitļiem, bet arī par cilvēkiem, viņu psiholoģiju - mantkāri, neapdomību, pašapmānu, nevēlēšanos iedziļināties jautājumos, no kuriem patiesībā atkarīga konkrētā cilvēka nākotne un labklājība - un, protams, arī par sistēmu, kas to visu veicina - kā tiek pieņemti lēmumi bankās, kā izsniegti aizdevumi, kā un kādu motīvu vadīti politiķi cenšas regulēt ekonomiku. Lieki piebilst, ka šie stāsti lielākoties neliecina par veselā saprāta uzvaru pār maldiem un kaislībām. Kā jau parasti, neviens ekonomists nezina, ar ko un kad pašreizējā krīze beigsies. Tomēr šobrīd viss liecina, ka nepatikšanas ir gaidāmas, turklāt īstais apjoms būs redzams tikai nākamgad. Šādā situācijā budžeta apcirpšana šķiet dabiska un saprātīga, tikpat dabiska ir to cilvēku neapmierinātība, kas dabū mazāk naudas, nekā solīts. Bet vai šāda reakcija ir saprātīga? Teiksim, zinātne. Kā jau rakstīja Latvijas vadošie zinātnieki, kas vienlaikus ir zinātnes vadītāji, (Diena, 30.IX 2008.), Latvijas valsts atbalsts zinātnei, vismaz uz Rietumvalstu fona, ir nožēlojams, politiķu izteikumi par izglītotu cilvēku un uz zināšanām orientētas ekonomikas nepieciešamību neatspoguļojas reālajos lēmumos, risks atpalikt vēl vairāk un zaudēt potenciālos jaunos zinātniekus un izglītotus cilvēkus kopumā - ļoti liels. Jebkurš izglītības eksperts jums pateiks, ka izglītības kvalitātes līmenis pieaug, ja universitātēs notiek arī pētnieciskais darbs, un viegli saprast, ko universitātēm nozīmē 2009.gada budžetā paredzētais iespaidīgais finansējuma samazinājums tieši pētniecībai. Tomēr ir arī otra puse. Pieejamo līdzekļu daudzums ir ierobežots. Ja, piemēram, valsts vairs nespētu atdot savus parādus vai cilvēki masveidā ļautos aizdomām par iespējamo lata devalvāciju, sekas būtu diezgan katastrofālas visiem, arī zinātniekiem. Vai premjers Godmanis nevarētu pateikt, ka situācija ir ļoti slikta un naudas vienkārši nav, tāpēc nav iespējams iedot solīto, un zinātnieki, izprotot situāciju, piekāptos un atzītu, ka ne vienmēr pat ļoti nepieciešamais ir realizējams? Manuprāt, šāda situācija nav iespējama, un man ir aizdomas, ka politiķi un ierēdņi pie tā ir vainīgi. Lai būtu iespējama šāda vienošanās, nepieciešams tāds cilvēcisko attiecību elements kā uzticēšanās. Bet uzticēšanās pēdējos gados ir nepārtraukti grauta - gan vienkārši ignorējot zinātnieku prasības un argumentus, gan pēkšņi dodot un atņemot naudu, gan atliekot strukturālu problēmu risināšanu. Es domāju, ka šādu uzticību varētu pamazām veidot, piemēram, atrisinot zinātnes vadošo darbinieku minēto problēmu, kā nodrošināt līdzfinansējumu Eiropas projektos, bet es domāju, ka nekas tāds nenotiks, jo man ir aizdomas, ka cilvēki, kas šobrīd pieņem lēmumus, netic, ka zinātnei un zināšanām ir nozīme, un par ilgtermiņa attīstību domā tikai atslodzes mirkļos, teiksim, televīzijas debašu laikā. Vismaz nav iemesla domāt citādi. Tāpēc es teiktu, ka vienkārši jārēķinās ar to, ka zinātnei Latvijā tuvākajā laikā nav īpašu izredžu, tāpēc saprātīgi ir vai nu meklēt iespējas ar zinātni nodarboties Eiropā, vai darīt kaut ko citu, nevis zinātnieka darbu. Es pat nezinu, ko... Rakstīt slejas?